LINDA BAKMANE nāk no Kurzemes puses, viņa dzimusi un augusi Dundagā, ar skatu uz Dundagas pili. Šobrīd pārsteidzoši ir nomainījies Lindas skatpunkts – kopš pagājušā gada septembra viņa par vadītāju strādā Cesvaines pilī. Fokuss joprojām palicis pils virzienā, kaut nekas tāds nav bijis ne plānots, ne gaidīts.
– Kāds ceļš tevi vedis līdz tagadējam amatam?
– Pēc Dundagas vidusskolas beigšanas devos studēt uz Rīgu, kur apguvu vizuālo mākslu un mākslas vēsturi, – atklāj Cesvaines pils vadītāja. – Mākslas vēstures jomā esmu kvalificēts pedagogs, bet pēc studijām ielecu pilnīgi citā lauciņā. Tie bija nekustamie īpašumi, apsaimniekošana, arī finanšu joma, un arī šī sfēra mani ļoti aizrāva un interesēja. Atnākot dzīvot uz Madonu, turpināju iesākto –
kā namu pārvaldniece strādāju uzņēmumā „Madonas namsaimnieks". Jaunais darbs un kolektīvs man ļoti patika, mikroklimats darbavietā, tāpat attiecības ar māju vecākajiem bija brīnišķīgas. Atgriežoties uzņēmumā pēc bērna kopšanas atvaļinājuma, vakanču diemžēl vairs nebija (darbā biju pieņemta cilvēka vietā, kuram ilgstoši, vairākus gadus bija slimības lapa). Tad uz draudzīgas nots šķīrāmies, un man pavērās cita perspektīva.
– Nākamie darba pienākumi saistījās ar Madonas novadpētniecības un mākslas muzeju?
– Jā, tiku pieņemta darbā Madonas muzejā, kur uz pusslodzi strādāju par izstāžu kuratori. Nevienu brīdi nenožēloju šo pieredzi, pat cerēju muzejā veikt pilnas slodzes darbu, jo strādāt bez atdeves nemaz nemāku. Ja daru, tad daru par visiem simt procentiem; ja kādai lietai pieķeros, to veicu līdz galam, bakstīšanās mani neinteresē. Kādā brīdī pamanīju, ka to sapratuši arī citi un ļauj strādāt, pat izmanto situāciju. Kad nāca piedāvājums par darba maiņu Cesvaines pilī, neredzēju nevienu saprātīgu iemeslu, lai to noraidītu. Bija pieredze ar apsaimniekošanu, pieredze mākslas un kultūras jomā, tāpat pieredze darbā ar muzeja krājumu, zināšanas par vizuālo mākslu, un viss kopumā lika atsaukties izteiktajam piedāvājumam – kļūt par Cesvaines pils vadītāju.
– Kaut karjeriste neesi, ceļš pavērās ļoti daudzsološs un daudz prasošs.
– Nekad neesmu bijusi cilvēks, kurš pēc kaut kā nežēlīgi tiecas. Man vienmēr svarīga bijusi vide, kas sagādā prieku, un cilvēki, ar kuriem kopā veicot darbu varam justies labi – kur ar ieinteresētību un mīlestību visi gribam iet uz priekšu. Būt kādā vietā naudas pēc, kādam izpatikt vai izdabāt nekad nav bijis mans mērķis.
– Ko vari teikt par Cesvaines pils komandu?
– Cesvaines pilī ir izveidojies labs kolektīvs, savstarpējās attiecības un vide ir lieliska. Protams, bija zināmas bažas, kā tādā mazā pilsētā izveidošu labu, lojālu, stabilu, godīgu, strādāt gribošu kolektīvu, kuram ir mīlestība un cieņa uz pili, uz tik izcilu kultūras mantojumu un vēsturi. Tagad pilnīgi droši varu vēstīt, ka komanda ir nokomplektēta, esam septiņi cilvēki, un uz lielo apjomu, visiem darāmajiem darbiem tas nebūt nav daudz. Ļoti rūpīgi izkalkulēju, kādi kuram ir pienākumi, uz ko mums jātiecas, savukārt ikdiena nereti ir tik raiba un neparedzama, ka spēj no ierastajiem plāniem arī izsist. Tas savā ziņā ir rūdījums, jo esam gatavi aizvietot jebkuru no komandas biedriem, esam daudzpusīgi un zinoši gan par pils apsaimniekošanas jautājumiem, gan darbā ar apmeklētājiem. Neesam katrs par sevi, esam kā vienas puzles gabaliņi, kas tikai kopā varam būt pilnīga bilde. Katram ir stiprās un vājās puses, ko veiksmīgi liekam lietā attiecīgajās situācijās.
– Kopš 12. februāra pils pēc pārrobežu projektā veiktajiem rekonstrukcijas darbiem ir atvērta apmeklētājiem. Pie kā īpaši piestrādājat?
– Pils apmeklējums šobrīd ir ļoti labs un dažāds. Nav tā, ka tie būtu tikai vietējie cilvēki, tikai pieaugušie vai bērni, kas vēlas apskatīt pili. Šonedēļ, kad ir skolēnu brīvdienu nedēļa, nāk vecmāmiņas ar mazbērniem, bērni ar vecākiem, šī nedēļa vispār ir citādāka. Ļoti daudzi brauc no citām Latvijas pilsētām un ar lielu interesi novērtē pilī apskatāmo. Cilvēki vēlas, lai viņiem līdzi iet gids, viņi grib dzirdēt pils stāstu. Nākamais, kas interesē, ir tornis un skats no augšas uz Cesvaini, uz pils parku. Tornis patiešām vilina. Kopumā ar savu vēstījumu, sākot no 12. gadsimta līdz šim brīdim, pils ar savu tik bagātīgo vēsturi cilvēkus uzrunā, un, tur esot, neviens nevar palikt vienaldzīgs. Pils ir personība, dzīva vieta, nevienā brīdī uz to arī pati neesmu skatījusies kā tikai uz būvi. Sākumā, kamēr pilī ritēja remontdarbi, mans kabinets bija pašvaldības ēkā. Kopš janvāra esmu pastāvīgi pilī, un liekas, ka pils beidzot mani ir pieņēmusi. Ir radusies savstarpēja uzticība, tas ir kā dzīvojot mājās, kur izjūtam savu vidi, zinām, kas ir svarīgi, kas ne tik svarīgi, par ko jārūpējas pirmkārt un ko var atstāt vēlākam laikam.
– Kādus virzienus redzi pils satura papildināšanai?
– Sapņoju par to, ka pilī vajadzētu atgriezties arheoloģijas sadaļai – priekšmetiem, kas atrasti un izrakti tieši pils teritorijā. Ļoti būtiski ir papētīt šo vissenāko slāni. Saprotu, ka šķērslis var būt tas, ka šobrīd neesam akreditēti kā pils muzejs, un tas var sagādāt zināmas problēmas. Tomēr mērķis, uz ko tiekties, mums ir. Tāpat gribētos redzēt pilī atgriežamies mēbeles un citas lietas, kas kādreiz te piederējušas kādam pilī dzīvojošam cilvēkam. Tā veidotos saikne ar vēsturi. Mazāk redzu, ka pilī tiktu izvietotas, ievestas lietas, kas nesaistās ar šo vietu. Tad jau labāk ir moderni, mūsdienīgi elementi (krēsli, dīvāni), atstājot pili kā senatnīgā, autentiskā liecinieci un miksējot priekšmetiskajā vidē seno un mūsdienīgo laiku kopā. Svarīgi ir nepazaudēt šīs vietas auru, to īsto sajūtu un senatnīgumu. Lai mazāk ir balto, perfekto sienu un vairāk – vēsturi pieredzējušo liecību, par ko rūpējamies.
– Vai tā domā arī apmeklētāji?
– Jā, apmeklētāji dalās izjūtās, kādas viņus pārņem senajās, kaut tikai daļēji restaurētajās zālēs un kādas ir jaunajās, piemēram, konferenču zālē. To viņi neasociē ar pili, tāpēc ļoti rūpīgi jāpārdomā, ko un kā rekonstruējam – vai atjaunojam, vai tomēr restaurējam – ko darām, lai būtisko saglabātu. Restaurēšanas darbs ir dārgāks un ilgāks, bet tas ir vajadzīgs, pretējā gadījumā kļūsim neinteresanti tūristiem un visiem, jo ikviens grib redzēt un baudīt pils vēsturisko elpu.
– Darbojies ne tikai Cesvaines pilī, bet esi arī Madonas luterāņu draudzes padomē. Kādus pienākumus tur veic?
– Tā kā dzīvojam tikai vienreiz, ļoti svarīgi ir dzīvot tā, lai būtu ko labu paveicis, bijis kādam noderīgs. Kalpojot draudzē, varu dot šo savu pienesumu. Ikdienā veidoju izdevumu „Draudzes vēstis", strādāju ar sociālajiem tīkliem un draudzes mājaslapu. Pēc vajadzības iesaistos arī citos pienākumos, piemēram, vasaras nometnēs piedalos kā lektore, atsevišķu virzienu vadītāja. Aizvadītajā vasarā kalpoju jauniešu nometnē saistībā ar Lielo dziesmu vietu. Kopā ar bērniem darbojāmies pie stabulēm vides objektā „Latvija skan", veidojām dobes no dažādiem augiem, viesojāmies kordiriģenta Haralda Medņa mājā, runājām par Dziesmu svētku nozīmi Latvijas kultūrā un Dziesmu vietas nozīmi mūsu novadā. Pieminējām izcilās personības, kuras nākušas no Madonas novada, un teicu, ka ikviens par tādu var kļūt. Iedrošināju bērnus (tie bija projekta „PuMPuRS" bērni, kas nāk arī no nelabvēlīgām ģimenēm) tiekties uz lielo. Viņiem visiem ir vajadzīgs atbalsts un iedrošinājums, jo pašapziņa bieži ir sagrauta. Vārdi – „tu vari", „tev izdosies", „mēs varam kopā", „es priecājos, ka biji šeit un palīdzēji" – viņus patiešām stiprināja un pacēla. Mums veidojās ciešākas attiecības, un, redzot prieku viņu sejās, jauniešu atvērtību, tas bija labākais novērtējums, kas nesa gandarījumu. Man vienmēr cilvēciskais faktors ir bijis svarīgs, tāpat kā strādāšana pēc labākās sirdsapziņas.
– Esi Lielās dziesmu vietas izveides darba grupā un kādu brīdi kā muzeja speciāliste darbojies Haralda Medņa kultūrizglītības centrā „Dziesmusvētku skola".
– Turklāt esmu gatava ar idejām un palīdzību iesaistīties arī turpmāk. Ļoti gribētos piestrādāt pie ekspozīcijas Lazdonas luterāņu baznīcā, jo Lielās dziesmu vietas sākums ir tieši mūsu draudzē. 1866. gadā mācītājs Rūdolfs Guleke kopā ar Kārli Pētersonu te sarīkoja Bērnu svētkus – pirmos latviešu skolēnu koru svētkus, kuros piedalījās 200 skolēni no piecām draudzes skolām. Tas bija sākums skolu jaunatnes dziesmu svētkiem, un šis fakts mums ir jāizceļ un jāpopularizē. Projekta ietvaros gribētu izveidot ekspozīciju Lazdonas baznīcas tornī. Tur vispirms būtu jāveic rekonstrukcija torņa telpās un jāiemieso šis stāsts par Lazdonas baznīcā notikušo. Tālāk tad stafeti varētu nodot Medņa mājai, pastaigu takām, stabulēm – vietām ar labu perspektīvu, kurās visiem interesentiem atklāt un parādīt Madonas novada devumu Latvijas kopējā kultūrvēsturē un Dziesmu svētku mantojumā. Mēs esam tikpat svarīgi kā Dikļi, kur kārts Vispārējo Latviešu dziesmu svētku šūpulis. Ir jāizceļ lietas un vietas, ar kurām esam īpaši, ar kurām atšķiramies, kurās notikuši ievērojami pagrieziena punkti. Jāļauj tās piedzīvot, izzināt un saprast ikvienam, savukārt novada citas kultūrvietas jāveido kā labas piedevas pamatēdienam. Madonas muzeja izstāžu zāles, Lielā dziesmu vieta, Cesvaines pils ir novada pērles, un ir interesanti apzināties, ka ar savu devumu esmu bijusi katrā no šīm izcilajām vietām.
18.03.2022.