Kopš janvāra Cesvaines Vissvētākās Jaunavas Marijas Bezvainīgās Sirds Romas katoļu baznīcā kalpo priesteris Jānis Vīlaks. Viņš ir paulīniešu ordeņa mūks, kas iepriekš divdesmit gadu kalpoja Skaistkalnes sanktuārijā – Dievmātes Latvijas Ģimeņu aizbildnes – svētvietā. Kopš Pelnu trešdienas tēvs Jānis apkalpo arī katoļu draudzi Lubānā.
Garīdznieka dzimtā vieta ir Aizpute. Pēc skolas viņš studējis Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā, ieguvis kokapstrādes speciālista diplomu. Doma par pievēršanos garīgam darbam dzima, mācoties akadēmijā Jelgavā un redzot, ka daudzi viņa vienaudži noiet no ceļa – nemācās, nodzeras. Katoļticību tēvs Jānis mantojis pa mātes līniju. Studiju laikā bija jauniešu vadītājs Jelgavas katedrālē un daudz laika pavadīja, tur piekalpojot.
Garīgais ceļš
Pēc akadēmijas beigšanas Jānis Vīlaks iestājās Rīgas Katoļu garīgajā seminārā, tur mācījās gadu. Jau šai laikā juta aicinājumu saistībā ar mūka dzīvi. Toreizējais diakons, vēlākais priesteris Andrejs Mediņš ieteicis iestāties paulīniešos. (Paulīniešu ordenis savu nosaukumu ieguvis no svētā Pāvila Pirmā Vientuļnieka. Tas ir Dievmātes ordenis, kura pārstāvji apkalpo Dievmātes svētvietas, popularizē Jaunavas Marijas godu, vada svētceļojumus.) Mūsdienās piektais lielākais paulīniešu klosteris pasaulē – Jasna Gura (Gaišais kalns) – atrodas Polijā, Čenstohovā. Uz šo klosteri Jānis Vīlaks kopā ar vēl diviem pretendentiem devās 1994. gadā. Polijā viņš pavadīja septiņus gadus, kļūstot par mūku un priesteri.
No Čenstohovas tika aizsūtīts uz nelielu ciematiņu, kur gadu mācījās poļu valodu un strādāja dažādus darbus. Pēc tam sešus gadus studēja Krakovā, Augstākajā Garīgajā seminārā, apgūstot filozofiju, teoloģiju, latīņu, grieķu, ebreju valodu, runas mākslu – kā izteikt domu un to, kā ar citādu prātu saprast Dievu. Ieguvis maģistra grādu.
Kalpojuma uzsākšana
Pēc semināra beigšanas tēvs Jānis vēlējās atgriezties Latvijā. Pirmā Svētā Mise tika celebrēta Jelgavā. 2001. gadā bīskaps Antons Justs tēvam Jānim un gados vecākam paulīniešu ordeņa pārstāvim tēvam Staņislavam uzticēja 1692. gadā celtās Vissvētākās Jaunavas Marijas Debesīs Uzņemšanas baznīcas atslēgas Skaistkalnē. Tā pēc Aglonas ir otra lielākā svētceļotāju vieta Latvijā.
Kā apliecina Jānis Vīlaks, mūka darbs nav tikai noturēt dievkalpojumus. Lielāko viņa ikdienas daļu piepilda tikšanās ar cilvēkiem, kurus viņš gatavo dažādiem sakramentiem. Iepriekšējā kalpojuma vietā izveidojās laba sadarbība ar Skaistkalnes pagastu un vidusskolu. Skolā tēvs Jānis divreiz nedēļā pasniedza kristīgo mācību, piedalījās citos tur notiekošos pasākumos.
No Skaistkalnes uz Cesvaini
– Skaistkalnes sanktuārijs – Dievmātes Latvijas Ģimeņu aizbildnes svētvieta – tiešām ir ļoti skaista, un Dievs uzrunā caur skaistumu, – uzsver garīdznieks. – Cesvaine arī ir brīnišķīga. Cilvēki ir atsaucīgi, sadarbība veidojas. Jau paspēju tikties ar kultūras nama direktori, luterāņu mācītāju, Cesvaines apvienības pārvaldes vadītāju. Turpinu iepazīt draudzi, iesaistīt tās pārstāvjus darbos – mājaslapas uzturēšanā, ir atsaucīgi cilvēki baznīcas dekoru veidošanā, kas Lielā gavēņa laikā ir violetā nokrāsā. Dievs ļauj man pamazām aklimatizēties.
Cesvainē klāt nācis fiziskais darbs, jo baznīcā nav centrālās apkures, katru dienu jākurina četras krāsnis. Daudz palīdz kādreizējais
Cesvaines vidusskolas direktors Aloizs Spridzāns – nomainījām zvanu, apmalītes, mūzikas instalāciju. Ja cilvēkus aicina līdzdarboties, viņi ir ļoti sirsnīgi un atsaucīgi. Tāpat palīdz ar pārtiku, no Dzelzavas un Kūdras atved oliņas, burciņas…
Kopīgais un atšķirīgais
– Draudze ir priecīga, ka katru dienu baznīcā ir Svētā Mise, cilvēku uz to ir vairāk un vairāk, – turpina tēvs Jānis. – Esmu pamanījis, ka vidzemnieki ir nedaudz citādāki, mums vienam pie otra ir jāpierod. Kaut valodas ziņā pamanu daudzas atšķirības: Kurzemē un Zemgalē saka „lapas grābt", šeit – „lapas kasīt". Otra lieta, ko redzu, salīdzinot ar Poliju, kur studēju, un Zemgali, kur kalpoju, – Vidzemē temps ir nedaudz lēnāks. Te runā lēnāk, dzied lēnāk, ar mašīnām gan brauc diezgan ātri (smaida).
Garīdznieks uzsver, ka tas, protams, ir sīkums, svarīgākais ir būt cilvēciskam cilvēkam, savukārt autoritāte katram ir jānopelna: – Tam vajadzīgs laiks, nevar atnākt, uzrīkot šovu un iegūt autoritāti. Uz baznīcu nāk inteliģences pārstāvji, te nevar izlikties, ir jābūt dabiskam un atvērtam. Uzskatu, ka, lai labāk iepazītu cilvēku, svarīgi uzzināt, kas viņu interesē, kā viņš skatās uz pasauli. Uz Skaistkalni pie manis brauca pāri no visas Latvijas, viņus gatavoju laulības sakramentam. Tad nereti parādīju vairākas fotogrāfijas un prasīju, ko katrs tajās saskata. Fotografēšana ir mana aizraušanās brīvajā laikā, esmu atklājis interesantas lietas gan mikro, gan makro pasaulē. Tas, ko redz ar aci, ir viens, ar fotoaparātu var ieraudzīt vairāk. Esmu ierunājies un redzēs, kā veiksies – Cesvaines kultūras namā uzrīkot fotogrāfiju izstādi. Savulaik vairāki cilvēki, manu fotogrāfiju iedvesmoti, pieteicās foto kursiem.
Pārdomas, gaidot Kristus Augšāmcelšanos svētkus
Aicināts uzrunāt cilvēkus Lieldienu kontekstā, tēvs Jānis saka: – Esmu pamanījis, ka Madona atrodas uz pakalniem. Sanāk, ka katru dienu cilvēks iet vai nu kalnā, vai dodas lejā uz kādu skaistu ieleju, darbavietu, bērnudārzu, skolu. Tā ir milzīga privilēģija, kam madonieši varbūt nepievērš uzmanību, un svarīgākais ir tas, ka tā ir dzīve kustībā. To, ko cilvēks neierauga, kāpjot lejā, viņš noteikti pamanīs, ejot augšup. Kontekstā ar Lieldienām varu teikt, ka Kristus Augšāmcelšanās svētkus mēs arī varam salīdzināt ar kāpšanu kalnā. Tas ir skatiens uz augšu, kad viss liekas daudz pozitīvāks, skaistāks, dziļāks. Jēzus ir tas, kurš vienmēr aicina kāpt virsotnē – būt tur, kur ir brīnišķīgi, kur ir svētums, cita pasaule. Lieldienu laiks ir brīdis, kad esam uzkāpuši kalnā, esam kopā ar saviem mīļajiem – ģimeni, draugiem, kopā ar Jēzu. Laiks, ko pavadām baznīcā un lūgšanā, ir brīdis, kad atklāt Dieva radīto skaistumu, visu redzēt caur Jēzus prizmu. Kad cilvēkā nav grēka, kad no iekšpuses un ārpuses ir nomazgāti dvēseles logi, viņš pasauli redz tīru, un tieši to Dievs vēlas parādīt. Tās ir dienas, kad vēlams neatgriezties pagātnē, bet skatīties uz perspektīvo, uz augšieni. Gavēni var salīdzināt ar braukšanu no kalna lejā – klusumā, vientulībā, Kristus ciešanu apcerē, pārdomājot, ko Jēzus mūsu dēļ ir izcietis. Un tad Lieldienās varam atklāt pasauli, kādu to vēlējies redzēt Dievs – tīru no grēkiem, ļaunuma, skaudības, egoisma.
– Katras Lieldienas ir neatkārtojami brīnišķīgas, – apliecina garīdznieks. – Un te nedomāju olu ēšanu un šūpošanos, bet par būšanu kopā. Pabūt kopā ar ģimeni, ar Jēzu, pabūt dabā un tajā, kas tevi aizrauj. Ir labi, ja cilvēks līdz ar Lieldienām nostiprinās pozitīvajā un pārdomā, ko var izdarīt vēl labāk. Tāpēc ir svarīgi uzkāpt tai īpašajā kalnā, ko saucam par Baznīcu. Uzkāpšana virsotnē ne vienmēr ir viegla – ir grūtības, sevis pārvarēšanas sviedri, bet tas ir tā vērts. Kad esi uzkāpis fiziskajā kalnā, pasaule paveras bezgalīgi skaista. Pārnestā nozīmē kalns ir katra svētdiena, katras „mazās Lieldienas" – Kunga Augšāmcelšanās diena. Tad dievkalpojumā ļaujam Jēzum un Marijai pārveidot sevi, savu ģimeni, lai tā būtu vēl tīrāka, skaistāka, labāka.
„Stara" lasītājiem Jēzus Augšāmcelšanās svētkos tēvs Jānis novēl atvērt dvēseles logus un durvis, lai Jēzus mīlestības, ticības un pārliecības gaisma ienāktu katra dvēselē. Lai tā sasilda, apgaismo un izdzen ļaunuma tumsu.
13.04.2022.