Nu jau vairāk kā gadu RAMONA VUCĀNE vada Madonas novada pašvaldības nekustamā īpašuma pārvaldības un teritoriālās plānošanas nodaļu; kaut pati vairākkārt uzsver – viņa mazāk ir vadītāja, drīzāk – komandas cilvēks, jo tikai kopīgiem spēkiem ar savas nodaļas speciālistiem un citiem pašvaldības darbiniekiem izdevies paveikt lietas un uzsākt darbu pie jaunām, Madonas novada attīstībai būtiskām iecerēm.
Dzimusi un augusi Rogovkā, Rēzeknes novadā, Ramona sevi sirdī dēvē par latgalieti; tomēr pirms deviņiem gadiem abu ar vīru pieņemtais lēmums uzsākt dzīvi un darba gaitas Madonā bijis apzināts un veiksmīgs. – Abi ar vīru pabeidzām Latvijas Lauksaimniecības universitāti un atnācām dzīvot uz Madonu, tā kā viņa ģimene ir no Aiviekstes, un arī mana – sasniedzamā attālumā Rēzeknes novadā. Jelgavā pabeidzu „Ainavu arhitektus", tad Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmijā ieguvu maģistra grādu „Vides inženieros". Pirmā darba pieredze bija būvkompānijā par projektētāju, tad Cesvaines pašvaldībā – par teritorijas plānotāju, – pastāsta Ramona Vucāne. Apzinoties, ka drīz vien tāpat novadi būs kopā, pēc dažiem gadiem pārnākusi strādāt uz Madonas novada pašvaldību, un šobrīd viņa joprojām ir gan teritorijas plānotāja, gan nodaļas vadītāja. – Negribēju atteikties no šī darbiņa, jo tas ir tas, kas mani interesē pēc būtības; plānošana kaut kādā mērā ir radošs process, – secina Ramona.
– Ir aizvadīts gads nodaļas vadītājas amatā, pa vidu bijis arī nopietns pārbaudījums – administratīvi teritoriālā reforma.
– Jā, 2020. gada decembrī tika izveidota nodaļa, ar janvāri sākām strādāt, un gads ir paskrējis zibenīgi. Kad savulaik Madonā veidoja šo nodaļu, bija pretestība – kāpēc šādi speciālisti nepaliek pagastos, bet gan tiek centralizēti. Problēma jau ir tajā, ka nav speciālistu. Tad veidojas ļoti liela plaisa starp tām teritorijām, kur ir un kur nav šādu speciālistu. Tagad nav nozīmes, kurā pagastā vai vietā dzīvo, bet attiecīgais speciālists tavu jautājumu atrisinās; un pakalpojumus cenšamies nodrošināt vienlīdzīgi.
– Iepazīstiniet nedaudz ar nodaļas darbu – ir vairāk rutīnas un ir, kā teicāt, radošāki pienākumi?
– Kā nodaļa pārstāvam ļoti daudzas jomas; un tam visam pāri ir arī ļoti cieša sadarbība ar citām pašvaldības nodaļām. Joprojām turpinās zemes reforma, cilvēki mēģina sakārtot īpašumtiesības, un mēs mēģinām risināt to jautājumu, kas lielajam Madonas novadam ir ļoti apjomīga daļa. Tas varbūt ir vairāk tāds rutīnas darbs, bet tāpat katrs gadījums ir individuāls, divu vienādu situāciju nav, un jāmēģina rast risinājumus. Tad ir visi īpašumu sadalīšanas, attīstības jautājumi, kur plānojam, ko kurā teritorijā cilvēkiem ļaut vai neļaut darīt, aktuālais apmežošanas jautājums. Ļoti priecājos, ka mums novadā ir šāds speciālists – mežzinis, jo tā ir aktuāla, svarīga tēma, pašvaldībai īpašumā ir diezgan daudz mežu, un mums ļoti būtiski ir to darīt pareizi. Ir arī GIS speciālists – tāda varbūt ne tik zināma tēma, bet tās ir informācijas sistēmas, ko veidojam, lai ar laiku gan cilvēkiem, gan mūsu pašu kolēģiem būtu vieglāk un saprotamāk strādāt. Piemēram, šobrīd top vairākas lietotnes, lai cilvēki var redzēt mazdārziņu teritorijas, kuras ir pieejamas un kuras – jau iznomātas. No plānošanas viedokļa šobrīd ļoti aktuāls jautājums ir par atjaunojamajiem energoresursiem, kas ir saules paneļu lauki, vēja ģeneratori – cilvēki grib veidot šādus liela apjoma parkus Madonas novadā. Te mums kā pašvaldībai ir diezgan būtisks jautājums, kurās teritorijās šī darbība ir pieļaujama, kurās to tomēr nevajadzētu ļaut. Tiklīdz būs lieli lauki ar saules paneļiem, tā mēs kaut kādā mērā zaudēsim ainavu, lauksaimniecības zemes. Ir jārod tas kompromiss gan vieniem, gan otriem, lai šo aktualitāti tomēr arī stimulētu.
– Vai izdevies virzīt kādas savas idejas, iniciatīvas?
– Šobrīd aktuālais dzīvokļu jautājums, par ko iepriekšējā sasaukumā jau diezgan daudz runājām, bet tagad gaidāmi projektu pieteikumi, kur principā esam gatavi piedalīties ar idejām un vīzijām.
Tiku aktualizējusi, ka būtu jāmeklē vides un energopārvaldības speciālists. Šos pienākumus līdz šim esmu mēģinājusi pati pildīt, bet darbu apjoms kļūst tikai aizvien lielāks. Tika izsludināts konkurss, nebija gan daudz pretendentu, bet izsludināsim atkārtoti. Šobrīd runājot par visiem procesiem, energoresursiem, kas ir sadārdzinājušies, mums kā pašvaldībai būtu vērtīgi savest kārtībā arī savu saimniecību, paskatīties, kā funkcionē pašu ēkas, un tur kaut kādā mērā ietaupīt. Tad latvāņu jautājums – arī šī tēma kādu brīdi bija kustināta; pagājušā gada nogalē pieņēmām latvāņu apsaimniekošanas plānu. Tāpat jaunās sistēmas, ko ieviesa attiecībā uz nomas aprēķiniem, kur arī pārvaldnieki var sekot līdzi, mēs no centrālās administrācijas vieglāk varam administrēt.
– Arī iepriekš jau izskanējušais, joprojām aktuālais jautājums par dzīvojamo fondu, kas ir gana sliktā stāvoklī. Kādā situācijā esam ar to patlaban?
– Kad runājām iepriekšējā reizē (intervija laikrakstā „Stars". – Aut.), tas bija tikai par Madonas novadu. Šobrīd mēģinām saimniecību saprast arī apvienībās. Domāju, ka visiem ir skaidra un diezgan zināma šī situācija, kas visur ir līdzīga, – dzīvojamais fonds ir novecojis. Valstiskā mērogā nav tāda ļoti liela atbalsta, līdz ar to viss balstās uz pašas pašvaldības pleciem. Projektā, kas būs kā īres nami, pašvaldība noteikti piedalīsies, un ir pat vairākas idejas, ko varētu realizēt. Jauna dzīvojamā māja, cerams, ar laiku ne tikai Madonā, bet arī apvienībā vai kādā no pagastiem. Uz to mums jāiet, lai tos cilvēkus šeit arī noturētu, jo ļoti bieži var dzirdēt – jaunie speciālisti, ģimenes labprāt šurp nāktu, bet nav jau, kur dzīvot.
– Cilvēku it kā kļūst mazāk, bet dzīvesvietu trūkst, jo vairums izvēlas dzīvot centrā.
– Visā pasaulē tā notiek, ka cilvēki vairāk nāk uz centru dzīvot, un laukos dzīvot – tā ir diezgan ekskluzīva un dārga iespēja. Nedomāju, ka tas ir slikti, tās ir pārmaiņas, caur kurām vienmēr ejam. Lauki jau neizmirst – tajos paliek dzīvot uzņēmīgi, darbīgi cilvēki, paliek tūrisms, lauksaimniecība.
Attiecībā uz esošo dzīvojamo fondu, manuprāt, būs ļoti liels darbs pagastu un apvienību pārvaldēm – izvērtēt un saprast, cik liels dzīvojamais fonds viņiem vispār ir vajadzīgs. Attiecīgi pārējo dzīvojamo fondu mums jāmēģina nodot atsavināšanai, lai cilvēkiem ir iespēja iegādāties. Bet jāteic, ka ļoti liela daļa ir dzīvojamais fonds, kas nevienam vairs nav interesants, tas ir tādā stāvoklī, ka tie jau ir grausti. Daudzdzīvokļu māju jauna būvniecība vispār nav bijusi. Ar graustiem attiecīgi arī būs jārīkojas kā ar graustiem. Tas nebūs ātrs risinājums, tas noteikti prasīs vēl ilgu laiku.
– Kā raksturotu arī pašu izvēli savulaik pārnākt uz dzīvi Madonā?
– Tas notika tā likumsakarīgi, kaut kā bijām nosprauduši šo vietu. Pat tad, kad šeit vēl nedzīvoju, bet reizēm gadījās izbraukt cauri, šķita ļoti simpātiska vieta, kur dzīvot ģimenēm. Un joprojām tā domāju – te ir droša vide, skolas un bērnudārzi ir bez maksas, ir pulciņi, sporta aktivitātes, bērns visur pats droši var aiziet un atnākt. Madona ir sakopta, ielas kārtīgas, augstā līmenī sporta infrastruktūra. Un arī cilvēki šai pusē – atvērti, priecīgi, ka nāk jauni cilvēki, novērtē tevi kā jauno speciālistu un ļauj strādāt.
– Pat ar visu pandēmiju darbi min cits citam uz papēžiem; kā rodat balansu, atelpu no tā visa?
– Mans balanss ir lauki. Es jau smejos, ka strādāju Madonā, bet dzīvoju laukos. Tas ir tā, ka darba nedēļu pavadu šeit, darbā, un tad nedēļas nogalē ar visu ģimeni braucam uz vieniem vai otriem laukiem – uz Rēzeknes vai Aiviekstes pusi. Tā kā arī ainavu arhitektūra un dārzs ir mana lieta, abos laukos ir iekopts dārzs, kas dod pienesumu un rada atelpu. Arī pirtī iešana ir mana relaksācija. Protams, divi mazi bērni – dēls un meita – paņem ļoti lielu daļu laika. Meita arī sporto; ja gribi, lai bērns tajā ir iekšā, tad arī visai ģimenei tajā jāiesaistās. Kamēr bērni vēl mazi, tas ir ļoti dinamisks laiks, un ja vēl darbs ir dinamisks… Līdz ar to ikdiena paiet tādā kā skrējienā. Kamēr esi jauns un enerģijas pilns, redzi un jūti, ka tās savas idejas vari arī izlikt un kaut kādā mērā realizēt – man tas ir ļoti liels gandarījums. Galvenais – nezaudēt balansu, neieraut vienā vai otrā grāvī – tikai ģimene vai tikai darbs.
– Tas tāds „modernās sievietes" etalons – abās jomās spēt būt gana klātesošai un enerģiskai.
– Sieviete var gribēt būt, cik vien svarīga vēlas, bet, ja blakus nav atbalsta… Mans atbalsts noteikti ir vīrs, gan vīra, gan mana ģimene. Bez tā neko nevarētu izdarīt, un tā ir visās lietās – viens cilvēks nav karotājs. Tāpat kā darbā neesmu īsti vadītāja, bet gan komandas cilvēks, līdzīgi arī ikdienā. Paveikt vari, tikai visiem kopā sadarbojoties un esot atbalstošiem.
18.02.2022.