– Sveiciens no Arktikas! – teic madoniete Lolita Kostjukova, ikdienā – Latvijas Universitātes Madonas filiāles direktore. Decembra nogalē Lolita devās eksotiskā ceļojumā, par kuru pastāstīt madonieti plašāk aicināju „Stara" lasītājiem.
– Vai šis ceļojums bija sen plānots? Vai izbrīvēji laiku, lai atpūstos, „pārstartētos" no ikdienas darba pienākumiem?
– Darba specifikas dēļ ikgadējā atvaļinājuma dienas jau vairākus gadus izmantoju augusta sākumā un Ziemassvētku, jaunā gada lai-
kā, – atbildi iesāk Lolita Kostjukova. – Šajā mācību gadā pati turklāt studēju, tāpēc, plānojot laiku ilgākai atpūtai, bija jāņem vērā arī savs studiju grafiks.
Ir ierasts, ka atvaļinājuma dienās vēlos atpūsties un gūt jaunu pieredzi un emocijas. Tajā esmu atradusi tādu kā terapijas veidu.
Līdzīgi kā tautasdziesmā: „Visu gadu naudu krāju,/ Ziemassvētkus gaidīdama./ Nu atnāca Ziemassvētki,/ Nu naudiņa jātērē." Ceļojumu Ziemassvētku laikā biju plānojusi jau augustā, kad mani iedvesmoja salīdzinoši lētās aviobiļešu un naktsmītņu cenas, dodoties uz Spānijas dienvidiem. Pēc tam ieraudzīju neticami zemas cenas piedāvājumu uz Oslo, ko 18. novembra svētku brīvdienās izmantoju. (Dažkārt aizlidot uz Malagu vai Oslo ir lētāk, nekā ar autobusu aizbraukt uz Rīgu. Lidmašīnas biļeti var iegādāties pat par 1 eiro!)
Esot Oslo, nolēmu, ka tieši ziemā varētu aplūkot arī Norvēģijas ziemeļu daļu, cerot ieraudzīt ziemeļblāzmu un piedzīvot tumšo diennakts laiku.
Cenu atlaižu dienā, meklējot maciņam draudzīgākos lidojumus, bija jāizvēlas: Keiptauna vai Svalbāra. Tā kā tajā pašā dienā ziņās lasīju par izceļošanas ierobežojumiem uz Dienvidāfrikas Republiku, pieņēmu lēmumu ceļot pretējā virzienā.
– Vai ceļojumam īpaši gatavojies?
– Sāku vairāk pētīt informāciju par Svalbāru, Špicbergenu, par laikapstākļiem, polāro nakti, par nakšņošanas un vietējo ekskursiju iespējām. Rudenī Latvijas radio biju noklausījusies raidījumu par pasaules sēklu banku Svalbārā. Arī tā bija motivācija doties turp un savām acīm aplūkot pasaulei tik nozīmīgo vietu.
Tā nu 19. decembrī devos uz Oslo, pēc tam uz Norvēģijas ziemeļu pilsētu Tromso. No Tromso uz Svalbāras lielāko un apdzīvotāko pilsētu Longjērbīeni (Longyearbyen), ko aizpagājušā gadsimta beigās iesāka veidot tur ieceļojušie kalnrūpniecības uzņēmumu īpašnieki.
– Esi daudz ceļojusi, kas tomēr pārsteidza šoreiz? Pastāsti par vienreizējo, ar ko sastapies!
– Tas neparastākais bija piedzīvot polāro nakti. Tas tiešām tā ir – no oktobra līdz februārim šaipus Ziemeļu polārā loka ir tumšs kā naktī. Tomēr Longjērbīenē arī tumšajā periodā ikdienas gaitas aptuveni 1500 ciemata iedzīvotājiem neapstājas. Visur notiek darbība: izglītības iestādēs (bērnudārzs, skola, universitāte), kultūras un sporta iestādēs (muzejs, bibliotēka, kino, sporta halle, peldbaseins, slidotava), tūrisma pakalpojumu sniedzēju jomā, ciematā ir atvērtas kafejnīcas un tirdzniecības vietas. Tā kā ieradušies tūristi, viņi dienas laikā bauda tūrisma pakalpojumus, piemēram, ogļraktuvju un ledus alu apmeklējumu, izbraucienu suņu pajūgā un ar sniega motocikliem, pārgājienus kalnos, alusbrūža apmeklējumu un citu. Suvenīru veikaliņi, kafejnīcas ir atvērtas no pēcpusdienas līdz vēlai naktij, kafejnīcas pat līdz pulksten diviem naktī.
– Ko no visa nosauktā izbaudīji pati?
– Pirmo reizi dzīvē visā zaļās krāsas krāšņumā izbaudīju ziemeļblāzmu – gan no viesnīcas loga, gan braucot suņu pajūgā tālu sniega tuksnesī. Ziemeļblāzma debesīs parādās vakaros, un pēc viesnīcu iemītnieku prieka saucieniem uz ielas var nojaust, ka ziemeļblāzma jau redzama. Trīs dienas, pāris stundas, saules gaismas atblāzma debesis iekrāsoja arī purpura krāsā. Ainava bija sirreāla. Dažbrīd sajūta bija tāda, ka esmu nokļuvusi uz Mēness.
Vēl pārsteidza polārlāču daudzums – uz salas tas vairākkārt pārsniedz iedzīvotāju skaitu. Tie manīti pat ciematā. Ārpus pilsētas robežas ir liegts iziet bez bruņota pavadoņa. Arī tūristu grupu pavadoņi ir bruņojušies ar ieročiem un signālraķetēm, ko izmanto briesmu gadījumā, ja lācis pietuvojies bīstami tuvu. Šī informācija lika biežāk ieklausīties dabā, kad no ciemata centra apskates vakaros devos uz aptuveni 2 km attālo viesnīcu. Ciematā sastapu arī ziemeļbriedi, kurš bija tur iegriezies kāda vitamīniem bagāta ķērpja meklējumos zem nelielās sniega segas.
Pārsteidza, ka nav koku un ziemā nedzird putnu balsis. Un daudzreiz aizdomājos, vai tumšajā periodā šeit ir relaksējoši vai tomēr nedaudz nomācoši. Jā, redzēt, uzzināt, izbaudīt visu kā tūristam ir interesanti, taču vai dzīvotu šeit ilgāku laiku?
– Kādi tur cilvēki un kā veicās ar saziņu?
– Jau esot Tromso pilsētā, ievēroju, ka iedzīvotāji ir smaidīgi un laipni. Ierodoties Svalbāras salā, autobusa šoferis, kungs cienījamos gados, ar katru tūristu laipni aprunājās arī angļu valodā, smaidīja, izsniedzot braukšanas biļeti, pajokoja. Longjērbīenes ciematā manāms, ka tur strādā daudz taizemiešu. Viņi šeit atvēruši pat savas pārtikas veikalu. Iespējams, būtiskākā motivācija taizemiešu klātbūtnei šaipus Ziemeļu polārā loka ir salīdzinoši augstais atalgojums un beznodokļu zona.
Apkalpojošais personāls kafejnīcās, suvenīru veikalos, pasta nodaļā runā ne vien norvēģu, bet arī angļu un krievu valodā. Ciemata pamatiedzīvotāji ir daudznacionāli, vairums no viņiem šeit ieradušies pagājušā gadsimta vidū, lai strādātu un pelnītu ogļraktuvēs.
Pasaule ir maza! Pārsteigums šokolādes fabrikas kafejnīcā bija sastapšanās ar apkalpotāju Šarloti no Jūrmalas. Sākumā sarunājāmies angļu valodā, līdz pavisam netīši dzirdēju ar klientu viņu runājam krieviski un sakām, ka nāk no Latvijas. Tad abām par prieku turpmāk sazinājāmies latviešu mēlē. Šarlote uz salu atbraukusi pirms dažiem gadiem un tur strādās vēl kādu laiku, izbaudot polārās naktis un gadalaiku maiņas skaistumu. Viņa minēja, ka latviešu valodu salā vēl nebija dzirdējusi.
Viesnīcā sastapu tūristus no Ķīnas, Ukrainas, Lihtenšteinas, Francijas, Marokas un pat Namībijas. Kopā brokastojām viesnīcas ēdamzālē, kādā vakarā grilējām iepirktos gardumus – mencu, ziemeļbrieža gaļu – un runājām par piedzīvoto, dalījāmies pieredzē un viens no otra uzzinājām par katra kultūras ieradumu niansēm. Piemēram, to, ka vidējais eiropietis plāno savu laiku, plāno arī atvaļinājumu pat gadu uz priekšu, par ko ļoti brīnījās gados jaunie tūristi no Marokas.
– 2021. gads tuvojas izskaņai, ko novēlēsi jaunajā gadā sev un citiem?
– Novēlu mums visiem nepalikt tikai mājās vai darbā, piepildīt reiz sapņoto, saskatīt un izmantot iespējas un ļauties piedzīvojumiem! Turpināt iepazīt pasauli un sevi! Vienmēr būt ceļā!
29.12.2021.