Madonas muzeja izstāžu zālē šobrīd skatāma Jura Alberta Ulmaņa fotogrāfiju izstāde no ekspedīcijas Āzijas augstākajā virsotnē – Everestā. Ekspozīciju papildina kalnā kāpēja ekipējums.
Aizvadītajā otrdienā autors muzejā tikās ar visu paaudžu interesentiem, ne tikai sagādājot katram eksotisku pārdzīvojumu buķeti, bet arī daloties ar iepazītā dzelkšņiem un sasaistei uzdodot virkni jautājumu par kontinentiem un to augstākajiem punktiem.
Viņš pats ir uzkāpis sešās no septiņām pasaules augstākajām virsotnēm, jo 8848 metrus varenajā Everestā līdz smailei pērn tomēr netika.
Kalnu grūtības ļauj apzināties sevi
Juris Ulmanis apliecināja, ka, esot kalnos, jūtas patiešām dzīvs, tur izjūt gan savu ķermeni, gan dvēseli, iepazīst grupas biedru un šerpas jeb pavadoņa atbalstu. Viņa ceļš Āzijas varenajā kalnā nebūt nebija viegls. Kā teica runātājs – tur grūti ir visu laiku: – Kalnos, īpaši Everestā, tās bija bezgala mokas – retināts gaiss, aukstums un stress. Tur nekā forša nav. Ir briesmīgi. Un tu sev jautā – kāpēc tev to vajag? Tomēr vēlme iekarot Everestu bija lielāka, un grūtības izlīdzināja dabas varenais skaistums un spēks. Augstajos kalnos nav iespējams uzņemt sliktu foto.
Himalajos Juris Ulmanis bija pirmo reizi un pirmo reizi redzēja ko tik ļoti skaistu. Tas piepildīja gan emocionāli, gan fiziski un garīgi.
Pirmie sabiedrotie kalnos kāpšanā
Viesis pastāstīja, ka ar alpīnismu 1996. gadā viņu iepazīstināja Latvijas slavenie alpīnisti Teodors Ķirsis un Imants Zauls. Šie vīri bija pirmie latvieši, kuri 1995. gadā sasniedza pasaules augstāko virsotni Everestu: – Alpīnistu mērķis bija uzkāpt katra kontinenta augstākajā virsotnē, tā tika izveidota programma „Septiņas virsotnes Latvijai". Kopīgi mēs uzkāpām katra kontinenta augstākajā kalnā, izņemot Āzijas Everestu. Kad aizsaulē aizgāja Teodors Ķirsis, arī es kalnos vairs nekāpu.
Pie domas par Everesta iekarošanu Juris Ulmanis atgriezās pēc 20 gadiem: – Tam ļoti intensīvi gatavojos, trenējos. Tagad gan, skatoties atpakaļ, daudz ko darītu citādāk. Tomēr man galvenais bija mēģināt. Negribēju, lai dzīve paiet garām neriskējot un to pat nemēģinot. Nezināju, kas mani sagaida, vienkārši paļāvos.
Ekspedīcijā dodas 17 dalībnieki
Iemaksājot prāvu naudu ekspedīcijas organizatoriem, Juris Ulmanis Everestā kāpa kopā ar grupas dalībniekiem, pavisam 17 cilvēkiem, plus vairāku desmitu lielu palīgu komandu. Ceļš uz vareno virsotni sākās Nepālas galvaspilsētā Katmandu, no kuras grupai bija jānokļūst uz Everesta bāzes nometni, kas atradās vairāk nekā 5000 metru augstumā. Turklāt ceļš līdz tai bija jāveic kājām. – Tas tāpēc, ka cilvēkiem kalnos ir jāaklimatizējas un jāpierod pie retinātā gaisa, lēni ejot uz augšu, – skaidroja Juris Ulmanis. – Lai ķermenis pierastu pie šīs vides, bieži kalnā kāpj, ejot uz augšu, tad kāpjot lejā un tad atkal ejot augšā. Citādi cilvēks sev var nodarīt pāri, jo nevar zināt, kā ķermenis reaģēs uz retināto gaisu, kas turklāt ir ļoti sauss, tādējādi izraisa klepu. Tāpat var rasties problēmas ar sirdi. Nedēļu ilgais ceļš līdz nometnei mūsu grupai bija ļoti interesants un piedzīvojumiem bagāts.
Prieks par vietējo tautu
Alpīnists atklāja, ka viņam šajā ceļā bija brīnišķīga iespēja iepazīt vietējo tautu: – Viņi ir ļoti labsirdīgi, priecīgi, čakli un ļoti stipri cilvēki. Katram kalnā kāpējam līdzi nāk savs šerpa, kurš ceļotāju uzmana un palīdz. Ceļā redzēti daudzi klosteri, piemiņas un lūgšanu vietas. Vietējie cilvēki ir budisti un ļoti ticīgi. Pa ceļam ekspedīcijas dalībniekus iesvētīja kāds lama jeb garīdznieks, kurš kalnos kāpējiem, skaitot lūgšanas, deva svētību tālākajam:- Pirms došanās kalnā notika pudža – ceremonija, kurā lūdz, lai būtu veiksmīgs kāpiens virsotnē. Klāt bija lama, mēs visi atnesām savas mantas, kuras garīdznieks iesvētīja, lai būtu drošs kāpiens. Ceremonijas gaitā gaisā tika mesti milti. Tāpat ar miltiem apsmērējām sejas kā bārdu, lai nodzīvotu līdz sirmam vecumam, – atcerējās alpīnists.
Grūtības ik uz soļa
Everestā Juris Ulmanis pavadīja sešas nedēļas. Ik dienu katrs kāpiens tika izplānots no jauna. To veica šerpas, kurus sauc par ice doctors (tulk. – ledus doktori). Viņi pārbauda virves, taku, lai kāpšana būtu drošāka. Ikdienas takai šerpas iziet cauri katru rītu. Taka nav lēzena, alpīnistiem tur jāsaskaras ar ledājiem, gravām, plaisām un krasām laikapstākļu maiņām, kur vienā posmā var būt ļoti karsts, citā –
ļoti auksts.
– Tur grūti ir visu laiku, – uzsvēra Juris Ulmanis. – Ejot ir grūti, teltī ir grūti, bet tualetes apmeklējums vispār ir sarežģīts pasākums. Bez tam nācās celties vienos naktī un sākt iešanu, jo zemākā temperatūrā ledājs nekustas. Stress ir nemitīgi; lai iekarotu virsotni, nepieciešams liels gribasspēks.
Grūto ceļu esot pavadījuši arī interesanti notikumi. Piemēram, ekspedīcijas grupā bija sieviete no Kalifornijas, kura pēc profesijas ir friziere. Viņa izlēma, ka grib sasniegt Ginesa rekordu – izveidot matu griezumu, esot visaugstāk uz zemes. Tas frizierei arī izdevies.
Piesardzības nav par daudz
Diennakts attālumā no virsotnes ekspedīcijas organizatori Jurim Ulmanim lika griezties atpakaļ.
– Everestā kāpj trīs reizes, lai ķermenis pierastu. Trešajā kāpienā saskāros ar veselības problēmām, kuras pamanīja arī ekspedīcijas vadība. Man paziņoja, ka tālāk doties nevaru. Biju ļoti dusmīgs un strīdējos, taču neko nevarēju mainīt. Bija jāklausa un jādodas atpakaļ, – atcerējās alpīnists. – Katras ekspedīcijas mērķis ir sasniegt virsotni, bet tā ir tikai maza daļa no visa. Mans mērķis bija kas vairāk. Procesā daudz uzzināju par sevi – kāds cilvēks esmu. Iepazinos ar apbrīnojamo šerpu tautu un ar kalniešiem no visas pasaules. Biju ticis augstāk nekā jebkad savā dzīvē. Biju devis savam ķermenim lielākus pārbaudījumus nekā jebkad agrāk, taču tad spēki mani sāka atstāt. Dusmodamies uz visu pasauli, pildīju rīkojumu. Niknumā izdalīju savu ekipējumu šerpām, solot „nekad vairs!". Tomēr pēc atgriešanās mājās domas par Everestu un sapņa piepildīšanu mani atkal nav atstājušas. Apzinos, ka esmu spēris soli tuvāk sapnim, un dzīve to arī vēlas, lai mēs tiecamies uz saviem sapņiem. Stāstā par Everestu runa nav tikai par virsotnes sasniegšanu. Stāsts ir par ceļu, kas ved uz turieni.
1.04.2022.