Šī trešdiena ANDRIM SAKNEM bija īpaša – apritēja 25 gadi, kopš 1997. gada 9. marta pašvaldību vēlēšanās viņš pirmo reizi tika ievēlēts par Madonas pilsētas domes deputātu. Vēl ilgāka deputāta darba pieredze (kas šos pienākumus līdzīgi kā Andris pilda joprojām) ir Andrejam Ceļapīteram.
Andris Sakne labi atceras to laiku, arī to, kā nolēma kandidēt Madonas pilsētas domes vēlēšanās.
– Toreiz piedalīties vēlēšanās mani uzaicināja Demokrātiskā partija „Saimnieks". Tā izveidoja spēcīgu komandu, un tās deputātu kandidātu sarakstā ar pirmo numuru kandidēja Pēteris Runcis. Togad domē tika ievēlēti deviņi deputāti, un mūsu saraksts ieguva četras deputātu vietas. Es, kaut arī vēlēšanās piedalījos ar ceturto numuru, domē tiku ievēlēts kā otrais, bet vēlētāju lielāko atbalstu saņēma Pēteris Runcis, ko uzskatu par savu „politisko krusttēvu".
Pēc tam esmu kandidējis visās nākamajās pašvaldību vēlēšanās un ticis arī ievēlēts – trīs reizes Madonas pilsētas domē, bet kopš 2009. gada esmu Madonas novada domes deputāts. Šajā laikā esmu iepazinis pašvaldības darbu, jo īpaši sociālajā jomā. Daudzus gadus esmu darbojies sociālo un veselības jautājumu komitejā, kā arī to vadījis. Komitejas vadība man ir uzticēta arī jaunizveidotajā Madonas novadā.
Šai ziņā man ir ļoti veicies. Šajos gados deputātu sastāvs ir mainījies vairākkārt, bet šajā komitejā tika ievēlēti deputāti, ar kuriem vienmēr ir bijis ļoti viegli strādāt. Viņus es uzskatu par saviem domubiedriem, kā, piemēram, Bruno Kokaru, kaut gan mēs par deputātiem tikām ievēlēti no dažādiem sarakstiem. Arī ar vairākiem citiem, kuri vairs neveic deputāta pienākumus, kā Edgaru Kramftu, Pēteri Runci, joprojām regulāri sazinos.
Būdams deputāts, vienmēr esmu vadījies pēc principa, ka katrs cilvēks ir rūpju vērts, un vislielāko uzmanību veltījis cilvēkiem, kuri vēl nevar vai arī vairs nevar gūt ienākumus dzīves apstākļu uzlabošanai.
Kā pats smejos, man ir „mātes sirds" – es nevaru vienaldzīgi paiet garām un pamest cilvēku nelaimē. Ir jāpalīdz!
– Kā uzsāki pildīt deputāta pienākumus Madonas pilsētas domē?
– Pirmais, kas man tika uzticēts, bija dzīvokļu komisijas vadība. Tas bija laiks, kad denacionalizētās mājas tika atdotas to bijušajiem īpašniekiem. Daļa no tiem, it īpaši tie, kas pēc tam šos īpašumus pārpirka, gribēja no dzīvokļiem izlikt īrniekus, ar daudziem tiesājās un tiesā zaudēja. Viņi iedomājās, ka varēs darīt visu, kas ienāks prātā, neraugoties uz to, ka likums bija īrnieku pusē. Katrā ziņā dzīvokļu komisijai tolaik bija jārisina ļoti smagas problēmas, un ar to arī sākās manas deputāta gaitas.
– Kāda tavā mūžā bija pirmā domes sēde kā deputātam?
– Nezinu, vai to tagad vajag stāstīt, bet pēc tam, kad par Madonas pilsētas domes priekšsēdētāju atkārtoti tika ievēlēts mūsu saraksta līderis Pēteris Runcis, „vietējais oligarhs" mani uz trim dienām atlaida no darba tikai tāpēc, ka arī es biju atbalstījis viņa ievēlēšanu. Bet kā es varēju balsot „pret", ja vēlēšanās piedalījāmies vienā komandā? Turklāt es jau neesmu no tiem, ar kuriem var manipulēt un norādīt, par ko balsot. Vienmēr to esmu darījis atbilstoši savai pārliecībai. Pēc trim dienām gan apķērās, ka mana atlaišana ir nelikumīga. Tad sapratu, ka būt par deputātu nemaz nav tik vienkārši. Katrā ziņā to, ka uz deputātu var izdarīt šādu spiedienu, nebiju gaidījis. Varbūt tāpēc tas sirds kambarītī ir tā aizķēries, ka to tik labi atceros arī pēc tik daudziem gadiem.
– Arī no malas ir radies tāds iespaids, ka tevi nemaz tā nevar iespaidot. Tev var piekrist vai nepiekrist, bet tev ir savs viedoklis un savi argumenti.
– Tā ir bijis vienmēr. Nav tā, kā dažs varbūt iedomājas, ka es, kā vējš pūtīs, tā arī līdzi locīšos. Iedziļinos katrā jautājumā, arī sagatavotos lēmumu projektus izpētu pirms domes sēdes, nekad nav bijis tā, ka būtu balsojis, tos neizlasot un paļaujoties tikai uz kolēģu teikto.
– Vai šajos gados, kad esam piedzīvojuši divas administratīvi teritoriālās reformas, nav mazinājusies sociālo un veselības jautājumu komitejas loma, jo lēmumus par sociālo palīdzību jau pieņem sociālais dienests?
– Sociālo un veselības jautājumu komiteja darbojas ciešā sadarbībā ar pašvaldības sociālo dienestu. Katrs darām savu darbu, bet jāņem vērā, ka lēmējvara ir nodalīta no izpildvaras. Mēs sociālo un veselības jautājumu komitejā pieņemam politiskos lēmumus, izstrādājam vadlīnijas, bet nevaram iejaukties sociālā dienesta tiešajā darbā, jo tas pieņem lēmumus par to, kam un cik lielā mērā piešķirt pabalstu, pamatojoties uz likumdošanu un Madonas novada pašvaldības saistošajiem noteikumiem.
Jāatzīst, ka darbu jaunizveidotajā novadā vairāk apgrūtina nevis tā lielums, bet gan tas, ka nestrādājam klātienē, jo sēžu norise Zoom režīmā nav gluži tas pats. Vadot komiteju, vienmēr esmu centies katru jautājumu izrunāt, lai visiem būtu skaidrs, kāpēc viens vai otrs lēmums tiek pieņemts. Pirms kādu lēmumprojektu virzīt izskatīšanai finanšu un attīstības komitejas vai domes sēdē, uzklausām katra viedokli, padiskutējam, ņemam vērā izteiktos argumentus, lai uz komitejas vai domes sēdi ietu ar vienotu redzējumu. Pārsvarā tas arī izdodas, līdz šim diezgan reti bijis tā, ka kāds no komitejas locekļiem būtu „atturējies" vai balsojis „pret" kopīgi izstrādātajiem lēmumprojektiem sociālajā jomā.
– Vai līdzšinējā Madonas novadā sociālā joma bija labāk sakārtota?
– Jāatzīst, ka madonieši saņēma lielākus pabalstus nekā Cesvainē, Ērgļos, Lubānā. Sākot ar šo gadu, tas tiek izlīdzināts. Tā, piemēram, 100 eiro pabalstu dzīves jubilejās ik pēc pieciem gadiem, sākot no 75 gadiem, iedzīvotāji saņems visā novadā, bet simtgadnieki un vecāki – katru gadu 200 eiro apmērā.
– Kāpēc atteicāties no dāvanu piešķiršanas kāzu jubilejās? Madonieši šai ziņā ir zaudētāji.
– Par šādu soli izšķīrāmies tādēļ, ka kāzu jubilejās līdz šim ne Cesvainē, ne Ērgļos, ne Lubānā iedzīvotāji netika sveikti, tas bija tikai Madonas novadā. Šī summa varbūt arī nebija tik liela, bet situācijā, kad daudz kas nav zināms, izlēmām, ka vispirms visā jaunajā novadā jānodrošina iedzīvotāju sveikšana dzīves jubilejās.
Pieļauju, ka ar laiku, iespējams, varēsim atjaunot arī dāvanas piešķiršanu kāzu jubilejās, bet pagaidām dzimtsarakstu nodaļai un dzimtsarakstu pakalpojumu sniegšanas vietām varbūt ir jādomā par svinīgu pasākumu organizēšanu, sveicot laulātos sudraba, zelta, dimanta kāzās.
– Kas šajos gados pašam ir sagādājis lielāko gandarījumu?
– Tās ir ieceres, ko, aktīvi iesaistoties, ir izdevies veiksmīgi īstenot, kā, piemēram, ēkas Parka ielā 6 atjaunošana, kur tagad darbojas kopienas centrs „Baltā ūdensroze". Savulaik šī ēka tika atzīta par avārijas stāvoklī esošu, bet nu ir prieks uz to paskatīties un prieks tajā ieiet.
Gandarījumu raisa arī Ļaudonas pansionāta lifta izbūve. No šīs ieceres gribēja pat atteikties, uzskatot, ka tā ierīkošana ir pārāk dārga, bet es uz to uzstāju, un 2020. gada martā lifts tika atklāts. Mūsu vecīši, visu mūžu smagi strādājot, ir pelnījuši vieglākas vecumdienas un nebūt „ieslodzītiem" otrajā stāvā. Tāpat prieks ir par zobārstniecības kabineta izveidi Madonā, kas ir pieejams arī bērniem.
Atceroties laiku pirms 25 gadiem, pozitīvi vērtēju arī to, ka domei Pētera Runča vadībā izdevās saglabāt kinoteātri, visus trīs bērnudārzus, skolas, arī Madonas pilsētas kultūras namu, ko savā īpašumā gribēja atgūt aizsargi. Vienīgais, kā žēl, ir īpašniekam atdotais toreizējās Madonas 2. vidusskolas internāts, kur darbojās arī sporta skola, jo būtībā tās ēka par pašvaldības līdzekļiem, nodokļu maksātāju naudu tika uzcelta no jauna, bet šis lēmums tika pieņemts vēl agrāk.
– Pastāsti nedaudz par sevi. Ne visi, iespējams, zina, ka pēc izglītības esi zootehniķis.
– Esmu dzimis tepat Sarkaņu pagastā. Mamma strādāja fermā, un mums, bērniem, bija jāpalīdz. Lauksaimnieka profesiju izvēlējos vides, kurā esmu uzaudzis, iespaidā. Taču tajā nav sanācis strādāt. Atnākot no armijas, sāku strādāt par šoferi, tad Autotransporta uzņēmumā par direktora vietnieku pasažieru pārvadājumos, bet 1995. gadā ar SIA „Madonas ceļu būves SIA" īpašnieku atbalstu izveidoju un 24 gadus vadīju autobusu parku. Toreiz pasažieru pārvadātāji Madonas pusē bija divi, un iedzīvotāji tos atpazina kā „sakņubusi" un „petrobusi", līdz „sakņubusi" palika vienīgie, bet nu pasažierus Madonas reģionā pārvadā cita firma.
Kā panākumu vērtēju to, ka, vadot autobusu parku, izdevās sasniegt tādu līmeni un iedzīvotāju uzticību, kad vairs netika uzdoti jautājumi, vai šodien autobuss būs, jo tie kursēja noteiktajā laikā visos maršrutos, bet, ja gadījās kas neparedzēts, vienmēr bija rezerves variants.
Acīmredzot cilvēki to novērtēja, arī balsojot par mani pašvaldību vēlēšanās.
– Beidzamajos gados tava dzīve ir izveidojusies tā, ka esi gan Jēkabpils pusē, gan Madonā. Vai vaļasprieki arī ir tie paši – makšķerēšana, sēņošana?
– Madonā esmu vismaz reizi nedēļā. Daudzi zvana un lūdz palīdzēt, bet ar iedzīvotājiem tiekos arī klātienē.
Joprojām patīk makšķerēt un sēņot, bet tādu baraviku vietu kā Aizkujā Jēkabpils pusē gan nav.
– Varbūt ir kas tāds, ko gribētu pateikt „Stara" lasītājiem, saviem vēlētājiem?
– Šis noteikti būs pēdējais sasaukums, jādod vieta jaunajiem. Esmu nodomājis pielikt punktu, ņemot arī vērā, ka nav nekā dārgāka par veselību. Līdz nākamajām pašvaldību vēlēšanām deputāta pienākumus gan pildīšu, jo cilvēkus, kas par mani balsoja, nevaru pievilt. Man ir savs uzticīgs vēlētāju loks, pārsvarā tie ir gados vecāki cilvēki. Es cenšos attaisnot viņu uzticību, palīdzēt grūtās dzīves situācijās.
11.03.2022.