Atceroties un pieminot komunistiskā genocīda upurus, pagājušajā piektdienā, 25. martā, daudzviet Latvijā, tostarp Madonā pie Šķeltā akmens, norisinājās piemiņas pasākumi.
Pulcējās cilvēki sirmām galvām, vidējā paaudze un arī jaunieši. Gūla ziedi uz piemiņas akmens, tā pakājē tika aizdedzinātas svecītes, skanēja mūzika.
Īpašs prieks šogad par jauno paaudzi, kas sanākusi diezgan kuplā pulkā. Nākuši kolektīvi kopā ar skolotājiem. Pirms pasākuma uzrunāju dažus no sanākušajiem.
– Laikam pirmo reizi šeit, pie piemiņas akmens, tik daudz jauniešu, – uzrunāju vienu no klašu kolektīviem. – Jā, uz 25. marta piemiņas pasākumu esam atnākuši pirmo gadu, lai gan kopā ar saviem audzināmajiem – 8.b klasi – esmu jau otro gadu. Pērn kovida dēļ daudz kas notika attālināti, un arī šo datumu varējām tikai domās atcerēties. Šodien nesam puķes, aizdegsim svecītes izsūtīto piemiņai, – sacīja Madonas Valsts ģimnāzijas 8.b klases audzinātāja Anita Tropa. Arī uzrunātie skolēni viennozīmīgi atbildēja, ka zina, ar kādu traģēdiju latviešu tautai saistās 1949. gada 25. marta notikumi. Gan Renāte, gan Jēkabs, gan Jāzeps uzsvēra, ka par šiem notikumiem ir runāts ne tikai skolā, bet arī mājās – ģimenē. – Mums šodien sirdī ir gan līdzjūtība, gan sāpe, domājot par represētajiem un viņu traģiskajiem likteņiem. Manā ģimenē, par laimi, neviens šajās represijās netika cietis, – izjūtās dalījās Jēkabs.
– Savukārt manu dzimtu gan šie traģiskie notikumi ir dziļi skāruši: izsūtīja mana tēta ģimeni – astoņus bērnus: trīs māsas, piecus brāļus. Tētis Sibīrijā visu savu jaunību pavadīja. Pēc atgriešanās nodibināja ģimeni Latvijā. Es esmu dzimusi jau sešdesmitajos gados, taču šie notikumi dzimtas vēsturē vienmēr tiek pieminēti. Arī viena no māsīcām dzimusi Sibīrijā, – atzina Anita Tropa.
– Domas šādās reizēs ir smagas. Tie notikumi ir tik smagi, un klāt vēl šodienas izjūtas, kad tepat netālu Ukrainā karo, iet bojā nevainīgi cilvēki. Ir smagi, bet būs labi. Citādi vispār nevar būt! – pārdomās dalījās Solveiga, kas uz piemiņas brīdi Madonā pie Šķeltā akmens atbraukusi kopā ar radinieci no Rīgas. – Katru gadu braucu, te dzīvo mans brālis. Mūs toreiz, 25. martā, paņēma abus ar brāli Andreju, jo mammas nebija mājās. Man bija 16 gadu, brālim – 10.
– Kad mamma atbrauca no Rīgas un saprata, kas noticis, devās uz Madonas dzelzceļa staciju, gāja pie ešelona priekšnieces, klauvējās pie vagoniem, lai atrastu mūs. Viņai teica: "Durnaja baba! Tu maz zini, uz kurieni tu prasies, kur šis ešelons ies?" Sibīrijā nodzīvojām septiņus gadus…, – Solveigas kundzei aizlūza balss.
Un tad arī klāt piemiņas pasākuma atklāšana. – Šodien mēs pieminam traģiskos notikumus, kad vairāk nekā 42 tūkstoši cilvēku, tai skaitā sirmgalvji un mazi bērni, pirms 73 gadiem – 1949. gada 25. martā – tika izsūtīti tālu prom no savām mājām, savas dzimtenes. Tā rezultātā izgaisa daudzu cilvēku sapņi, plāni par nākotni, izdzisa dzīvības, – sanākušos uzrunāja Madonas novada domes priekšsēdētāja vietnieks Zigfrīds Gora.
– Taču jāapzinās arī tas, ka šie notikumi mums tika doti, lai mēs vienmēr būtu modri, lai varētu aizsargāt tās vērtības, ar kurām mēs saprotam savu brīvību, cilvēka cieņu un humānismu. Šie visi notikumi, ko mūsu tautai nācās piedzīvot, ir saistīti ar totalitārismu, ar komunisma varu, kas, lai sasniegtu savus mērķus, ir uzstādījusi utopiskus uzdevumus, izmantojot fanātiskus, ambiciozus cilvēkus, kas it kā cēlu mērķu vārdā ir iznīcinājuši miljoniem cilvēku, izdzēsuši miljoniem cilvēku sapņus par cilvēka cienīgu dzīvi. Attaisnojot to ar atrunu, ka tā mums visiem būs labāk nākotnē. Tas, ka komunisma bloks Eiropā ir sabrucis, Padomju Savienība kā valsts vairs nepastāv, ir redzams. Arī mēs esam atguvuši brīvību, neatkarību. Taču tā sēkla, ko šis totalitārisms ir iesējis, arvien ir dzīva un turpina postīt un nogalināt, to mēs šodien jūtam Ukrainā, ar karadarbību, ko nelietīgi ir uzsākusi Krievijas Federācija. Iemesls tam ir vienkāršs. Šī valsts, tāpat kā toreiz 1949. gadā, šie cilvēki domā savādāk, viņiem ir citi mērķi, citas vērtības. Kas gan varēja iedomāties, ka 21. gadsimtā kaut kas tāds būtu iespējams. Tomēr notika. Ukraiņi šobrīd cīnās par tām pašām vērtībām, par ko mēs iestājāmies 1949. gadā un tikām pakļauti represijām. Viņi grib būt brīvi, viņi grib paši lemt par sevi, paši strādāt savā zemē.
Noslēgumā Zigfrīds Gora aicināja ar klusuma brīdi pieminēt gan tos, kuri cieta 1949. gada deportācijās, gan arī tos, kuri šobrīd cīnās Ukrainā par savas valsts brīvību, cīnās par mums.
Klātesošos aizkustināja Madonas kultūras nama ansambļa (Sintijas Paegles vadībā) dziedājums un Madonas pilsētas vidusskolas audzēkņu priekšnesums.
Savukārt Madonas Romas katoļu draudzes priesteris Māris Ozoliņš, velkot zīmīgas paralēles, atgādināja, ka 25. marts latvju tautai ir arī Māras diena, baznīcas svētki, tā Kunga pasludināšanas svētki. – Un varbūt tāpēc arī toreiz 1949. gada 25. marts, kad, iespējams, daudzi posās uz baznīcu svētku drānās, tieši šī diena tika izvēlēta, lai vērstu genocīdu pret mūsu tautu, – sacīja priesteris. – Šodien, kad mēs stāvam šeit – šis vairs nav tikai piemiņas pasākums. Man ir prieks, ka ir tik daudz jauniešu, tas nozīmē, ka dzīve turpinās. Savukārt šobrīd mums ir jāapzinās, kas tas ir par ļaunumu, kas vēršas arī pret mums, un kā mēs veidosim šī ļaunuma priekšā savu nākotni, visas savas tautas nākotni. Mums ir jānostājas stingri pret šo ideoloģiju ar ticības spēku, jo runa ir par garīgo cīņu, kas tiek izcīnīta. Vienlaikus mēs esam aicināti atbalstīt Ukrainu visos iespējamos veidos, lai tā uzvarētu šajā karā. Un lai šī ideoloģija nevarētu izplatīties un šī ekspansija fiziski izpausties tālāk arī uz mūsu valsti. Lai Dievs mums palīdz šajā ceļā!
Pieminot gan represijās cietušos, gan šābrīža situāciju Ukrainā, tieša savā uzrunā, saucot lietas īstajos vārdos, bija Latvijas brīvvalsts ģenerāļa Jāņa Ezeriņa meita Benita Tauriņa, kuras ģimene tika izsūtīta 1941. gada 14. jūnijā: – Ja tev nekas nesāp, tad zini, ka esi miris. Bet sāp! Tieši tādēļ šodien esam šeit pie Šķeltā akmens, pie karogiem sēru lentes, deg svecītes, gulst ziedi. Mēs nākam pieminēt. Mūsu sāpes gadu gaitā kļuvušas rimtākas, pabalējušas. Cietām daudz un stipri – gan kā tauta, gan katrs personīgi. Tādēļ šodien labāk izprotam cilvēku ciešanas kaimiņos. Notikumiem Ukrainā nevar vairs atrast apzīmējumus – visi jau izlietoti! Teikšu – elle! Sātans noņēmis masku, iznācis no slēptuves, darbojas atklāti. Visu mūžu meklē ienaidniekus, sūta zaļos cilvēciņus, kaut kādus tur mirotvorcus graut, spīdzināt un mocīt. Gribas vairāk asiņu! Čekista izkoptā necilvēcība, lielā vara aizmiglojusi acis un prātu. Nav vairs sajēgas, ko dara, – karu vairs nesauc par karu, bet par tehnisku pasākumu.
Pirms apmēram diviem gadiem, kad vēl nebija vīrusa, bet Donbasā un Luhanskā jau vārījās, gadījās televīzijā uzgriezt kanālu, kur redzams lielākais demagogs žurnālists Solovjovs, intervējot Putinu. Redzēju diemžēl tikai beigas. Sēdēja viņi viens otram pretī – galda nebija. Solovjovs lūdza, vai var uzdot vēl vienu jautājumu. Putins pamāja – var. Solovjovs, mazliet saliecies uz priekšu, ar tādu nedrošību, klusināti prasīja: "Voina buģet?" (karš būs?) Putins iztaisnojās, pasmējās un teica – ko tu?! 21. gadsimtā, vai prāts! Tās būtu pasaules beigas. Par to pat domāt nevajag. Kur nu vēl runāt.
Neticēt, neticēt un vēlreiz neticēt! Tikai tagad to sapratušas Rietumu valstis… Apbrīnojams ir ukraiņu tautas un viņu prezidenta patriotisms, drosme, izturība, varēšana. Viņiem ir morāls pārākums, viņu pusē ir patiesība, kas dod tiesības ar visiem spēkiem un ieročiem cīnīties par savu zemi un valsti. Ukraiņi cīnās arī mūsu dēļ, tas jāsaprot un jāatceras.
Ko varam darīt mēs? Varam lūgt Dievu – gan ticīgie, gan neticīgie. Visi tiek uzklausīti. Palīdzēt ar ziedojumiem – naudu, lietām. Cienīt un pielietot ukraiņu krāsas. Nežēloties, ka smagi dzirdēt un redzēt kara šausmas. Nebūsim vienaldzīgi! Nežēlosim sevi!
Ir tāda izjūta, nojausma, ka kaut kas notiks, kāds brīnums, kāds negaidīts notikums, kāds nozīmīgs šāviens vai vairāki, varbūt kāda apstāsies ļaunā sirds, kas zina, kas zina…
Mūsu prātus tagad pārņēmusi Ukraina un vīruss, bet jāatceras arī par mūsu mīļo Latviju. Rudens nav tālu, kad vēlēsim savus kalpus. Diemžēl pēc nederīgā vecā vēlēšanu likuma, kas sen bija labojams. Tagad redzam brīnumus, ka vislielākie zagļi un spiegi samaksā lielu naudu un izpērkas no krātiņiem. Vai kāds šeit tic, ka Lembergs patiesi sēdēs?
Vajadzētu arī Madonā pavērot 9. maijā, no kādiem balkoniem un māju jumtiem dārdēs uzvaras zalves. Domājam, neguļam! Mēs nedrīkstam divreiz gadā šeit atnākt un tikai paraudāt.
Ar cerību ik jauna diena nāk,/ Ka vakardiena nesāpēs tik ļoti,/ Ka savās dvēselēs reiz kļūsim apgaroti!
Sargiet savu veselību! Slava Ukrainai! Slava varoņiem! Dievs, lūdzam Tevi, svētī Latviju! Svētī Ukrainu!
Kā ierasts pēc pasākuma politiski represētie tika laipni aicināti dalīties atmiņās Madonas novadpētniecības un mākslas muzejā, kur viņus uzņēma muzeja direktore Līvija Zepa.
29.03.2022.