Reti kura iedzīvotāja domas kopš 24. februāra negriežas par un ap Krievijas uzsākto karu Ukrainā. Dramatiskie noziegumi ir spējuši sēt uztraukumu un bailes par drošību arī savās mājās, tomēr vispirmām kārtām – mudināt solidarizēties ar brāļiem ukraiņiem, sniegt viņiem palīdzīgu roku.
Kā pirmais signāls bija Ukrainas karoga izkāršana pašvaldībās, tostarp arī Madonas novadā. Ļaudonas pagastam ir īpaša draudzība ar ukraiņiem, jo jau iepriekš te rehabilitācijas nolūkos uzņemti bērni no karadarbībā cietušām ģimenēm; bērni, kuri zaudējuši kādu no vecākiem. Ļaudonas un Kalsnavas pagasta pārvalžu vadītājs Artūrs Portnovs atzina, ka ukraiņu bērnu viesošanās ieplānota arī šai vasarai, lai parādītu viņiem dzīvi miera apstākļos. Tomēr šābrīža traģiskie notikumi liekot būt gataviem iesaistīties vistiešākajā palīdzības sniegšanā arī kara bēgļiem. – Redzēs, vai pašiem nebūs jābaidās par savu drošību, bet noteikti būsim aktīvi un iesaistīsimies palīdzības sniegšanā, – ļaudoniešu vārdā teica Artūrs Portnovs. Vietējie joprojām uzturot kontaktus ar ukraiņu bērniem, kas iepriekš viesojušies, ir sadraudzējušies; pašreizējā situācijā viņi nododot lielu paldies ļaudoniešiem, madoniešiem, latviešiem par atbalstu. – Šobrīd viņiem jebkāds atbalsts, arī emocionāls, ir ļoti svarīgs, – atzina pārvaldes vadītājs.
Madonas novadā dzīvo arī daudz ukraiņu, cilvēku, kuriem ar Ukrainu ir radnieciskas saiknes. Par savas ģimenes ukraiņu radiem zināms tas, ka Kijevā dzīvojošie šobrīd cenšas pārlaist karadarbību bumbu patvertnēs vai cerēt, ka tieši viņu dzīvokļu mājai šāviņi netrāpīs. Citviet, tālāk no lielajām pilsētām, kur karadarbība nenotiek, arī šobrīd nogaidošas cerības.
Lazdonas pagasta iedzīvotājs Pjotrs Gluščuks teju 50 gadu dzīvojot Latvijā, un līdz šim pat trīs reizes gadā viņš mēdzis braukt uz Ukrainu. Tā ir dzimtene, tur ir paša rokām celtā dzimtas māja, pazīstamās takas sauc atpakaļ. Šobrīd bailes ir pārņēmušas par radiniekiem; Hmeļņickas apgabalā dzīvo Pjotra brālis, viņa divi bērni un divi mazbērni. Par laimi, pagaidām tur viss esot mierīgi un tieša karadarbība nenotiekot.
– Bet ir liels uztraukums, protams, ka viss var iet tālāk. Es pats šobrīd esmu baznīcā, lūdzos, svecīti noliku. Ļoti uztraucos, šis karš ir ļoti slikti. Baznīcā eju jau 25 gadus, arī tagad dežurēju baznīcā. Tikai Dievs jālūdzas. Lai būtu miers! – augstākiem spēkiem paļāvās Pjotrs Gluščuks.
Pjotrs Gluščuks atminējās, ka savulaik armijā arī viņam rokās ielikts automāts, un viņš to turējis ļoti uzmanīgi – kā adatainu ezīti.
– Kam gan cilvēkam automāts vajadzīgs? Ja cilvēks astoņas stundas guļ, astoņas – strādā, pārējās astoņas – dara ko? Dziediet, dejojiet, spēlējiet futbolu. Bet nē, paņēma ieročus. Ņemiet futbolbumbu un skraidiet pēc tās! Tāda man tā politika, – pauda Pjotrs.
Madonas novadā dzīvojošais Josifs Sufeļaks gan bija kritisks par to, ka līdz šim Latvijā pret ukraiņiem ne pārāk labi apgājušies, lai tiktu uz dzimto Ukrainu, vajadzīga vīza.
– Mūsējo te ir daudz, arī Ukrainā radi. Ir, kas dzīvo Kijevā, viņus tur šūpo, brālis dzīvo Poroškovo. Viņš mēģināja pierakstīties, bet dienestā viņu neņem, cilvēki paši brīvprātīgi iet, teica, ka zvanīs, ja vajadzēs. Vajag vēl dot militāro atbalstu Ukrainai, tikai tad viņu (Vladimiru Putinu. – Aut.) varēs uzvarēt, citādi tas ievilksies uz ilgu laiku, – sprieda Josifs.
Arī novadniece Ira Martinenko regulāri sazinās ar brāli un diviem brālēniem. – Brālis dzīvo Dņepropetrovskas apgabalā, brālēni – Poltavā un Nikolajevā; pie viņiem pagaidām klusums. Viņi ir par Ukrainu, atbalsta savu zemi, ļoti priecīgi par to, ka visa pasaule ir viņiem līdzās, ir atbalsts. Piedāvāju, lai brauc šurp, bet atteicās, jo tās ir viņu mājas, zeme, ko negrasās atstāt. Vismaz iepriekšējās dienās pie viņiem tur nešāva, bet visu laiku dzīvo bailēs, – no sarunās dzirdētā zināja stāstīt Ira. Radiniekiem pagaidām nekā netrūkstot, visa esot pietiekami. Svarīgākais, ka no pārējām valstīm un iedzīvotājiem ir gan morāls, gan praktisks atbalsts. – Man Krievijā arī ir radi, bet viņi neatbalsta, nu nemaz neatbalsta to visu. Nekad nebiju domājusi, ka mēs nodzīvosim līdz kam tādam. Tas ir ārprāts! Jau Latvijā dzīvojam bailēs, tad tur pavisam domāt, mazi bērniņi, ārprāts… Lūgsim Dievu, ka uzvarēs veselais saprāts un ka būs labi, – optimismu centās nezaudēt Ira Martinenko.
Gatavi uzņemt bēgļus
Ir daļa ukraiņu, kas devušies bēgļu gaitās un jau sasnieguši Eiropu, tostarp Latvijā varētu tikt izmitināti ap 10 tūkstoši bēgļu. Madonas novada domes priekšsēdētājs Agris Lungevičs atzina, ka novada teritorijā jau šobrīd ir apzinātas vietas un iespējas izmitināt ap 400 bēgļu.
– Pašlaik neviena kara bēgļa pie mums nav, bet, ja plūsma būs, mēs būsim tam gatavi. Paralēli tuvākajā laikā ieliksim paziņojumu, ja ir vēl kādas privātas mājas, viesu mājas, kas būtu gatavas izmitināt, būs telefona numurs (29130437 – Red.), kur pieteikties. Vietu skaitu varam papildināt, bet par 400 mums jau šobrīd ir zināms, kur varētu izvietot, – pauda Agris Lungevičs. Citviet pašvaldībās bēgļu izmitināšanas vietas pārsvarā ir skolas, bērnudārzi; Madonas novada pašvaldības resurss pagaidām esot internāti, tādējādi spējot nodrošināt vietu 150 bēgļiem. Vēl 240 vietas gatavs sniegt privātais sektors, viesu mājas.
Jautāts, vai pieteikušies arī uzņēmēji ar iespējamu darbavietu piedāvājumu, Agris Lungevičs apstiprināja, ka šobrīd šādu gatavību paudusi SIA „Latvāņi". Šonedēļ pašvaldība turpinās uzrunāt novada uzņēmējus par šādu palīdzības veidu bēgļiem.
Savukārt sestdien Madonas novada sociālā dienesta vadītāja Ilze Fārneste piedalījusies sēdē ar LPS par sociālo atbalstu lēmumprojektu, sociālo garantiju nodrošināšanu bēgļiem, kas Latvijā varētu ierasties, atklāja domes priekšsēdētāja vietnieks Zigfrīds Gora. – Tā ka mēs esam gatavi visādās formās, izmantojot savus pieejamos resursus, palīdzēt cilvēkiem, kas būs ieradušies no kara zonas, – apstiprināja Zigfrīds Gora.
Nav noslēpums, ka iedzīvotāji aktīvi cenšas palīdzēt arī paši – ziedojot gan drēbes, pārtiku, mantas, gan naudu. Kā uzsvēra Agris Lungevičs, viņš šobrīd vairāk aicinātu iedzīvotājus ziedot naudu caur oficiālo ziedošanas kontu.
– Aicinu būt gataviem arī humānās palīdzības ziedojumiem, bet tur jāgaida precīza informācija, kas nepieciešams, jo humānās palīdzības koridoriem jābūt ļoti koordinētiem, ar precīzu mērķi – ko, kad un kāpēc ved. Arī pašvaldībās gaidām precīzas norādes, kāda humānā palīdzība vajadzīga, tad to noteikti organizēsim. Kolīdz būs informācija par nepieciešamajiem ziedojumiem, noteikti iedzīvotājiem par to paziņosim, – solīja Agris Lungevičs, sakot paldies visiem tiem, kas jau ir ziedojuši un kas ir gatavi ziedot, izmitināt bēgļus.
– Mēs esam ļoti vēsturiskā, nozīmīgā krustpunktā, līdz ar to visa pasaule ir saspringusi, gan iesaistoties, gan vērojot, kādi būs rezultāti no šī visa. Bet – būs viss labi. Visi kopā izdarīsim, lai būtu labi, – apņēmību un optimismu nezaudēja Agris Lungevičs.
1.03.2022.