Aicinot uz sarunu madonieti Ilzi Kloppi, vēlējos uzmanību pievērst vairākām šai nedēļā aktuālām lietām.
Ilzes darbavietā – Madonas novadpētniecības un mākslas muzeja izstāžu zālēs – tikko atvērta izstāde „Gaisma", kas ir vairāku vizuālo mākslas konkursu darbu rezultāts, un tajā skatāmi Madonas novada mākslas skolu, vispārizglītojošo skolu, Latvijas mākslas skolu, dizaina un mākslas vidusskolu – Valmieras, Rēzeknes un Daugavpils – audzēkņu darbi.
Šonedēļ noslēdzas Lūgšanu nedēļa par kristiešu vienotību, un madoniete savu piederību saista arī ar katoļu draudzi. Bez tam rīt vārdadienu svinēs Latvijā populārā vārda „Ilze" nēsātājas, un muzeja darbiniecei nu gan ir kas zināms par šo skaisto un latvisko personvārdu. Visbeidzot – ar Ilzi Kloppi vienmēr ir interesanti tikties un uz brīdi aprunāties, jo savas domas Ilze neslēpj un nekad neiesaiņo glītos, bet tukšos vārdu papīrīšos.
– Ilze, lūdzu, iezīmē, cik ilgi strādā Madonas muzejā un vai tā ir arī tava izaugsmes vieta? Vai piekrīti, ka darbs ir mūsu dzīves liela daļa?
– Kad uz šīs grēcīgās zemes ir pavadīts zināms laika periods, tad katrs, atskatoties atpakaļ, var savu dzīvi iedalīt dažādos laika posmos, par atskaites punktu pieņemot svarīgākos notikumus savā dzīvē – vai nu personiskajā, vai darba dzīvē, – aizdomājas madoniete. – Patiesībā šīs abas cilvēka dzīves puses ir tik cieši savijušās kopā, ka tās grūti atdalīt vienu no otras. Tāpat kā mūsu tautība, dzimums, ģimenes stāvoklis, reliģiskā piederība, arī darbs, amats kļūst par vienu no mūsu identitātēm. Gandrīz tikpat ļoti kā sevi jūtu kā sievieti, latvieti, katolieti, esmu sākusi izjust savu piederību Madonas muzejam, kurā nu jau esmu divus gadus. Līdzīgi kā izjūtu aizvainojumu, kad tiek noniecinātas sievietes, mana tautība, mans katolicisms, es jūtos aizskarta, kad netiek novērtēts muzeja darbs. Un tieši tāpat manī mostas prieks un lepnums, kad kolēģu paveiktais ir pamanīts un cilvēki izsaka savu atzinību. Īstenībā jau ir tā, ka viss milzīgais darbs, kas tiek veikts muzejā, nav pamanāms, ir redzams tikai galarezultāts – skaisti, gaumīgi iekārtotas izstādes. Tas, kas notiek līdz izstādei, sākot no idejas, projektu rakstīšanas, praktiskās lietas – priekšmetu atvešana (bieži vien trauslu un plīstošu), izsaiņošana, izkārtošana, paliek „aiz kadra". Tāpēc milzīgu gandarījumu sagādā katrs apmeklētāju „paldies", katrs pozitīvais novērtējums, ar ko, jāatzīst, mūsu „klienti" neskopojas. Darba prieku noteikti vairo cilvēku no sirds teiktie vārdi: „Tik skaista izstāde! Kā jūs to dabūjat gatavu?!" Tad arī es varu palepoties, ka – jā, mūsu meitenes ir talantīgas, viņām lieliski sanāk tas, ko dara!
– Kā vērtē šobrīd eksponēto Jāņa Simsona Madonas mākslas skolas kolektīva veidoto izstādi?
– Visas izstādes, kas pie mums muzejā ir apskatāmas, ir interesantas – just un domāt liekošas, bet īpašs prieks patiešām ir par pašreizējo jauno dizaineru darbu izstādi, kurā ir izlikti visas Latvijas mākslas skolu audzēkņu radītie darbi. Šo jauno cilvēku paveiktais ir tik neparasts, neordinārs un oriģināls, ka, to skatoties, saproti – mums ir nākotne, neraugoties uz visām sabiedrībā valdošajām negācijām, cilvēku sašķeltību un pat savstarpējo naidu. Par spīti zināmas sabiedrības daļas ienaidam pret savu valsti un raudāšanai pēc PSRS, kad desa bija garšīgāka un par trim rubļiem varēja nopirkt daudz vairāk nekā par trim eiro… Pilnīgi aizmirstot to, ka par šādu domu lidojumu „mīļotajā" CēCēCēPē jau sen un pamatīgi būtu aizbāzta mute. Muzejā ir lieliska darbu skate un piemērs skolu sadarbībai par spīti bieži redzamajam kultūras trūkumam savstarpējās attiecībās, kas ir īpaši pamanāms, kad esi atgriezies no Rietumeiropas ceļojumiem. Bet! Ja mums ir tāda – domājoša un radoša – jaunatne, tad mēs vēl turpināsimies, būsim un pastāvēsim! Mums būs, kas pārstāv šo valsti un kas pastāvēs par mūsu Latviju.
– 27. janvārī kalendārs izceļ Ilzes vārdu – Latvijā ļoti populāra sieviešu vārda svētkus. Ko pati saki par savu vārdu – vai esi labi sadzīvojusi ar to vienmēr?
– Vispirms jāsaka, ka muzejā esam veselas trīs Ilzes (viena gan pārstāv TICu, bet tāpat ir mūsējā), un tas ir mazs skaitlis, ja salīdzina ar manu skolas laiku, kad klasē bijām sešas Ilzes. Laikam jau jāpiekrīt – šis vārds Latvijā vienmēr ir bijis populārs, un arī tagad starp Samantām, Sofijām, Keitām, kas ir modē pēdējos gadus, gadās pa kādai mazai Ilzītei.
Bērnībā ļoti priecājos, ka mans vārds ir Ilze, nevis Ieva, kā mani gribēja nosaukt mamma. Biju pateicīga brālim un māsām, ka viņi protestēja. Tagad domāju, ka arī Ieva būtu gluži labs vārds. Nezinu gan, vai tas ko mainītu manā dzīvē, ticamāk, ka ne, jo tas ir tikai vārds. Protams, tik ļoti saaudzis ar savu nēsātāju, ka, šķiet, esi tu pats. Manuprāt, mūs katru daudz vairāk maina kas cits – notikumi, cilvēki, kas ienāk mūsu dzīvē, jo tieši tie, katrs no tiem atstāj kādu būtisku nospiedumu.
– Vai vari nosaukt un pieminēt sev būtiskās personības?
– Manā dzīvē tādi cilvēki noteikti ir bijuši mūsu katoļu draudzes priesteri, šīs tik ļoti spēcīgās, gudrās personības. Jāsaka, ka bez baznīcas, draudzes, bez lūgšanu kapelas mana dzīve vispār būtu daudz tukšāka un nepiepildītāka. Un bez Dieva – noteikti. Ja nav Dieva, nav ticības, tad viss mūžs šķiet tikai nebeidzamu zaudējumu virkne, kur galā neizbēgami sagaidāma vien aizmirstība. Dievs dod cerību tam, ka tu esi kā stars, kuram ir sākums, bet nav gala.
26.01.2022.