2. marta mītiņos visā valstī, tostarp Madonā, Madonas novada pilsētās un ciemos, plaši pulcējās iedzīvotāji, lai domās stāvētu kopā ar Ukrainu, kas nu jau nedēļu varonīgi cīnās par savu brīvību. Krievijas uzsāktais karš Ukrainā ir prātam neaptverama mūsdienu realitāte, tomēr Latvijas kolektīvajā atmiņā nav tālu jāmeklē piedzīvotas kara šausmas, izpostītas ģimenes un tiesības uz brīvību.
Vakara uzrunā Saieta laukumā Madonas novada domes priekšsēdētājs Agris Lungevičs atzina, ka visu aizvadīto nedēļu pasaule ar aizturētu elpu sekojusi līdzi satraucošajiem notikumiem Ukrainā. Tas licis iedzīvotājiem būt vienotiem savā atbalstā Ukrainai.
– Saku personīgu milzīgu paldies katrai mūsu novada viesu mājai, viesnīcai, kas gatava uzņemt Ukrainas bēgļus, ēdinātājiem, kas gatavi šos cilvēkus pabarot. Paldies katram mūsu novada iedzīvotājam – un tādu ir patiešām daudz -, kas ziedojuši Ukrainas cilvēkiem. Paldies uzņēmējiem, kas ir zvanījuši un teikuši, ka ir gatavi dot darbu Ukrainas bēgļiem. Paldies visiem, kas šodien sapulcējušies, lai paustu atbalstu. Mēs esam milzīgs spēks, lai tas stiprina mūs, un lai to sajūt cilvēki Ukrainā! – uzrunā teica Agris Lungevičs.
Viņa vietnieks Zigfrīds Gora atzina, ka vēl līdz 24. februārim uzskatījis, ka viņam un līdzcilvēkiem ir veicies dzīvot laikā un vietā, kas ir pietiekami droša un laimīga. Totalitārisma sistēma sabruka pirms vairāk nekā 30 gadiem, tās vietā rodoties demokrātiskām valstīm – arī Krievijas Federācijai.
– Mums bija vienīgais uzdevums – veidot jaunu Eiropu, kurā valda demokrātijas vērtības, humānisms un cilvēku cieņa. Tomēr laikam savā bezrūpībā bijām brīvības pārņemti, esam palaiduši garām, ka kādam vai kādiem kaut kas ir bijis svētīgāks un nozīmīgāks, nekā cilvēku dzīvība. Ka ir attaisnojama bērnu, sieviešu, sirmgalvju, vispār – cilvēku – iznīcināšana. Kuri domā un sapņo citādāk. Krievijas Federācijas uzbrukums Ukrainai ir 21. gadsimta traģēdija, kad karš ir kļuvis par politisku instrumentu, lai sasniegtu kādus mērķus. Mums jābūt vienotiem domās un rīcībā – pret karu un pret tā iniciatoriem. Jābūt pārliecinātiem par tiesībām uz kādas valsts pašnoteikšanos. Mums šodien jānoliec galva Ukrainas tautas priekšā par to varonību un drosmi, jo viņi aizsargā ne tikai savu, bet arī visas Eiropas, mūsu brīvību, – ar šiem vārdiem uz klusuma brīdi, pieminot karā jau kritušos un cietušos, aicināja Zigfrīds Gora.
Vecākais speciālists kultūras jomā Aigars Noviks pateicās kolektīviem, māksliniekiem, kuri īsā laikā bija gatavi atsaukties aicinājumam papildināt mītiņa norisi. Priekšnesumus sniedza Madonas saksofonu kvartets, Madonas Valsts ģimnāzijas audzēkņi, Sandris Sproģis, folkloras kopa „Vērtumnieki",senioru koris "Mantojums", jauktais koris "Madona" un Madonas Valsts ģimnāzijas koris.
Valdis Madernieks nu jau kuro dienu nenoguris organizē palīdzības kravu sūtījumus Ukrainai. Saieta laukumā notikušajā mītiņā viņš kopā ar draugu no Ukrainas, Ivanofrankovskas apvidus, Vasiļu piestāja burtiski uz pāris minūtēm, pirms doties ceļā ar otro palīdzības busiņu. Sanākušajiem iedzīvotājiem viņi pateicās par atbalstu un būšanu kopā ar Ukrainu.
– Turamies kopā par tiem cilvēkiem, kas cīnās par visas pasaules taisnību uz brīvību – savā zemē, savās mājās, – aicināja Valdis Madernieks. Dziļu pateicību Latvijai par atbalstu traģiskajās dienās Ukrainai pauda arī viņa ukraiņu draugs Vasiļs.
Atskatoties uz paralēlēm Latvijā, vēsturnieks Indulis Zvirgzdiņš atzina – Ukraina 2022. gada 24. februārī izdarīja to, ko Latvija neizdarīja 1940. gadā. Viņa ierosinājums Madonas novada pašvaldības domei vērsties pie krievu miljardiera Pjotra Avena ar aicinājumu viņa īpašumā Madonas novada Klauģu ezera krastā iekārtot rehabilitācijas vietu Ukrainas karavīriem izsauca klātesošo atbalsta saucienus. – Pāris nedēļas Ukrainas karavīri varētu šeit atkopties. Šo aicinājumu viņam vajadzētu rakstīt latviešu valodā, jo viņš tomēr ir Latvijas pilsonis, – trāpīgs savā uzrunā bija Indulis Zvirgzdiņš.
Reti kuram uzrunātajam iedzīvotājam, mītiņa apmeklētājam neaizlūza balss vai acīs nesariesās asaras, paužot savu viedokli par notiekošo. Jānis Svilis, Aivars un Maija Ostrovski, Jānis un Ingrīda Makari izteica atbalstu Ukrainai, jo ik stundu, ik dienu pārdzīvo un jūt līdzi notiekošajam. – Šobrīd notiek trakāk nekā Otrajā pasaules karā. Pa dzīvojamajām mājām… Ārprāts! Krievijas cilvēki ir apstulbināti, to nesaprot, – bet protams, ja 20 gadu tev pa televizoru vienu un to pašu borē. Informācija gan tagad ir pieejama, bet tāpat atrodas cilvēki, kuri neko nezina. Arī tepat Latvijā dzīvojošo vidū, kuri tā līdzīgi domā. Aicinām visus, arī citādi domājošos, lai attopas! – draugu kompānija pauda.
Kalvja un Megijas no Sauleskalna noskaņojums šajās dienās esot drūms. – Lūdzam Dievu, lai mūsu zemē nenotiek nekas tamlīdzīgs. Tādēļ jādara viss maksimāli iespējamais, lai atbalstītu Ukrainas cilvēkus, kuri arī par to principā cīnās, – uzsvēra Kalvis un Megija. – Neviens nevarēja iedomāties, ka tā vispār varētu notikt. Tas, ko filmās rāda, var iet čučēt, attiecībā pret to, kā patiesībā ir. Panākums vai ne, bet par labu Ukrainai ir tas, ka tā krievu armija nav tik spēcīga. Mēs gan nezinām, cik patiesībā spēcīga, jo varbūt sākumā aizsūtīti „iztērējamie spēki". Valda liela neziņa, satraukums, arī personīgs, – viņi atzina. Gatavojoties iespējami ļaunākajam, Kalvis un Megija iegādājušies ilgāk uzglabājamas pārtikas krājumus un aicināja par plānu B padomāt arī citus iedzīvotājus. Taču panikai viņi neļaujas, arī citus mudinot saglabāt mieru un vienotību. Kalvis uzsvēra: – Arī runājot par krievvalodīgajiem Latvijā. Viņi jau nav vainīgi. Ja viņi tik ļoti mīlētu Krieviju, viņi atrastos tajā valstī. Nevajadzētu šķelties un vainot kādu. Arī Krievijas tauta nav vainīga pie tā, ir vainīgs režīms. Smadzenes ir izskalotas.
Atvaļinātais Zemessardzes virsnieks Andris Ivanovs vēl turpina darboties Zemessardzes Veterānu apvienībā. Arī viņš ar sievu Ligitu šajās dienās nemitīgi sekojot līdzi notiekošajam gan sociālajos portālos, gan Latvijas, gan Eiropas ziņās, radio, gan ukraiņu izvietotajos video.
– Ļoti daudz ir feiku jeb viltus ziņu, tāpēc ļoti jāskatās, jāanalizē. Ļoti daudz provokatoru parādījies, kas it kā musina, cenšas sanaidot Latvijā dzīvojošos. Viņiem jādod visstiprākais pretspars – ir jāskaidro, jārunā ar tiem, kas šaubās, kas uzskata, ka Ukrainā tagad ir tiešām svētais atbrīvošanas karš. Dezinformācija, Kremļa propaganda ir ļoti augstā līmenī. Runā tikai par kaut kādām operācijām, bet tās ir pāraugušas pilnvērtīgā karadarbībā. Mani priecē, ka ukraiņi turas pretī, ka Eiropa, ASV ir iedevusi bruņojumu, tieši tādu, ar kā palīdzību spēj individuāli cīnīties, – komentēja Andris Ivanovs.
Viņš vērtēja, ka no militārā viedokļa pagaidām Krievijai nav izdevusies cerētā uzvara. Toties šābrīža uzbrukumu taktikas dēļ cieš civilie iedzīvotāji, iet bojā bērni, sievietes, sirmgalvji – to iebrucējiem nepiedos. – Ja man kāds pirms desmit gadiem teiktu, ka ukraiņu tauta ar krievu tautu sanaidosies, nekad tam neticētu. Bet šī vara Krievijā, šī represīvā vara, ko vada Putins, visu izsaka un līdz tam ir novedusi. Kaimiņos dzīvo ukrainiete, un viņas brāļi un māsas Ukrainā pa naktīm dzīvo bunkurā. Pa dienu dara, ko vēl var darīt. No visas sirds jūtam līdzi ukraiņu tautai. Galvenais ir būt vienotiem un saprast, ka Ukraina tagad cīnās ne tikai par savu neatkarību, bet par visas Eiropas neatkarību. Viņiem ir jāiztur un jāuzvar! – uzsvēra Andris Ivanovs.
4.03.2022.