– Kādas ir Lieldienu svētku svinēšanas tradīcijas jūsu ģimenē? – vakar jautājām Madonā sastaptajiem cilvēkiem.
Madoniete Velga: – Olas lielākoties krāsojam sīpolu mizās, bet ir arī viena vistiņa, kas dēj zilas olas, kuras tad būs tikai jāizvāra. Es dzīvoju pilsētas nomalē, un tur skraida arī zaķi, kas sadēj olas, un tad tās olas ir jāmeklē. Atbrauks mazmeitiņa Paula no Ulbrokas, un tepat no Madonas atnāks Elizabete un Ernests. Aizbrauksim ciemos arī pie radiem uz Šubrakkrastiem, kur olas paripināsim. Lai tikai būtu siltāks laiks, un galvenais – lai ir miers!
Ļaudoniete Ināra: – Noskaņojums, gaidot Lieldienas, ir diezgan pozitīvs. Olas krāsojam sīpolu mizās, kādu reizi pielieku zālītes, pumpuriņus. Vienīgi satrauc ģeopolitiskais stāvoklis, ļoti pārdzīvojam par ukraiņiem, bet dzīvosim ar ticību un cerību, ka visur būs miers un gaišas, zilas debesis.
Madonietis Mārtiņš: – Es nemaz Lieldienas negaidu un arī nesvinu. Man tāpat ir labi. Olas gan nopirkšu, bet nekrāsošu. Nav ne sīpolu, ne sīpolu mizu.
Gunta no Mētrienas: – Olas vairāk krāsojam sīpolu mizās, tāpat mellenēs. Kopā ar trim mazmeitiņām notiek olu ripināšana, top zīmējumi ar dažādiem zaķiem, kurus izliekam dārzā. Tur ir izbērtas arī visādas, ieskaitot saldumu olas, kuras visi meklējam.
Viedokļus uzklausīja
ŽEŅA KOZLOVA
un AGRIS VECKALNIŅŠ