Madonas novada pašvaldības izglītības nodaļas vadītāja Solvita Seržāne bija to piecu cilvēku skaitā, kas kopā ar AS „Sadales tīkls" pārstāvjiem devās uz Ukrainas pierobežu, lai uz Madonas novadu atvestu karā plosītās valsts bēgļus.
– Vedām cilvēkus trīs autobusos, paši nakšņojām busos. Pusi dienas pavadīju Polijā, bēgļu centrā, aprunājos ar cilvēkiem. Redzēju, kā tas ir, kā viņi tiek uzņemti, ar kādām ciešanām saskārušies, – atceras madoniete.
Redzētais un secinātais
– Uz Madonu vedām ukraiņus no Dņepras un Kijivas, – turpina Solvita Seržāne. – Kādam māja nobombardēta, kādam kāds tuvinieks gājis bojā, ir arī tādi, kas kara postu piedzīvojuši mazāk. Pamatā atbraukušie ir ģimenes locekļi no enerģētiķu saimes, kas dzīvojuši daudzmiljonu pilsētā un arī pie mums vairāk vēlējās būt pilsētā, centrā. Pārmest to nevar, bet mēs no savas puses varējām piedāvāt to, kas mums ir. Turklāt, ja būtu noslēdzies mācību gads, varētu domāt par plašāku piedāvājumu. Mācību gads turpinās, un tā fonā ir bijis kovids, kas paņēmis daudz laika un enerģijas arī mūsu cilvēkiem, kuri nereti ir uz spēku izsīkuma robežas.
19. martā braucienu beidzām deviņos vakarā. Bērniem, kas kopā ar mammām apmetušies dienas centrā „Baltā ūdensroze", paguvu aizvest divas pusaudžu gultas, kas pašas jauniešiem vairs īsti neder.
Par iedzīvotājiem no Ukrainas Solvita Seržāne saka: – Brauciena laikā iekšēji brīnījos, cik viņi ir savākti, ar kādu iekšēju sīkstumu, cik ļoti strukturēti. Biju pārsteigta arī par organizāciju bēgļu centrā, kur pavadījām pusi dienas. Tur Polijas skolas telpās iekārtota sadzīve – ir izvelkamas gultiņas, tēja, ūdens, silta zupa. Arī mums piedāvāja tēju, kafiju, uzreiz aizdomājās, neaizmirsa parūpēties. Pamatā atvedām sievietes un bērnus. Ukraiņu doma ir maksimāli no kara plosītās valsts ārā izsūtīt jauno paaudzi – kā tautas nākotnes daļu un turpinājumu. Atļauts izbraukt arī vīriešiem no 60 gadu vecuma vai jaunākiem, kas ir vientuļie tēvi ar bērniem. Mūsu atvestajā grupā tikai divi trīs ir seniori.
Vēlēšanās, kas piepildās
– Kad Latvijā braucām pāri tiltam, smaidot teicu, ka ir ticējums par vēlēšanos, kas piepildās, pirmo reizi pārbraucot tiltam. Blakus sēdēja ukraiņu sieviete, viņa uzreiz izsaucās: „Kaut ātrāk beigtos karš!", – vēsta novada pārstāve. – Nebija sīkas vai individuālas vēlmes, bet pats būtiskākais – saliktas rokas un lūgšana. Viņi dzīvo ar šo cerību un domu, ka izdosies atgriezties dzimtenē. Cik ilgi būs jāpavada pie mums – grūti teikt. Paredzēt neko nevar, tas atkarīgs no kopējā fona. Šobrīd ir jādomā par ģimenes ārstu piesaisti ukraiņu civiliedzīvotājiem, par izglītības nodrošināšanu bērniem, kas nemācās attālināti.
Nodrošinās izglītības iespējas
Madonas novada pašvaldības izglītības nodaļas vadītāja uzsver, ka saskaņā ar Latvijas normatīvajiem aktiem un Ukrainas civiliedzīvotāju atbalsta likumu, ierodoties pie mums, skolas vecuma izglītojamajiem ir jānodrošina izglītības iespējas. – Zinām, ka ir skolēni, kuriem vietās, kur Ukrainā nenotiek aktīva karadarbība, turpinās attālinātais mācību process. Jauniešiem, esot Latvijā, ir iespēja šai mācību darbā piedalīties. Nedaudz citādāk ir ar bērniem un jauniešiem, kuriem šādas iespējas nav. Tie vēršas tuvākajā izglītības iestādē, vecāki raksta iesniegumu, un tiek veidots individuālais izglītības programmas apguves plāns. Tas sastāv no zināšanu līmeņa novērtēšanas, adaptācijas nodarbībām, individuālā darba, apmācības diferencēšanas mācību priekšmetos. Šāds individuālās apguves plāns ir gan pirmsskolas izglītojamajiem, gan izglītojamajiem vispārizglītojošajās skolās.
Kā tas notiks pie mums
Ukraiņu civiliedzīvotāji Madonas novadā apmetušies Madonā, Cesvainē, Ļaudonā, Dzelzavas pagastā, Liezēres pagastā. – 24. martā organizējām sarunu ar novada izglītības iestāžu vadītājiem, viņi tika informēti par iespējām un veidu, kā notiks integrēšana mācību procesā, – komentē Solvita Seržāne. – No brīža, kad Ukrainas civiliedzīvotājs ieradies Latvijā, ne ātrāk kā piecu dienu laikā viņš varētu parādīties izglītības iestādē. Svarīgi, lai cilvēks vispirms adaptējas, lai saprot, kas tā par zemi, kāda veidojas sadzīve. Prakse rāda, ka vajadzīgs pat ilgāks laiks, lai cilvēks kaut nedaudz iejustos. Viss notiek pamazām. Kad parādīsies iesniegumi, varēsim ko precīzāk teikt. Šobrīd ir sniegta informācija par piedāvātajām iespējām.
Ļaudonā apmeklē bērnudārzu un skolu
Kad ieminos par situāciju Ļaudonā, kur ukraiņu bērni jau apmeklē pirmsskolas izglītības iestādi un skolu, Solvita Seržāne papildina: – Iespējams, viens bērns apmeklēs Madonas PII „Kastanītis", viens bērns varētu iet Dzelzavas bērnudārzā un trīs vai četri bērni – Dzelzavas pamatskolā. Interese izrādīta arī par Cesvaines bērnudārzu. Situācija ir tāda, ka mammas ir kopā ar bērniem, līdz ar to viņas pašas savus mazuļus pieskata. Mūsu rūpe vairāk ir par obligātā vecuma bērnu iekļaušanu, un pirmsskolā tas ir, sākot no pieciem gadiem. Arī skolā fokuss ir uz obligātā vecuma bērnu nodrošināšanu, kā zināms – vispārējā vidējā izglītība Latvijā nav obligāta. Katrā ziņā viss notiek pamazām. Cilvēki pēc piedzīvotā Ukrainā ir trausli un tramīgi, katram ir savs sarežģītais stāsts. Pilnīgāka informācija izglītības nodaļai varētu būt aprīļa sākumā. Šonedēļ būs pirmie iesniegumi skolās, tam sekos direktoru rīkojums un informācijas ievadīšana datu bāzē.
Kā ar saziņas valodu?
Jautāta par saziņas valodu, Solvita Seržāne atbild: – No pieredzes varu apstiprināt, ka ukraiņu bērni labi runā abās svešvalodās – gan krievu, gan angļu. Visi informatīvie materiāli par skolas mācību procesa organizāciju mums jānodrošina šajās valodās. Ja būs nepieciešams, tulkošanas pakalpojumus piedāvā nevalstiskā organizācija „Patvērums Drošā māja". Jo vairāk būs ukraiņu bērnu, kas iekļausies mūsu izglītības procesā, jo vairāk dokumentu tiks sagatavoti arī ukraiņu valodā. Esam sākuma posmā. Gan viņi, gan mēs ceram, ka karadarbībai tomēr pienāks beigas un Ukrainas civiliedzīvotājiem būs iespēja atgriezties savā zemē. Kaut gan tik ātri tas var arī nenotikt pat pie pozitīva kara iznākuma, jo daudzas Ukrainas pilsētas ir sabombardētas.
Neko nevajag sasteigt
Nodaļas vadītāja vēlreiz uzsver, ka sasteigt un paātrināt neko nevajag:
– Madonas bērnu un jauniešu centram jau iepriekšējā nedēļā bija doma ukraiņu ģimenes ar vairākiem bērniem iesaistīt ārpusklases nodarbībās. Kad notika saziņa, sapratām vienu – brīdī, kad viņi tam būs gatavi, paši dos ziņu. Latvija atbraucējiem ir jauna zeme, kāda kuram šobrīd ir labjūtība, psiholoģiskais stāvoklis, – mums ir jāļauj šiem cilvēkiem adaptēties. Ir bērns, kuram jau meklējām smilšu terapijas konsultācijas, jo parādījās krīzes moments. Katrā ziņā nebūs vienkārši, līdz ar to nepieciešams laiks, un tas ir jādod pirms vēl kādām aktivitātēm.
Bērna likumiskais pārstāvis
Paralēli notiek dokumentu kārtošana, un šobrīd uzmanība tiek pievērsta jautājumam, kas ir katra ukraiņu bērna likumiskais pārstāvis. – Ja ir vecāks, tad viss skaidrs, bet ja ne, jāsaprot, vai tas ir vecvecāks, kāds skolotājs vai kas, – norāda Solvita Seržāne. – Sadarbībā ar bāriņtiesu jāsakārto formālās lietas, jo arī ukraiņu puse par bērnu nākotni ļoti iestājas. Ģimenes ar bērniem apzināti tiek sūtītas ārā no valsts, lai tautai būtu nākotne. Līdz ar to mums jāizturas korekti, esam brīdināti un dzirdējuši par cilvēku tirdzniecību u. tml. Būsim modri un nodrošināsim palīdzību pēc būtības.
Atbalsta sniegšanā šis ir pats sākums. Redzam, ka ukraiņi priekšroku dod Rietumvalstīm, bet Latvijā – lielajām pilsētām, jo paši no tādām ir nākuši. Tas nodrošina lielākas darba iespējas, iekļaušanos dzīves apritē. Tomēr ģimenēm ar bērniem, mammām ar maziem bērniem, iespējams, mazpilsētas un lauku vide ir labākais risinājums. Katrā ziņā izglītojamajiem mūsu novadā ir labs piedāvājums, un to varam nodrošināt gan pirmsskolā, gan vispārizglītojošajā skolā.
29.03.2022.