Pirms diviem gadiem, kad kovids pārņēma pasauli un darbīgā ikdiena tika ierobežota, cilvēki meklēja arvien jaunas iespējas, kā neieslīgt ikdienas rutīnā un turpināt būt aktīviem.
Tieši šis laiks ērglēniešu Kates un Ances Jēkabsoņu ģimenē nesa jaunas dvesmas un nodarbes, un tobrīd nelikās, ka tajās iesaistīsies arī tik daudzi citi iedzīvotāji no dažādām Latvijas vietām. Stāsts ir par jauno sieviešu vectētiņu, kas ārda adījumus, tin dzijas kamoliņus, kuri vēlāk adītāju rokās pārtop zeķēs un kā silts sveiciens nonāk pie ugunsdzēsējiem-glābējiem.
– Vectētiņam šogad būs jau deviņdesmit četri gadi. Visu mūžu viņš bijis ļoti aktīvs, bet dažādie kovida ierobežojumi un arī cienījamais vecums vairs neļauj skriet tik aktīvi darbos kā jaunībā. Vectētiņš nekad nav mācējis nosēdēt mierā, ir meklējis darbus, ko var izdarīt, tāpēc viņš mums teica: "Man vajag darbu! Ja es neko nedarīšu, tad tas ir beigu sākums." Tas tāds melnais humors no viņa puses. Iedevām visus adījumus, ko pašas vairs nevalkājām. Vectētiņš sāka ārdīt un tina kamoliņus. Paralēli sākām aktīvi apzināt radus un draugus un lūdzām ārdāmo materiālu. Protams, ar to bija par maz, un ar māsu Anci meklējām iespējas, kā vectētiņam nodrošināt darbošanos. Nolēmām uzrunāt draugus un paziņas caur sociālajiem tīkliem, piemēram, Facebook. Sākotnēji nedomājām, ka aicinājums dalīties ar ārdāmo materiālu gūs tik lielu atsaucību. Likās, ka atsauksies vien daži cilvēki, bet rezultāts ir pavisam cits. Pateicoties šai iniciatīvai, mums ir izveidojusies arī lieliska sadarbība ar nekomerciālo bezpeļņas (labdarības) organizāciju "Brīvbode", – ar sajūsmu stāsta Kate Jēkabsone.
– Tas ir vesels process, esam iesaistīta visa ģimene – arī mūsu vecāki. Vectēvs ļoti priecājās un aktīvi darbojās, kamoliņu kļuva arvien vairāk un vairāk, bija jādomā, ko ar tiem darīt. Nevēlējāmies, lai tie krāj putekļus vai tiek nolikti aizmiršanai. Sākām apzināt, kas mums apkārt ada, un dāvinājām kamolus adītājām. Bet neplānoti veidojās atgriezeniskā saite, un adītājas sāka mums dāvināt viņu saadītos darbus. Sapratām, ka šim skaistajam veikumam ir jāatrod pievienotā vērtība. Un tad nāca doma par dāvinājumu ugunsdzēsējiem. Bērni mācījās vienā no Rīgas skolām, kurā aizvien vēl norisinās akcija, ka ugunsdzēsējiem var dāvināt vilnas zeķes. Un meitiņas teica: "Varbūt varam īstenot ideju sadarbībā ar skolu?" Ideja tika akceptēta. Tajā brīdī vectētiņš bija satinis jau ļoti daudz kamolu, tāpēc nolēmām uzrunāt adītājas, kas būtu ar mieru no vectētiņa satītajiem kamoliem noadīt zeķes. Adītāju atsaucība bija liela, un joprojām tiek veikts šis labais darbs – adītājas saņem kamolus, uzada zeķes, kuras pēc tam atsūta mums, un tālāk tās nogādājam ugunsdzēsējiem. Daļa zeķu pāru ir jau nogādāti ugunsdzēsības depo, daļa – nosūtīti uz Ukrainu. Adītājas no visas Latvijas joprojām turpina cītīgi adīt, lai atkal varam iepriecināt līdzcilvēkus.
Kā saka Kate, šī vectētiņa viena mazā vēlēšanās un tās īstenošana ir ietekmējusi un mainījusi ļoti daudzu cilvēku ikdienu un dzīvi, ne tikai satiekot fantastiskos cilvēkus, bet arī nodrošinot mazus darbiņus/nodarbi citiem. Nu šī ideja ir pāraugusi lielā un cēlā komandas darbā.
– Šī darbošanās ir kļuvusi nozīmīga mums visiem. Tā ir iniciatīva labo darbu aizsākumam. Pateicoties šai idejai – vēlmei nodrošināt savam vectētiņam darbošanos, esam iepazinušās ar tik daudziem labiem un jaukiem cilvēkiem, kuri atsaukušies mūsu aicinājumam gan ziedot dažādus ārdāmos apģērba gabalus, gan adīt zeķes, – uzsver Kate.
– Labajā darbā zeķes jau ir atsūtījušas četrpadsmit adītājas un adītājs, kopā jau noadīts ap 90 pāriem zeķu, un tā ir tikai puse. Joprojām tiek adītas zeķes. Ir izveidojusies sadarbība ar "Čaklo bitīšu klubu", kurā darbojas adītājas no visas Latvijas un ada cilvēkiem pansionātos un sociālajās mājās. Tas ir lielisks un noteikti labs darbs, ko veic šīs adītājas savā brīvajā laikā. Esam nolēmušas, ka daļu no satītajiem kamoliem dāvināsim "Čaklo bitīšu klubam", lai arī viņas var turpināt labos darbus un visam būtu šī pievienotā vērtība. Ļoti priecājos, ka ir šādi cilvēki, kas dara sirdsdarbu un iepriecina līdzcilvēkus.
Process nav apstājies. Kate un Ance, iesaistot arī citus ģimenes locekļus, joprojām aktīvi darbojas, lai sarūpētu ārdāmos apģērba gabalus vectētiņam un kamoliņus pēc tam nodotu tālāk.
– Esam atvērtas dažādām idejām. Ja vien kādam ir ideja, kā šos kamolus izmantot, lai tiem būtu pievienotā vērtība, esam ar mieru iesaistīties. Iespējams ir viss. Uzsākot šo iniciatīvu, esam sapratušas – kas vienam var šķist mazsvarīgs un pašsaprotams, tas citam ir ļoti būtisks un svarīgs. Pieļauju, ka Latvijā ir daudz gados vecāku cilvēku, kuri, lai neiegrimtu ikdienas rutīnā, arī labprāt savu ikdienu pavadītu lietderīgi, un šāda vai līdzīga darbošanās būtu noderīga. Un ikvienam no mums ir iespēja palīdzēt viņiem to īstenot. Viennozīmīgi tā tiek trenēta sīkā motorika. Kā vectēvs saka, jo sarežģītāks ārdāmais apģērba gabals, jo interesantāk. Tiek veicināta domāšana, trenētas arī smadzenes. No šī darba ir daudz ieguvumu. Tāpat tiek nodarbinātas adītājas, bet pats svarīgākais – zeķes nonāk pie tiem, kam tās ļoti noderēs, – norāda Kate. – Lai turpinātu aizsākto ideju, joprojām meklējam adījumus, ko vectētiņam ārdīt. Šim nolūkam tika izveidots facebook.com vietnē konts "Vectētiņš, kurš iedvesmo". Tur gan sazināmies ar adījumu ziedotājiem, gan tālāk nododam kamolus. Šī lapa kalpo arī atgriezeniskajai saitei, jo saņemam un nododam labās domas, atrādām veikumu. Joprojām gaidām dažādus adījumus, vectētiņš priecājas par katru no tiem.
Savā ikdienā abas ar māsu strādājam ar cipariem, iepirkumiem, dažādiem projektiem, jauno profesionāļu apmācīšanu, bet ar adīšanu esam vairāk uz "jūs", tomēr šīs idejas īstenošanas laikā esam daudz ko jaunu iemācījušās un uzzinājušas. Tieši tāpat kā mūsu fantastiskā adītāju komanda no visas Latvijas, kā arī visi tie cilvēki, kuri mums ir uzdāvinājuši ārdāmos adījumus, arī mēs esam priecīgas, ka varam veikt sirdsdarbu un iepriecināt līdzcilvēkus, – stāsta Kate.
25.03.2022.