ĢIRTS SALMGRIEZIS jau četrpadsmit gadu strādā Eiropas Parlamenta lielākajā politiskajā frakcijā (Eiropas Tautas partijā) par preses un komunikācijas padomnieku. Auces vidusskolas absolvents, Latvijas Universitātē ieguvis bakalaura grādu komunikācijas zinātnēs un maģistra grādu politikas zinātnēs. Strādājis par žurnālistu „Radio SWH", radio „Brīvā Eiropa", un Ģirta aktivitātes žurnālistikā nav palikušas nepamanītas. Saņemti vairāki apbalvojumi: 2000.,
2001. gadā – radio Gada žurnālists (arī par reportāžām Afganistānā), 2003. gadā – Žurnālistikas cerība, 2006. gadā Ģirts Salmgriezis kļuva par Eiropas Gada cilvēku Latvijā.
Pandēmijas ierobežojumu laiks, turpinot darbu Eiropas Parlamentā, Ģirtam ļāvis vairāk pievērsties mītnes vietai Briselei. Pamazām vien tapa mīlestības stāsti par Eiropas Savienības galvaspilsētu – noskaņās un izjūtās blīvi, stāsti nevis par pelēku un ierēdnieciski garlaicīgu Briseli, bet šarmantu un izsmalcinātu, dzirkstoša šampanieša vērtu.
Janvārī dienasgaismu ieraudzīja Ģirta Salmgrieža grāmata „Briseles pastkartes", un 29. janvārī grāmata tika arī skaisti atklāta.
– Diezgan loģiski, ka grāmatas atklāšana notika Vecauces pilī, jo vieta, kur jūtos vislabāk, ir dzimtā puse, manas mājas, – aicināts uz sarunu, uzsver Ģirts Salmgriezis.
– Rīgā grāmatas atklāšanu organizēt nevarētu, jo tad būtu jāmeklē telpa viesnīcā vai citur, bet Briselei vislabāk piestāv pils. Ja ir grāmata par Briseli, tad tā asociējas ar ko senu – senu arhitektūru un karalisku dzīvesveidu. Vecauces pils kā viena no vecākajām angļu neogotikas stila ēkām Latvijā tam bija piemērota.
– Kādās noskaņās notika grāmatas atvēršana?
– Grāmata iznāca visnotaļ sarežģītā laikā – nedēļas sākumā vēl nebija skaidrs, vai no valdības puses būs, nebūs kādi pulcēšanās ierobežojumi. Nebija skaidrs, vai tipogrāfija izdevumu laikus nodrukās, vai grāmata uz prezentāciju būs pieejama. Gaisā virmoja Krievijas un Ukrainas konflikts, nebija skaidrs, vai nesāksies karadarbība. No Briseles uz Rīgu atlidoju 26. janvārī un devos uz pirmizrādi Dailes teātrī – „Izrādi, kas saiet sviestā". Grāmatas atvēršanas dienā uznāca sniegputenis, īsta sniega vētra, līdz ar visu šo nosaukto komplektu izdevums pie lasītājiem parādījās īsti dramaturģiskos ap-
stākļos. Tomēr noskaņa grāmatas atklāšanas svētkos bija skaista un romantiska: spēlēja brāļi Petrauski, pastkartes lasīja Latvijas Radio balss Aigars Rozenbergs, darba priekškars aizvērās necerēti veiksmīgi, par ko esmu bezgala pateicīgs un priecīgs.
– Lai gan dzīvo ārzemēs, esi saglabājis ciešu kontaktu ar dzimto pusi.
– Esmu novērojis, ka cilvēki, kas no savām mājām, no Latvijas aizbrauc ar nievām un rūgtumu, ērcīgumu izplata arī tālāk un arī jaunajā mājvietā citā pasaules malā nav veiksmīgi. Saknes ir vajadzīgas ikvienam. Es dzīvoju Briselē, bet esmu no Auces, un šajos apstākļos, kad divu stundu laikā varu atlidot uz Latviju, man mājas ir salīdzinoši tuvu.
Grāmata, ko veltu Briselei, ir mazliet nokavēta dāvana manai otrajai būtiskajai pilsētai – Briselei. Briselē dzīvoju salīdzinoši noslēgtā vidē, ikdiena paiet Eiropas Savienības institūcijās, tādā kā burbulī. Reizēm ārvalstnieki, kas dzīvo Briselē, nemaz nezina, kas ir Beļģijas ministri, kas veido Beļģijas politiku, lai gan – no otras puses – Beļģijas politika ir sadrumstalota, kā nereti saku – maza valsts, liela politika, kur grūti saprast visas tās neskaitāmās pārvaldes formas un mehānismus.
Ja dzīvo citā valstī, citā vidē, vienmēr ir jārēķinās, ka nebūs kā mājās, nenotiks viss pēc tavas mājas kārtības. Tāpēc svarīgi ir nebūt rūgumpodam.
Pandēmijas laiks man deva iespēju uz Briseli paskatīties no cita skatpunkta, nevis pieņemt esošos stereotipus par birokrātisku, ierēdnieciski iestīvinātu, garlaicīgu pilsētu, bet ļāva paraudzīties uz Briseli tās skaistajās detaļās, par kurām arī rak-
stu. Grāmata nav ceļvedis tūristiem, kur lētāk paēst, kā ar metro nokļūt līdz Čurājošajam puisītim, tā nav rokasgrāmata pilsētas aplūkošanai tūristu skrējienos. Grāmata ir dažādu izjūtu mozaīka, tajā atmirdz manas attiecības ar Briseli, mana personīgā pieredze. Tā nav objektu grāmata, tas ir mans piefiksētais laika ritējums. Un ceļvežu grāmatas mūsdienās nemaz nav nepieciešamas. Katrs atbrauc ar savu mobilo telefonu, ieliek konkrētās vietas nosaukumu Google, izlasa vēstures faktus, nobildējas pie Eifeļa torņa vai cita konkrētās valsts ievērojamā objekta un kādreizējās pastkartes vietā caur WhatsApp visiem draugiem nosūta šo savu ārzemēs uzņemto bildi.
– Tātad grāmata nav faktu enciklopēdija par Briseles vietām. Tomēr kura no izjūtu pastkartēm pašam autoram šķiet īpaša?
– Šobrīd tāda šķiet 1. nodaļas pastkarte, kurā rezonē manas izjūtas par Briseli saistībā ar Dior smaržas paraudziņu, kas mirkst Beļģijas peļķē… Interesanta izvērtās arī pieredze pastkartei par Briseles mākslinieku rajonu. Fotogrāfs par to bija sagatavojis skaistu bildi, bet es īsti nezināju, ar ko sākt. Tad aizsūtīju ziņu bijušajai kolēģei Agnesei Zviedrei, kas šobrīd strādā Erevānā un reiz fanoja par šo mākslinieku rajonu. Agnese atsūtīja pārdomas, kuras lasīju notikuma vietā, un pēkšņi ieraudzīju, ka vienā no ēkām savulaik viesojies Ļeņins. Šo faktu pastāstīju citai kolēģei no radio „Brīvā Eiropa" laikiem, un Inese Zinovska sociāldemokrāta Brūno Kalniņa memuāros netīšām atrada plašāku aprakstu, kā Ļeņins Briselē viesojies kopā ar latviešiem. Tad mans stāsts negaidot attīstījās pavisam citā veidā, nekā sākumā biju paredzējis.
– Spontanitāte un dzīvas krāsas, kurām tonis sajaukts tai pašā brīdī, stāstam piešķir ne ar ko neaizstājamo pirmreizību.
– Tas ir tas, kā man nereti pietrūkst Latvijas žurnālistikā. Negribu kritizēt žurnālistu darbu kā tādu, bet man bieži presē pietrūkst jaunu formātu meklējumu. Ja lasu, piemēram, interviju ar komponistu Raimondu Paulu, katrā otrajā intervijā žurnālists pavaicās par Maestro pieredzi saistībā ar alkoholu. Tas ir vienkāršāk, un tās ir tā saucamās instinktu ziņas, kas labi tiek lasītas, bet nekas jauns. Reti ir gadījumi, kad Raimondam Paulam žurnālists vaicās, kā viņam rodas mūzika, kāds ir komponista emocionālais stāvoklis mūzikas radīšanas brīdī. To uzzināt un uzrakstīt, protams, ir daudz grūtāk.
– Tavas pastkartes sākumā ik sestdienas rītu bija iespējams lasīt sociālajos tīklos. Vai grāmatā tās nolēmi apkopot pēc lasītāju izrādītās intereses?
– Lasītāju reakcija mani tiešām pārsteidza. Sākumā pastkartes rakstīšana bija kā joks – klabinu, klabinu, tad sestdienas rītā publicēju. Bet tad jau sāku saņemt zvanus, kāpēc, piemēram, šajā sestdienā Briseles pastkartes nav. Turklāt mūsdienās visur māca, ka jāraksta tikai īsi ziņojumi, lai lasītājam viegli tos uztvert, savukārt manas pastkartes bija garas un nebūt ne vienkāršas. Līdz ar to secināju, ka galvenā lieta tomēr ir saturs. Ja autors spēj radīt saturu, kas rezonē, rakstītais vārds aiziet visos kanālos, tas uzrunā daudzus.
– Gaisā jau skan ideja, ka Ģirts varētu rakstīt arī par Strasbūru…
– Šādai rakstīšanai īstenībā nepieciešams ļoti liels laiks. Var jau likties, ka kāda pastkarte ir īsāka, bet aiz ikkatras ir paslēpies koncentrēts radošais process. Šobrīd, kad dzīve atkal atgriežas ātrvilciena režīmā, ir grūti ko tādu īstenot. Negribu darīt arī tāpēc, ka tagad nu tā sērijveidā varētu darīt. Novērtēju paveikto, man patiešām patika pandēmijas laika periods, kad varēju domās plūst, nebija nekādu rāmju, tā bija radoša procesa priekšrocība un laime. Jo viena lieta ir atšifrēt interviju, salikt kopā dažādus viedokļus, bet mans uzdevums bija katrā pastkartē ietvert oriģinālu domu.
– Minēji, ka dzīve Briselē atgriezusies ātrgaitas režīmā.
– Šobrīd ir izjūta, ka pasaule ir atvērta, bet kā pusatvērta. Nav īsti skaidrs, kas un kā notiks, bet nav arī lielas noslēgtības, izolētības, kā tas bija pirms diviem gadiem. Ir atsākušās apmeklētāju grupu vizītes Eiropas Parlamentā; protams, cilvēki ir piesardzīgāki, ierobežojumi ir sarežģītāki, nepieciešami sertifikāti un tamlīdzīgi. Lidostās tomēr ir atgriezusies ierastā dzīvība, kafejnīcas, veikali, sporta klubi pilsētā strādā.
Pandēmijas periodā viss bija citādi, un pastkaršu rakstīšana bija labs meditācijas un sevis papildināšanas, atjaunošanas darbs. Protams, lai uzrakstītu noskaņu stāstu, kādā brīdī ir jāiemīlas – sevī, rakstītajā, jo nevar uzrakstīt tekstu, ja esi kā kunkuļains rūgušpiens. Nedrīkst gan pārvērsties arī narcisē, visā jāatrod labs līdzsvars.
– Izdevumu papildina lieliskas mākslas fotogrāfijas.
– Grāmatas lielais bonuss ir Edvarda Vārdauņa melnbaltās fotogrāfijas. Tie nav fotouzņēmumi no tradicionālām tūrisma brošūrām vai grāmatām par Beļģiju. Edvardam tika iedots teksts un uzdevums – ielikt konkrētās pastkartes noskaņu vienā fotogrāfijā. Viņa redzējumā laiks apstājas, atraisās filozofiskas pārdomas, un pati mazākā detaļa kļūst spilgta un svarīga, jo pastkartes vēstījumu tā izcili papildina.
4.02.2022.