Eiropas Jaunatnes ziemas olimpiskajā festivālā (EJZOF), kas no 20. līdz 25. martam norisinājās Somijas pilsētā Vuokatti, madonieša LAURA KAPARKALĒJA (18 gadu) izcīnītā zelta medaļa distanču slēpošanā sprintā ir Latvijai lielākais panākums pēc madonieša Rinalda Kostjukova 2009. gadā iegūtās bronzas EJZOF sprintā.
Lauris arī pagājušā gada Pasaules kausa posmā rollerslēpošanā Madonā junioru grupā izcīnīja divas zelta medaļas – sprintā un 20 km masu starta distancē – un sudraba godalgu klasiskajā distancē ar individuālo startu. Pasaules kausa kopvērtējumā rollerslēpošanā junioru grupā viņš 2021. gadā ieguva 1. vietu.
Aicināju Lauri Kaparkalēju uz sarunu dienā, kad viņš saņēma arī "Madonas BJSS sporta laureāta 2021" balvu.
– Kādi ir gūtie iespaidi EJZOF Somijā, Vuokatti?
– Tās ir manas emocijām bagātākās sacensības. Šī Eiropas Jaunatnes ziemas olimpiāde vainagojās ar uzvaru sprintā. Burtiski finišā uzsprāgu. Uzskatu, ka tā ir mana vērtīgākā zelta medaļa. Rollerslēpošanā par titulu nopietni cīnās 5-7 sportisti, te uz starta izgāja 76 slēpotāji, kas visi vēlas sevi pierādīt.
Sprinta kvalifikāciju izturēju, no pusfināla tiku finālā kā "lucky looser" (laimīgais zaudētājs). Pirms paša finiša lūza nūja, ap 50 metru noslēpoju ar vienu nūju. Man jau radās sajūta, ka tālākajā cīņā netikšu, ka viss ir zaudēts. Divi ātrākie slēpotāji no katra pusfināla finālā tiek automātiski, papildus tiek laimīgie ātrākie no katra brauciena. Taču ar savu laiku tomēr tiku iekļauts fināla cīņā, un notika neticamais – apsteidzu Somijas slēpotāju, kam uzvara bija tik tuvu. Tiesa, sprintā tik daudz nervu pazaudēju. Nobraucu kvalifikācijas braucienu, biju otrais, un tas rada tādu domu, ka jau esi ticis trijniekā. Taču tāda pārliecība var nospēlēt sliktu lomu tālākajos braucienos. Tāpēc jānotur sevī apņemšanās, ka man tā vieta ir jāsaglabā, jānotur, un atbildības izjūta ir liela, tā var arī traucēt. To visu, kas jaucas domās, vajag atslēgt, jākoncentrējas tikai uz braucieniem. Jāmēģina sevi noturēt tādā stāvoklī, ka neesi ne priecīgs, ne bēdīgs, bet koncentrējies. Tai pašā laikā svarīgi būt pārliecinātam par sevi, spējot visu apvienot un nepārdegt. Emocijas ir jāsavalda. Kad iebrauc finišā, tad var ļaut vaļu emocijām, jo ir prieks, ka esi izdarījis maksimāli iespējamo. Tad arī visa nervu spriedze aizmirstas, sportisti viens otru apsveic ar sasniegumu. Pārsvarā sazinājāmies angļu valodā, parunājāmies arī ar ukraiņu sportistiem, jo olimpiādē visi solidarizējās ar Ukrainu. Bija prieks, ka mums bija ļoti laba gaisotne.
– Kā kopumā vērtē 2021./2022. gada slēpošanas sezonu?
– Mani galvenie notikumi šosezon bija divi – 16. vieta pasaules junioru čempionātā sprintā un uzvara EJZOF distanču slēpošanā sprintā. Joprojām tuvākas ir garās distances, bet novērtēju, ka ir liels progress sprintā slidsolī. Skatījos un sekoju līdzi arī citiem sportistiem. Priecājos, ka Raimo Vīgants iekļuva TOP20 sprintā Pekinas Ziemas olimpiskajās spēlēs, ka arī Patrīcija Eiduka Olimpiskajās spēlēs labi noslēpoja. Mums bija sieviešu distanču slēpotāju komanda, bija gan sieviešu, gan vīriešu komandu sprints, kā nekad iepriekš nebija bijis, un ar to ir jālepojas. Šie rezultāti liecina, ka lauzām Latvijas slēpotāju rekordus. Tātad kopējais līmenis distanču slēpošanā ir audzis, un ir prieks par visu slēpotāju saimi kopumā. Mēs varam konkurēt distanču slēpošanā ar stiprajām nācijām. Taču konkurence ir milzīga, un, lai pakāptos un iekļūtu TOP10, ir jāiegulda liels treniņu darbs. Tāpēc ir liels respekts pret tiem slēpotājiem, kas sasniedz daudz vairāk. Skatoties, kā Madonā Latvijas čempionāta beidzamajā posmā slēpoja gan veterāni, gan jaunie talanti un cerību pilnie mazāko grupu bērni, kam ir liels azarts, jācer, ka netiks pazaudēts slēpošanas prieks.
– Sports ir devis iespēju gan treniņnometnēs, gan sacensībās pabūt daudzās pasaules valstīs.
– Visvairāk sacensību ir aizvadīts Baltijas valstīs – Igaunijā, Lietuvā, taču pārsvarā visas nozīmīgās Eiropas un Pasaules kausa sacensības norit Skandināvijas valstīs. Man svarīgās sacensības ir notikušas Somijā, Zviedrijā esmu aizvadījis daudzas treniņnometnes. Šajā sezonā divas reizes ir nācies būt Norvēģijā.
– Pastāsti arī par rollerslēpošanu, kur pērn Pasaules kausa (PK) posmā Madonā junioru grupā izcīnīji divas zelta un vienu sudraba medaļu.
– Rollerslēpošana ar distanču slēpošanu ir saistītas. Līdzko attīstās slēpošana, attīstās arī rollerslēpošana, tas viss iet kopā. Abi sporta veidi notiek svaigā gaisā, ir veselību veicinoši, un rolleri ir jāizmanto sagatavošanās laikā slēpošanai.
Tas, ka Madonā notiek PK posmi, popularizē rollerslēpošanu. Madonā tradicionāli ir jāveic sprinta distance Raiņa ielā pret kalnu. Mājas trase arī "Smeceres silā" ir īpaša, jo ir līdzjutēju atbalsts. Vienmēr gribas parādīt labāko sniegumu, bet savā tehnikā cenšos pieturēties pie sava stila. Slēpošana noteikti ir dārgāks sporta veids, un vairāk naudas ir jāatvēl nūjām. (Smaida.) Nav forši, kad brauc sacensībās un kāds izkrīt tikai dēļ salauztas nūjas.
– Atgādini, kā iesāki trenēties distanču slēpošanā?
– Mani vecāki nav no sportiskākajiem. Mācoties 1. klasē, īsti nezināju, ko vēlos. Domāju iet uz futbolu, bet vecāki ieteica izvēlēties kādu individuālo sporta veidu. Tika izmantota iespēja iestāties vispārējās fiziskās sagatavotības pulciņā, pēc tam Madonas sporta skolā distanču slēpošanas treniņgrupā pie Daiņa Vuškāna. Nenožēloju. Sākumā tik labi negāja, dažkārt biju beidzamais, taču aizrāvos. Ja ir mērķis sasniegt ko vairāk, tad arī strādā, lai tas izdotos. Joprojām mans treneris ir Dainis Vuškāns.
– Kā sports varētu veidot tavas profesionālās izvēles?
– Sports man nozīmē daudz vairāk nekā tikai aizraušanos, gribētos turpināt tikpat augstā līmenī un vēl augstākā. Taču kaut kas ir jādara līdzās, lai sevi attīstītu. Ar distanču slēpošanu, kas ir ļoti grūts sporta veids, maizi nepelnīsi, tāpēc gribētos to apvienot ar profesijas apguvi. Mācos Madonas Valsts ģimnāzijas 11.a klasē. Noteikti pēc ģimnāzijas beigšanas mācīšos tālāk, jo izglītība ir svarīga, taču sportā no sevis gribētu izspiest maksimumu. Varētu gan trenēties, gan mācīties kādā augstskolā. Mums ģimnāzijā ir jaunā skolu sistēma, kur jāizvēlas padziļināti apgūstamie priekšmeti, un izskatās, ka man tā būs ķīmija.
– Cik svarīgs ir atbalsts tavām sportiskajām gaitām, un kas to sniedz?
– Visa pamatā ir ģimene – bez tās es nekas nebūtu. Protams, ekipējums ir svarīgs. Slēpes labākajiem slēpotājiem izgatavo pēc individuāla pasūtījuma, man ir Fischer slēpes. Inventāra ziņā šajā sezonā ir panākts progress, lielā mērā pateicoties Latvijas Slēpošanas federācijai, Madonas novada pašvaldībai, Madonas BJSS. Palīdz "Henrihs un Pernille" no Norvēģijas, kas ražo rollerslēpes. Lielu paldies saku Mārtiņam Jakovičam, kas ir atrisinājis daudzas problēmas. Novērtēju Andra Jubeļa atbalstu fizioterapijā, slēpju sagatavošanā paldies Karla Ērika Rabakuka ieguldījumam. Novērtēju trenera Daiņa Vuškāna ieguldījumu, ar viņu pirms katrām sacensībām pārrunājam, kā ko labāk darīt. Paldies arī Madonas Valsts ģimnāzijai, kas tur īkšķus, kur pedagogi nāk pretī, jo ne visas ieskaites varu iesniegt laikā.
– Vai ziemas sezonai jau pielikts punkts?
– Vēl piedalīšos sacensībās Somijā "Laponijas Slēpošanas nedēļa", kas ir maratonu seriāls. Slēpošu 60 km, 50 km un 80 km. Tas man vairāk ir kā atslēpošanās, pārgājiens, noslēdzot šīs ziemas sezonu.
– Kā tu izmanto brīvo laiku?
– Man patīk ēst gatavošana, garšo saldumi. Esmu pievērsies video blogošanai. Pašam patīk video filmēšana, filmēju visu, kas notiek ap un par sportu, nometnēs pavadīto laiku, izvelku foršākos momentus. Nav runa par lielu skatītāju loku, man ir svarīgi, lai to redz publika man apkārt. Pēc tam paliks atmiņām. Varbūt, ka ar to vēl kādu izdosies piesaistīt slēpošanai.
1.04.2022.