Madonas novadpētniecības un mākslas muzeja izstāžu zālēs no 1. aprīļa līdz 5. jūnijam skatāma izcilā ainavista Alekseja Naumova darbu skate.
Aleksejs Naumovs konsekventi stiprina ainavas žanru, apliecina plenēra glezniecības aktualitāti arī šodien. Viņa darbu impulss gandrīz vienmēr ir kāda konkrēta vieta – Parīze, Roma, Venēcija, Ņujorka, arī Rīga, Rundāle, Ikšķile… Alekseja Naumova ainavas top plenērā, dabā, mākslinieks neizmanto skices, fotogrāfijas, dažreiz to pamatā nav pat zīmējuma.
Dzirkstošu prieku par to, ka beidzot ir pavasaris un Madonā atgriezušās Mākslas dienas, ar savu klātbūtni muzejā apliecināja visu paaudžu skatītāji. Liela formāta, spēcīgas iedvesmas, profesionāla piepildījuma māksla un plašas rezonanses apmeklētāju loks – attiecības muzeja izstāžu zālēs, kas komentārus neprasa un ir kulturālā sabiedrībā pašsaprotamas.
– Ir liels gods būt pie jums, jo te ir brīnišķīga gaisma no augšas, – izstādes atklāšanā atzina Aleksejs Naumovs. – Gaisma mākslas darbiem palīdz, jo krāsu vilnis sāk spīdēt citādāk. Esmu gleznojis Francijā, Amerikā, Honkongā, Latvijā un citur pasaulē. Kā es gleznoju? Vienmēr gleznoju ārā, nevis pēc fotogrāfijām. Sameklēju vietu, dažreiz, lai to atrastu, ir jābrauc pat divi tūkstoši kilometru tālu, bet, kad to ieraugu, tā ir mana un to gleznoju. Šis gads ir tāds, ka manu darbu skates notiek Latvijas reģionos. Sākumā piedāvājums nāca spontāni no Ogres, Ventspils, Rēzeknes "Gora", tagad esmu Madonā, tālāk būs jādodas uz Liepāju un Daugavpils Rotko centru.
Muzeja direktore Līvija Zepa, sveicot autoru, atgādināja, ka Aleksejs Naumovs mākslas pasaulē ienāca 70. gados. Kļuva par vienu no spilgtākajām personībām ar savu krāsainību, dinamiku, atraisītību, brīvo glezniecību: – Izcils ainavists, gleznojis Itālijā, Francijā, Latvijā, Argentīnā, darbos atspoguļojas kolorīts un krāsainība. Desmit gadu strādājis par Latvijas Mākslas akadēmijas rektoru.
– Man patīk krāsa, esmu mācījies ilgi gan Mākslas akadēmijā, gan aspirantūrā pie Eduarda Kalniņa, pēc tam mācības turpināju Francijā. Ainava mani ir interesējusi kopš seniem laikiem, vēl pirms Rozentāla skolas. Tagad strādāju arī pie animācijas, kopā ar Rozi Stiebru veidojam darbu pēc Jāņa Ezeriņa noveles. Autors ir sarakstījis noveli par to, ka kādā karalistē cilvēkiem nebija sirds. Princesei tika uzdāvināta sirds, un tad viss galms domāja, ka tā ir kāda slimība, gribēja šo "augoni" izgriezt.
– Paldies Dievam, karalis tomēr bija tik gudrs un teica, ka visiem vajag nopirkt sev sirdi. Sākās pirkšana un pārdošana, labāko sirdi dažs pirka ārzemēs; lai dabūtu zelta sirdi, bija jāpārdod visa manta. Noslēgumā, kad visi bija nopirkuši meklēto, izrādījās, ka viņiem jau bija sirds, tikai viņi to nebija zinājuši, – atstāstīja A. Naumovs.
Mākslinieka vēstījums klātesošajos stiprināja domu, ka tikai ar sirdi mēs spējam izjust pasauli un justies patiesi laimīgi. Tikai ar pukstošu sirdi krūtīs spējam uztvert cilvēkus, vietas un sevi. Māksla tam palīdz, glezniecība, mūzika, rakstniecība palīdz tam atvērties un noskaņo to saprast.
– Beidzot ir svētku izjūta, jo beidzot viss notiek pa īstam! – prieku par satikšanos klātienē pēc pandēmijas ierobežojumiem pauda novada pašvaldības pārstāvis Aigars Noviks. Viņš atcerējās laiku, kad pats nevarēja atļauties ceļot, bet ceļoja, pērkot un lasot grāmatas: – Reiz uzgāju Liānas Langas ceļojumu aprakstus – grāmatu, ko ilustrējis Aleksejs Naumovs. Šis izdevums tik ļoti palicis atmiņā, ka šobrīd, kad ceļot jau varu atļauties, es vēl aizvien to atveru, lai, pateicoties ilustrācijām un aprakstiem, varētu noķert konkrētās vietas sajūtu.
– Skolotājs, mākslinieks un manā gadījumā – liels motivators, – sveicot mākslinieku, atzina J. Simsona Madonas mākslas skolas direktore Kristīne Šulce. – Laikā, kad Mākslas akadēmijā mācījos dizaina kursos, mums bija uzdevums zīmēt modeli. Neviens negribēja modelēt, un jūs bijāt mūsu modelis. Pēc tam skatījāties, kā kuram darbs sanācis, un palūdzāt manu zīmējumu. Tas tagad noteikti ir kaut kur tālu, bet toreiz šī izvēle mani ļoti stiprināja.
– Cesvaines mākslas skolā par jums runājām jau janvārī, – vēstīja skolotāja Sanita Ozola. – Ar audzēkņiem arī priecājāmies par fuksijas krāsu, jo, kad pirms kāda laika viesojāmies Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, tur speciāli jūsu izstādei bija nokrāsotas sienas fuksijas krāsā. Bērni skatījās un brīnījās, ka var arī tā – darbiem pieskaņot sienas.
Aleksejs Naumovs komentēja, ka minēto izstādi apmeklēja 20 tūkstoši cilvēku, kur parasti šī muzeja izstādes apskata 7 tūkstoši interesentu.
Turpinājumā mākslinieks devās nelielā ekskursijā cauri Madonas muzeja izstāžu zālēm, pakavējoties pie vairākiem saviem darbiem un to tapšanas.
– Atceros, gleznoju pie jūras, bija karsts, un tur bija uzraksti vietējā valodā. Kad izpeldējos (ūdens bija silts), piegāju pie žoga un izlasīju, ka no septembra līdz martam tīkli pret haizivīm šai vietā tiek noņemti… Tā bija mana veiksme!
– Šis darbs ir no pēdējā brauciena uz Franciju. Gleznoju pilsētā, kur piedzima fovisms – tēlotājmākslas virziens, kas radās 20. gadsimta sākumā Francijā. Fovismam raksturīgas vienkāršotas formas, spilgtas krāsas, biezi un plati krāsu triepieni, lieli tīras krāsas laukumi. Derēns, Matiss un de Vlaminks tur garšīgi ēda, bija labs vīns, un viņi izdomāja taisīt visu krāsainu. Šai vietā bija viegli gleznot arī man.
– Te uzgleznota pils Indijā. Pils ir restaurēta, atrodas 50 km no Deli, bet ceļš uz to bija tāds, ka ceļa nebija. Pils ir smuka, tikai tā atrodas nekurienē. Pērle Indijas vidū.
– Glezna no Itālijas. Pie Venēcijas ir Burano sala, kur katra māja ir savā krāsā. Nav melnu un baltu māju, ir tikai krāsainas. Stāsts ir tāds, ka Burano zvejnieki, kad gāja jūrā, savas mājas krāsu lika uz pieres, lai atgriežoties, kad bija jau labā omā, pēc krāsas varētu saprast, kur katrs ir jānogādā.
– Rundāles pils gleznota sen. Kociņi vienu laiku bija kvadrātiski, pēc tam tos apcirpa apaļus.
– Piramīdas. Mani uz turieni uzaicināja gleznot. Vispirms gleznoju parkā – paliels formāts, cītīgi strādāju. Pēkšņi dzirdu – aizmugurē liels troksnis, sanākušas 100 meitenes tumšos lakatos, sāka mani "aplenkt". Jau neredzēju, ko gleznot. Tad teicu, lai paiet malā, man mazliet informācijas tomēr vajag. Pie piramīdām policijas mašīna brauca pa priekšu, atbrīvoja ceļu, nožogoja vietu, lai varu mierīgi strādāt.
– Vācija, man patika kāds augs. Tas ir monumentāls. Es akadēmijā pabeidzu monumentālo glezniecības nodaļu, un te ir ainava ar integrētu sajūtu par šo dzīvo augu – biezām, gaļīgām lapām.
– Francijas ainava. Zilā un zaļā krāsa pret dzeltenīgo. Tur man patika tukšums.
– Man ir draugs – mācītājs no Amerikas, ar kuru kopā gleznojām Šveicē. Gleznojām kūrortā, un viesnīcā bija laba terase, uz kuru apmeklētājus nelaida. Saku – derētu tikt, viņš atbild – jāparunā. Mums veicās, jo personāla atbilde bija pozitīva, un gleznas tapa. Bet tas ir stāsts par to, ka ar cilvēkiem vajag komunicēt, nevajag ierauties, uzreiz atteikties.
– Te ir Mārupīte, kur savulaik gleznoja Purvītis. Bija auksts laiks, bet man patika atspīdumi un tumšā, gaišā attiecības. To pašu krāsu gleznojot vajag pavilkt uz leju, tad ir spogulis, uzreiz rodas atspīdums.
– Rīga. Uzstādīju molbertu, sāku strādāt, te pienāk vietējais iedzīvotājs un prasa – vai alu dzersim? Saku – kad gleznoju, nedzeru. Viņš neatstājas. Tad iedevu viņam alum, jo, ja esi vidē, ir jāsadarbojas. Pieteicu, lai mani gan netraucē. Tad varēju mierīgi gleznot, viņš sargāja. Doma – kad glezno, neesi nekāds kings, esi daļa no dabas vai tās pašas
vides.
22.04.2022.