Janvāris Latvijas vēsturē iezīmējas ar Barikāžu laiku. Tieši pirms 31
gada – no 13. līdz 27. janvārim – Latvijas tauta apvienojās, lai
aizsargātu savu zemi. Iedzīvotāji tika aicināti celt barikādes, lai
aizstāvētu stratēģiski svarīgākos objektus. Tika organizēta
lauksaimniecības tehnika dažādu objektu apsardzei, bloķēti pievedceļi un
tilti nozīmīgiem objektiem, apsargāja Televīzijas centru un Radio. Šim
aicinājumam atsaucās tūkstošiem iedzīvotāju.
Tolaik uz barikādēm
devās arī students JĀNIS GRUŅIERS. Piedzīvojot šo nozīmīgo notikumu
Latvijas vēsturē, patriotisku jūtu vadīts, tiklīdz Latvijā tika dibināta
Zemessardze, Jānis iestājās arī tajā. Barikāžu laiks joprojām
saglabājies atmiņās, un viņš labprāt dalās ar tā laika notikumiem.
– Lai gan ir pagājis ilgs laiks no tā brīža notikumiem, ir epizodes, kas joprojām spilgtā atmiņā. Tolaik studēju Jelgavā, Latvijas Lauksaimniecības universitātē. No turienes tika organizēti cilvēki, kas piedalīsies barikādēs. Tajā laikā biju jauns, notikumus uztvēru un izpratu citādāk. Vairāk domāju, ka būs brīva diena, varēšu braukt mājās, tomēr pusceļā attapos: kā – braucu mājās? Pārējie taču aizbrauca uz barikādēm, aizstāvēt mūsu valsti. Atbraucu mājās pēc siltām drēbēm un otrā rītā devos uz barikādēm. Tajā laikā grupas organizējās no ikvienas Latvijas vietas, brauca jauni un pusmūža cilvēki, un visiem bija viens mērķis – mūsu valsts aizsardzība.
– Kas jūs pamudināja doties uz barikādēm?
– Tolaik aiz muguras bija jau padomju armijas rūdījums. Stāvot sardzē, ceļot barikādes, nevienu brīdi nebija baiļu. Vēlāk gan, pārdomājot to dienu notikumus, sapratu, ka varēja būt visādi… cilvēki gāja bojā. Vairāk ir saglabājušās pozitīvās atmiņas, īpaši cilvēku attieksme, vienotība. Ļaudis pulcējās ap ugunskuriem, dziedāja dziesmas, sarunājās, pat uzspēlēja futbolu. Tās izjūtas, kopābūšanu ir grūti aprakstīt vārdiem. Visvairāk pārsteidza cilvēki, kas nāca pie mums, nesa siltu tēju, ēdienu. Tajā brīdī bija pārsteigums, izbrīns – kāpēc viņi tā dara? Kāpēc mums? Tā viņi pauda atbalstu mums, sniedza palīdzību. Katrs iesaistījās, kā varēja. Skumji, ka tas laika gaitā ir mainījies, cilvēki vairs nav tik pretimnākoši. Visi vairāk ir noslēgušies sevī. Vienotības izjūta izzūd.
Naktī, kad norisinājās apšaude, pats dežūrā nebiju, tomēr mājinieki ļoti satraucās. Tajā laikā nebija mobilo telefonu un brīvas iespējas sazināties. Mamma no satraukuma nebija gulējusi visu nakti. Pārdzīvoja, baidījās. Tas bija pārdzīvojums visiem iedzīvotājiem, ne tikai tiem, kas bija Rīgā un sargāja nozīmīgos objektus. Kad tiku Jelgavā, sazvanīju mammu un nomierināju, ka viss ir kārtībā.
Pats biju pie Televīzijas torņa, bet interesēja, kas notiek citur Rīgā. Ar istabas biedru devāmies pāri tiltam uz centru. Spilgti atmiņā saglabājies redzētais šķēps, uz kura bija sadurtas padomju laika pases un citi dokumenti. Tā cilvēki pauda savu nostāju, atbalstu Latvijai, savai valstij. Protams, ļoti skaists žests, tomēr es uz to vairāk raudzījos racionāli. Otrs spilgtākais moments – kad noguruši devāmies uz autobusu, lai brauktu uz Jelgavu atpūsties, pie mums pienāca cilvēki un lūdza palīdzību. Braucām uz VEF, kur sakrāvām kravu ar dēļiem, lai varētu kurt ugunskurus. Tā vienotības izjūta pavada joprojām. Visi mēs bijām vienādi, nevienu neinteresēja mūsu statuss, ieņemamie amati. Tad tam nebija nozīmes, un, manuprāt, tas ir ļoti nozīmīgi.
Jācer, ka tādi laiki vairs neatkārtosies, tomēr tas ir skumjš posms mūsu vēsturē. Laiku pa laikam aizdomājos, ja atkārtotos notikumi pirms 31 gada, vai es vēlreiz piedalītos. Noteikti ne bez ieročiem kā tajā laikā – braucām plikām rokām. Ņemot vērā militāro pieredzi, noteikti gribētos to drošības izjūtu. Ja veidotos līdzīgas situācijas, noteikti piedalītos. Mēs tomēr aizstāvam savu valsti, dzimteni.
– Valstij nozīmīgos datumos tiek organizēti pasākumi, atceres brīži. Vai arī jūs piedalāties?
– Katru gadu barikāžu laikā notiek atceres pasākumi. Labprāt piedalos, dalos atmiņās. Vēl pirms pandēmijas aktīvi devos uz skolām. Gan dalījos vēsturiskajos notikumos, gan jaunatni iepazīstināju ar Zemessardzi. Bērniem un jauniešiem ļoti interesē viss, kas saistīts ar Zemessardzi. Īpaši patīk, kad parāda ekipējumu un pašiem ļauj arī pamēģināt. Bērnu sejās atspoguļojas prieks, kad var uzvilkt formu, izmantot maskēšanās krāsas, veikt fiziskus uzdevumus. Prieks, ka šīs aktivitātes nav mazinājušās. Iespēju robežās joprojām pasākumi, izglītojošas aktivitātes norisinās. Piemēram, kad ir lielāki pasākumi, zemessargi bieži piedalās, demonstrē tehniku, ieročus. Ikviens var uzzināt interesantu informāciju. Daudzi pēc šādiem pasākumiem arī piesakās Zemessardzē.
– Kā ceļš jūs aizveda uz Zemessardzi?
– Laikā, kad tika dibināta Zemessardze, pavisam neapzināti nonācu organizācijā. Jau no sākuma radās liela interese, azarts. Zemessardzē darbojos kopš 1992. gada, savukārt kopš 1997. gada – profesionālajā dienestā, bet tagad – militārais pensionārs. Ja vien nepieciešams, labprāt joprojām iesaistos. Gan braucu uz dežūrām, gan esmu šoferis. Labprāt arī dalos savā pieredzē un zināšanās. Nekad nevar teikt „nekad". Atgriezies no armijas, visiem teicu, ka nekad man nebūs saistības ar militāro jomu, tomēr dzīve pagriezās citādāk – diendienā ar to biju saistīts deviņpadsmit gadu.
– Militārajā jomā nepārtraukti notiek attīstība. Arī Zemessardze pa šiem gadiem ir attīstījusies augstā līmenī.
– Nevar salīdzināt, kāda Zemessardze bija pirmsākumos un kāda tā ir šobrīd. Nodrošinājums, apmācības ir ļoti sakārtotas. Sākumā darījām, kā mācējām, bieži nonācām pretstatos. Protams, nebija nepareizi, bet izmantojām savu pieredzi, un tā bija dažāda. Šobrīd apmācību sistēma ir vienota – visi dodas vienā virzienā. Individuālā apgāde, ekipējums, bruņojums, tehnika ir ļoti augstā līmenī.
Mācību process ir interesants. Tā nav tikai skriešana pa mežu. Manuprāt, dzīvē Zemessardze paver plašas iespējas, piemēram, kāpšanu pa karjeras kāpnēm. Tiek nodrošināti komandējumi, ārzemju pieredzes apmaiņas braucieni. Zemessargiem ikdiena ir dinamiska, garlaicīgi nav. Viss ir atkarīgs no paša, vai ir vēlme darboties un attīstīties. Ja deg acis un sirds šajā jomā, tad paveras pasaule. Zemessardzē amatu ir daudz, katram tiek atrasta īstā vieta.
Joprojām Zemessardzē notiek pārmaiņas, uzlabojumi. Piemēram, Stāmerienā izveidots 25. kaujas atbalsta bataljons, Madonā tiek atjaunots 26. kājnieku bataljons. Tas ir ļoti pozitīvi, bet diemžēl reizēm pietrūkst sabiedrības atbalsta. Ir nācies saskarties ar negatīvu nostāju, uzskatiem par zemessargiem. To lielākoties gan saka cilvēki, kas ar šo jomu nav saskārušies, līdz ar to viņu viedoklis, zināšanas ir nedaudz aprobežotas. Zemessardze ir mūsu visu drošībai.
– Kāds, jūsuprāt, ir galvenais iemesls, kāpēc jaunieši izvēlas savu dzīvi saistīt ar militāro jomu?
– Viennozīmīgi laikā, kad veidojās Zemessardze, cilvēki iestājās patriotisku jūtu vadīti, ar domu aizstāvēt savu zemi. Tā bija mīlestība pret savu valsti. Brīvība, kas vieno. Kādu laiku par dienestu Zemessardzē tiek arī saņemta atlīdzība. Tomēr tā nav galvenā motivācija. Protams, dzīvojam laikā, kad naudai ir nozīme, tomēr Zemessardze joprojām saglabā savu patieso būtību – aicinājums, kas kļūst par dzīvesveidu.
Sākumā netika izteikti skaļi aicinājumi pievienoties. Katrs pieteicās savu motīvu vadīts. Bija brīži, kad interese par Zemessardzi mazinājās, tika domāts, kā uzrunāt iedzīvotājus iesaistīties. Jo vairāk tika domāts par to, jo vairāk cilvēki arī iesaistījās. Manuprāt, ja nav pietiekami informācijas, daudzi pat neuzzinās par šīm iespējām. Runājot, stāstot arī jauniešiem rodas interese, vēlme pamēģināt. Vispirms tā ir Jaunsardze, pēc tam Zemessardze, vēlāk pat varbūt profesionālais dienests. Bez mīlestības pret savu zemi diemžēl nekas nebūs. Naudas dēļ nevar darīt to, kas nepatīk un nesaista. Un Zemessardzē nemaz nav viegli. Ir nepieciešama izturība, spēks un drosme. Ļoti būtiska nozīme ir arī ģimenes atbalstam. Nereti var redzēt, ka Zemessardzē iestājas ģimenes, tas ir ļoti pozitīvi. Man pašam ir meitas. Pirms gadiem sievietes ļoti reti izvēlējās militāro karjeru, līdz ar to es nepiedāvāju nākt uz Zemessardzi. Atbalstu guvu, un tas bija ļoti nozīmīgi.
– Zemessargi ir drošības garants iedzīvotājiem un liels atbalsts Valsts policijai un robežsargiem, īpaši šābrīža apstākļos.
– Valsts drošība vienmēr ir bijusi prioritāte. Sadarbojoties ar citām institūcijām, varam par to gādāt. Pēdējo gadu notikumi ir ļoti ietekmējuši sabiedrību kopumā. Lai mazinātu „Covid-19" saslimstību, zemessargi kopā ar policijas darbiniekiem dežurēja mājsēdes laikā. Tāpat dežurē uz robežām. Arī pats trīs maiņas devos palīgā robežsargiem pie Krievijas robežas. Tā ir pavisam cita pieredze. Dežūras tika aizvadītas mierīgi, tomēr jābūt visam gataviem. Situācijas nav iepriekš paredzamas. Robeža ir droša. Tā ir nodrošināta gan ar materiālajiem, gan cilvēku resursiem.
– Kas ir jūsu galvenās vērtības?
– Viennozīmīgi tā ir mīlestība pret savu valsti, savu dzimto vietu, ģimene. Lai kādi laiki nākuši, neesmu vēlējies pamest savas mājas. Saknes ir Latvijā, sava vieta ir jāsargā, par to jāceļas un jākrīt. Ļoti patīk ceļot, apbraukātas ir daudzas valstis, bet nekur nav tik labi kā mājās. Daudzus pārņem bezcerība, viņi dodas projām no Latvijas, tomēr, manuprāt, ir jācīnās.
14.01.2022.