Kopš februāra sākuma, kad durvis pēc nopietniem restaurācijas darbiem vēra Cesvaines pils, līdz maija sākumam skaistajā Vidzemes pērlē – Cesvaines pilī – skatāma madonietes Laimas Bakānes darbu skate.
Izstāde aplūkojama ēkas pirmajā stāvā – balles zālē un ēdamzālē, kā arī pils otrajā stāvā – konferenču zālē. Tās nosaukums ir „Balle pilī".
– Pirms divdesmit gadiem man martā apritēja 50 gadu, līdz ar to 5. martu vadīšu dzimšanas dienas noskaņās. Notiks arī manas izstādes atklāšana, kas domāta ikvienam, – „Staram" vēsta Laima Bakāne. – Izstāde veidota kā turpinājums pērn Stāmerienas pilī izliktajai ekspozīcijai „Sapnis par pili". Izstādi Cesvainē iekārtojām jau 5. februārī.
Uz jautājumu, vai māksliniecei tas bija sarežģīts uzdevums – piepildīt restaurētās Cesvaines pils telpas, Laima Bakāne atbild: – Šoreiz izstādē izlikti arī senāki darbi, īpaši koncentrējos uz pēdējo divu gadu veikumu. Izkārtoti gandrīz visi darbi, kuros izmantotas pērlītes, arī tāpēc izstādes nosaukums ir „Balle pilī" – viss ir tik mirdzošs un žilbinošs. Pirmajā stāvā izvietotas piecas lielformāta figūras – balles dāmas, kas stendos dzīvo un spulgo. Lielajā zālē uz manekeniem izlikti tērpi. Kopumā darbi izvietoti trijās pils telpās.
Tā kā Cesvaines pilī šogad pabeigts liels rekonstrukcijas projekts, kas ļauj ceļotājiem to atkal apmeklēt, un izstādes autore arī daudz ceļo (Laimas Bakānes uzņemtās fotoreportāžas no ārvalstu muzejiem bieži priecējušas sociālo tīklu apskatniekus), vaicāju, vai viņas otra kaislība – ceļošana – palīdz darbu radīšanā. – Redzētie iespaidi darbos ienāk diezgan interesantā veidā, – pasmaida Laima. – Tie, pirmkārt, ir materiāli, ko kilogramiem esmu atvedusi no Stokholmas tirdziņiem un iepriekš – arī no Briseles. Tā kā meita dzīvo Stokholmā, biežāk apciemoju Zviedriju, un atkal plānoju šovasar uz turieni aizceļot. Stokholmā esmu apguvusi turienes krāmu tirdziņus, kur atrodu to, ko meklēju, – man vajag jau gatavus darbus, no kā paņemu fragmentus ar pērlīšu izšuvumiem. Viens no pirmajiem darbiem, ko Stokholmā nopirku un izmantoju savā radošajā procesā, bija kāzu kleita – vienmēr to atcerēšos. Otrs veids, protams, ir netveramais pienesums, ko no ceļojumiem paņem acs. Izstādes, muzeji, arhitektūra – to pat nevar īsti formulēt, ko tik bagātīgi ceļojumos esmu sastapusi. Tas ir acs treniņš, stiprināšanās drosmē, jo māksliniekam, veicot savu darbu, ir jājūtas brīvi. Bieži nākas sev atgādināt, ka es taču varu darīt, kā tikai gribu – likt kopā kompozīcijas, kā vēlos – bez kompleksiem un iedomātiem žņaugiem.
Izstādes „Balle pilī" kuratore ir māksliniece Inese Jakobi, ar kuru Laimai izveidojusies ilgstoša sadarbība.
– Inese man tiešām daudz palīdz, vēl nesen vienu cepuri kopīgi pabeidzām un braucām pielabot izstādes tērpu, – neslēpj Laima Bakāne. – Kādreiz konstatēju, ka pirmais, ko viņa saka, manī izraisa pretestību, bet paiet kāds brīdis un nākas atzīt – jā, atkal Inesei taisnība. Viņa ir fanātiska izstāžu iekārtotāja, paķers trepes un aizskries pirmā. Ineses Jakobi radošajam rokrakstam esmu sekojusi līdzi jau sen. Man bija trīs autoritātes – Rūdolfs Heimrāts, Edīte Pauls- Vīgnere un Inese Jakobi, kurus uzskatīju par tekstilmākslas jomas etaloniem. Gāju pa izstādēm un vienmēr priecājos par viņu darbiem. Bija neiedomājama pietāte, tagad esmu gandarīta, ka ar Inesi varu sadarboties un pat draudzēties, pārņemt viņas zināšanas. Māksliniece iedrošina, nepasaka, kas kompozīcijā nepatīk, bet procesā gaitā iet kopā. Tas, kā Inese saliek izstāžu darbus, ir fantastiski – tā ir puse no izstādes veiksmes. Mākslas zinātniece Sarmīte Sīle savulaik vērtēja, ka Inese Jakobi ir viena no pieciem vislabākajiem izstāžu iekārtotājiem Latvijā.
Sievišķīgais un skaistais interesējis vienmēr
Laima pati savus autordarbus veido kopš 2012. gada, kad sāka apmeklēt Madonas tēlotājmākslas studiju un apgūt gleznošanas pamatus. Vēlāk viņa pievērsās pērļošanas tīmekļošanas tehnikai, kurai uzticīga ir joprojām.
– Visu mūžu par sievišķīgo un skaisto esmu interesējusies, pirms tam tikai nepievērsos darīšanai, – komentē autore. – Atklājot izstādi Stāmerienas pilī, Gulbenes bibliotēkas darbinieces atgādināja, ka 1985. gadā, kad vēl strādāju bibliotēkā un svinējām pārcelšanos uz bibliotēkas jauno ēku, pie zāles izlikām manus batikotos aizkarus. Lūk, kur darbu aizsākums! Toreiz materiālus bija grūti dabūt, bibliotēkām budžets bija neliels, ēkas vestibilam aizkarus batikoju pati. Tagad man māja ir pilna ar kastēm, kurās ir audumi ar pērlītēm, būs jāmēģina cieši turēties un līdz 5. martam atvilkt elpu. Redzēs, vai izdosies neko nedarīt, – aizdomājas jubilāre. – Man vienmēr ir interesējušas sievišķīgās lietas – kurpes, kleitas, rotas. Ne vienmēr ir bijuši līdzekļi to iegādei, bet interese ir bijusi. Izpratne un gaume augusi pakāpeniski. Vienu brīdi ļoti uzmanīju, lai man mugurā ir kāds pašas darinājums, tad dzirdēju komplimentus, ka tērpu izvēlē man esot laba gaume. Bet kādā rakstā izlasīju, ka, ja mākslas kontekstā saka „laba gaume", tad tā ir slikta māksla. Līdz ar to gaumes jautājums ir varen subjektīva lieta, – nosmej māksliniece.
Izstāde kā iedvesma apkārtējiem
Tumšajā laikā Laimas Bakānes dekoratīvās kolāžas, viņas estētiskās gleznas var iedvesmot un iedrošināt darbu skatītājus.
– Es tos saucu par dekoriem, un, sākoties rudenim, kad vakari kļūst garāki, man vienmēr paticis darboties ilgstošā režīmā, lai darbiem laika ir vairāk. Iesāktais nav jāpabeidz konkrētā stundā, bet varu strādāt, jo nakts kļūst kā bezgalība. Esmu pensijā, un tā ir dzīves laime, ka varu rosīties kaut visu nakti – no rīta uz darbu nav jāiet. Ir bijis, ka gulēt aizeju tikai astoņos no rīta – parādās rīta gaisma, un tā ir zīme, ka jābeidz.
Gaume un māka salikt kopā tik dažādo
Laima Bakāne pasmaida, ka, ar spīguļiem ņemoties, arī prāts kļūst priecīgs.
Kad ieminos – ar spīguļiem ir kā ar rozēm – tās producējot, vari kļūt bezgaumīgs un banāls, māksliniece skaidro: – Man viss kārtojas pēc jušanas. Tā ir mana izpratne par to, kas ar ko un kā iet kopā. Kādreiz kombinēšana iet viegli un no rokas, citreiz tā prasa ilgāku laiku. Vispirms ir radošās mokas, kas nekad nav vieglas, bet vēlāk nāk tehniskais darbs, tad uzņemu ātrumu. Galvenais visā ir koncepcija, tēls. Dažkārt domu nosaka materiāls, citreiz vēlos izmēģināt konkrētu krāsu, toni, noskaņu.
Iedrošinājums būt pamanāmām
Vaicāta, vai izstādes darbi var iedrošināt sievietes arī savā garderobē nebaidīties no spožuma – brokāta, pērlēm, fliteriem, vai tomēr ar tiem jābūt uzmanīgām, Laima Bakāne atzīst: – Sev es neko daudz no tā visa virsū nekrauju, tas tiešām ir vairāk skatuvei. Ir lietas, kas ir ļoti skaistas un jebkurā laikā iederas, bet, kad pamanu – modē atkal atgriežas spīguļi, tie tiešām galvenokārt būtu skatuves cilvēkiem. Tuvumā tos pat negribas skatīties, savukārt pērlītes tērpā var būt skaistas un gaumīgas. Esmu ievērojusi, ka liela daļa sieviešu neuzskata sevi par cienīgām vai tik vērtīgām, lai ko greznāku atļautos. To redzu īpaši laukos, jo televīzijā jau tās zvaigznes spīd, un tas ir kas cits. Ikdienā paziņu lokā redzams, ka sievietes tērpjas ļoti pieticīgi, neuzkrītoši. Tā nav slikta pazīme, bet varētu reizēm būt drosmīgākas. Savukārt abu dzimumu jaunieši dažkārt tērpjas vienādi, kas meitenes padara nenozīmīgākas, nesvarīgākas. Tiem, kuriem ļoti gribas iekļauties masās, tas patīk, bet, ja gribas būt pašam, unifikācija neder. Tāpēc mākslas skolas, skolojot bērnus, dara labu darbu un jauniešiem to vajadzētu maksimāli izmantot.
Mākslas studija
Jautāta, vai turpina darboties Madonas kultūras nama tēlotājmākslas studijā vai iesācies solo posms, māksliniece komentē: – Uz studiju dažkārt aizeju, kontaktus uzturu, un savstarpēji draudzējamies, bet, kā sāku ņemties ar audumiem, laika ir mazāk. Studijas kādreizējā vadītāja Līga Kalniņa un studijas pārstāvji reizēm mani apciemo, iedod kādu padomu arī tekstila lietās. Reiz biju izcēlusi vienu darbu un nolikusi uz sola kā neizdevušos. Līga un Ausma lika darbu ielikt rāmī, un tagad šis dekors patīk ļoti daudziem cilvēkiem.
Siltas attiecības ir mazas pilsētas privilēģija. Ja cilvēki tiekas un viņiem ir kopīgas intereses, tas bagātina un pilnveido. Izveidojas vienots kolektīvs, draugi un radošas attiecības.
2.03.2022.