JĀNIM MELNUPAM dabas uzplaukšanas un vasarīguma iestāšanās izjūta ir līdzvērtīga Jāņu noskaņojumam. – Šī izjūta kā paisums uznāk līdz ar vasaras sākumu un nav vienreizējs pasākums Jāņu laikā. Tas ir iekšējs pārdzīvojums, garīgi izbaudāms, gluži kā vīzija, kad Jāņu naktī, no kalna gala raugoties, redz tik daudz gaišu ugunskuru.
Aicinot uz iepazīstināšanas interviju Jāni Melnupu, kas nesen, kopš šāgada aprīļa vidus, uzsācis strādāt par ekonomistu Madonas rajona padomes attīstības nodaļā, saruna dabiski iesākas par Jāņiem un to svinēšanu.
– Vai ir kādi iespaidi par Jāņiem, kurus arvien atceraties un kas neizdziest, gadiem ritot?
– Vispamatīgākie iespaidi par Jāņiem manī ir iespiedušies no bērnības. Tie rituāli tagad var likties dīvaini, bet nekur neesmu sastapis tādu aktivitāti, kā savā dzimtajā Kalvīnē pāris dienu pirms Jāņiem. Visi bērni salasījās bariņā, staigāja pa ciemu un lasīja dedzināšanai vecos apavus un citus krāmus. Tas bija simboliski – Jāņos šos vecos apavus sadedzināt ugunskurā. Jāņu svinēšanai visa ciema ļaudis salasījās vienuviet kalnā, no kurienes pavērās skats uz ezeru, rudzu lauku. Tolaik dedzināšanai atveda arī pāris milzīgu riepu, sagādāja malku un kopā ar mūsu salasītajiem kadakiem to visu novietoja uz milzīga akmens, kas atradās uz kalna kantes. Mijkrēslim iestājoties, kad kalnā uzvijās jāņuguns, līgošana tikai pa īstam sākās.
– Spilgtākās bērnības ainas nāk līdzi visai dzīvei, bet kā ir ar tradīcijām tagad?
– Jāņi ģimenē vienmēr ir svinēti, jo arī mans vectēvs bija Jānis. Negribu teikt, ka mēs svinam pareizi vai svinam senču garā. Svinam tā, kā izjūtam, kā mums ir labi, ne īpaši piepūloties vai piedomājot, kā ir pareizi. Mums Salu ezera krastā ir dārzs, un svinam ģimenes lokā, kuram ugunskuru, uzdziedam, jo sieva Anita ir mūzikas skolotāja un viņai dziesmu netrūkst. Kopā ar meitu Ievu, kas ir Starptautiskās praktiskās psiholoģijas augstskolas 3. kursa studente, viņām tas varen jauki sanāk. Ir viena tradīcija, kas izveidojusies pirms gadiem četriem. Laikā, kad vakara blāzma mijas ar rīta blāzmu, braucam ar laivu ezerā un, izmetot loku, ielaižam ezerā uz maziem plostiņiem aizdedzinātas svecītes. Rodas sirreāla sajūta, īpaša noskaņa, kad no ezera ceļas migla un svecītes lēnām aizpeld ezerā.
– Kas parasti dāvina Jāņu vainagu?
– Vainagu man vienmēr nopin un Jāņos dāvina sieva Anita un meita Ieva. Vienā brīdī abas sačukstas, tad iekāpj mašīnā un nozūd nezināmā virzienā jāņuzālēs. Tas ir viens no ģimenes sieviešu rituāliem, kur vīriešiem liegts piedalīties, kad notiek jāņuzāļu plūkšana ar līgotņu dziedāšanu, vainagu pīšana, bet rezultātā man un sievastēvam Jānim Mankovskim tiek pa vainagam.
Vairāk lasiet laikrakstā STARS. 21.06.2008.
Autore: IVETA ŠMUGĀ
OĻĢERTA SKUJAS foto