Labestīga, draudzīga, izpalīdzīga un apņēmības pilna – tāda ir DAGNIJA DREIKA. Viņa jau kopš sākumskolas gadiem ir aktīva un darboties griboša, pilnveido sevi un ne tikai iesaistās brīvprātīgajā darbā un vada pasākumus, bet arī labprāt pieņem arvien jaunus izaicinājumus.
Par sevi Dagnija saka tā: „Lai arī diplomu, pateicību un atzinību man ir bijis diezgan, tas nekad nav devis izjūtu, ka esmu par kādu labāka, bet gan licis saprast, ka drīkst nogurt, bet nedrīkst padoties." Šobrīd Dagnija studē medicīnu un savu nākotni izvēlējusies saistīt ar ārsta profesiju, jo vēlas palīdzēt cilvēkiem un viņus glābt.
– Lūdzu, pastāsti par savu dzimto pusi – no kurienes nāc, ko tev nozīmē šī vieta un ar ko tajā visvairāk lepojies!
– Mana dzimtā puse ir Madonas novads, tajā esmu uzaugusi ar saviem mīļajiem vecvecākiem – Aivaru un Dzidru. Visus savus 19 gadus tiku pavadījusi tieši tur. Tā kā šobrīd studiju dēļ dzīvoju Rīgā, man vienmēr ir neizsakāmi liels prieks ik pa pāris nedēļām atgriezties savās dzimtajās mājās, lai satiktu draugus un ģimeni, ir patīkami zināt, ka kāds mani gaida Madonā – vietā, kur spēru savus pirmos soļos, teicu pirmos vārdus, pabeidzu bērnudārzu, Jāņa Simsona Madonas mākslas skolu, pamatskolu un Madonas pilsētas vidusskolu. Es ļoti lepojos, ka esmu uzaugusi tieši tur – gan tāpēc, ka mana bērnība šīs vietas dēļ ir bijusi ļoti skaista un piedzīvojumiem bagāta, gan tāpēc, ka tad, ja būtu dzīvojusi citur, es nebūtu satikusi savus burvīgos draugus, kuri vienmēr ir bijuši mans smaids un atbalsta plecs. Bet ne tikai Madonas pilsēta man ir tik tuva sirdij. Mani lauki, kur dzīvo mans tētis Sandris un šobrīd arī vectēvs, atrodas Liezēres pagastā, netālu no Ozoliem, tā vieta man saistās ar siltajām vasaras dienām, zāles patīkamo, svaigo smaržu, braucieniem ar kvadriciklu, pirtiņu, vakara peldēm Līdēres ezerā un maniem mīļdzīvnieciņiem – sunīti Rodžīti un kaķīti Simbu.
– Mēdz sacīt, ka notikumiem bagātākais un skaistākais laiks cilvēka mūžā ir tieši skolas gadi. Kāds šis posms izvērtās tev un kādu to atceries?
– Madonas pilsētas vidusskola man vienmēr asociēsies ar labo, jo tajā es atradu sevi – sapratu savus hobijus un to, ar ko vēlēšos saistīt nākotni, iepazinu tuvāk savus labākos draugus – Kristu, Kārli, Janu un Kristijanu, iemācījos izvirzīt prioritātes un veltīt laiku svarīgākajiem cilvēkiem. Tieši vidusskolas posms man visvairāk iespiedies atmiņā ar Madonas pilsētas vidusskolas skolēnu domi, tajā tiku pavisam nejauši. Trīs gadus biju sporta un skolas vides komitejas vadītāja, bet tas bija mans vislabākais piedzīvojums vidusskolas dzīvē, par to man jāsaka liels paldies bijušajiem skolēnu domes prezidentiem Andim Poļakam un Lindai Kaščukai un direktores vietniecei audzināšanas darbā Rudītei Zauskai, jo viņi bija tie, kas man lika saprast, ka komandas darbs un aktīva sociālā dzīve gan dara labu sabiedrībai, gan spēlē lielu lomu pašizaugsmē.
– Noteikti ir kas tāds, kas tev sagādājis lepnumu – sasniegumi, paveiktais mācību un ārpusstundu ietvaros.
– Ja godīgi, man lielāko lepnumu, gandarījumu un prieku sagādā tas, ja varu kādam palīdzēt, ja manis dēļ kāds smaida un ir laimīgs. Jo svarīgākais, ko mēs varam savā dzīvē glabāt, ir viens otru. Bet, ja jārunā tieši par sasniegumiem mācībās un ārpusstundu aktivitātēs, man tie ir bijuši kā motivācija darīt vēl vairāk. Jau sākumskolā un pamatskolā tiku piedalījusies neskaitāmās olimpiādēs dabaszinībās, ģeogrāfijā, vizuālajā mākslā, matemātikā, latviešu valodā un literatūrā, vidusskolā vēl nāca klāt bioloģija un pat fizika. Pāris reižu arī ieguvu godalgotas vietas un tiku uz novada olimpiādēm, tas, ja pareizi atceros, bija dabaszinībās, matemātikā un vizuālajā mākslā. Pāris gadus pēc kārtas savu skolu pārstāvēju bioloģijas konkursā „Pazīsti savu organismu". Jau pirmajā gadā, kad biju uzsākusi aktīvi darboties vidusskolas skolēnu domē, manu darbu novērtēja ar nominācijas „Čaklās rokas" piešķiršanu. Tas bija liels un patīkams pārsteigums. Pamatskolas gados klase mani izvirzīja trīs gadus pēc kārtas kā „Gada skolēnu". Arī mākslas skolas pirmajos gados mana centība tika novērtēta. Ja tā cītīgāk pameklē, internetā vēl joprojām var atrast 2013. gada rakstu, kurā teikts: „Profesionālās ievirzes mākslas skolu valsts konkursa ietvaros Madonas mākslas skolas 1. kursa audzēkne Dagnija Dreika ieguva diplomu par radošāko Jāzepa Vītola mūzikas tēlojumu mākslas darbā."
– Pirms dažām dienām pie saviem īpašniekiem devās „Sudraba gaiļi". Tev tika uzticēts vadīt šo pasākumu. Kādas bija izjūtas?
– Tieši man bija tas gods un pienākums vadīt Madonas novada jaunatnes lietu gada apbalvošanas ceremoniju „Sudraba gailis 2021", tas notika 11. decembrī, pulksten 19,
Facebook tiešraidē, Madonas novada jauniešu domes profilā. Kā jau nojaušams, bija satraukums, jo uz maniem un Edvarda pleciem tika likts parādīt to, pie kā MNJD tika strādājusi mēnešiem ilgi. Studiju dēļ man nebija pietiekami laika, lai sagatavotos, tomēr vislielākais paldies jāsaka manai MNJD komandai, kas nodrošināja to, ka pasākums bija kvalitatīvs, skaists un izdevies kā plānots. Lai gan brīvprātīga pasākumu vadīšana man vidusskolas gados bija ierasta lieta, „Sudraba gaiļa" vadīšana radīja vislielāko gandarījumu, jo tas gan bija daudz lielākā mērogā, gan komanda bija pastrādājusi godam. Ar jebkuram cilvēkam pieejamām anketām kopā tika izvirzītas 103 zvaigznes, no kurām žūrija izvēlējās 22 visspožākās. Vēlāk vērtēšana tika nodota Facebook balsotāju rokās, un, sasummējot abus balsojumus, esam noteikuši visspilgtākās zvaigznes septiņās nominācijās. Pārsteidzošā kārtā visi jaunieši, kas ieguva nominācijas, man ir personīgi pazīstami, viņi to bija pelnījuši. Esmu lepna, ka dzīvoju novadā, kurā ir tik daudz aktīvu, mērķtiecīgu un drosmīgu jauniešu!
– Esi ļoti aktīva un darbīga jauniete, noteikti arī tavā īpašumā ir kāds „Sudraba gailis".
– Jāatzīst, ka pati nekad neesmu ieguvusi kādu no „Sudraba gaiļiem", bet pagājušajā gadā tiku nominēta titulam „Brīvprātīgais". Šogad jau ceturto gadu pēc kārtas saņēmu Madonas novada pašvaldības apliecinājumu par nostrādātām brīvprātīgajām stundām. Tagad jau manā kontā to ir ap 600. Liela daļa brīvprātīgā darba stundu tika nopelnītas MPV skolēnu domē, kur es vadīju vai fotografēju pasākumus, organizēju sporta sacensības un turnīrus, rakstīju rakstus skolas avīzei „Tuvplāns", palīdzēju ar rotājumiem skolā ienest gaidāmo svētku izjūtu, kā arī neatteicu palīdzību ikdienas darbiņos. Madonas novada jauniešu domē esmu otro gadu mediju sektorā, arī tur mums notiek sēdes, kurās sadalām pienākumus un plānojam pasākumus. Arī brīvprātīgi esmu palīdzējusi Madonas kultūras namā un pat citos novados. Brīvprātīgais darbs ir lieliska iespēja iegūt pieredzi visdažādākajās jomās, iepazīt jaunus cilvēkus, kā arī nonākt pie vērtīgām atziņām.
– Šogad absolvēji Madonas pilsētas vidusskolu un pievienojies studentu pulkam. Ar ko esi izvēlējusies saistīt savu nākotni, un kādēļ ir tieši šāda izvēle?
– Jau kopš sākumskolas esmu bijusi labestīga, dāsna, izpalīdzīga un drošsirdīga, kas mani noveda pie diezgan pašpārliecinātas domas – vēlos glābt un palīdzēt citiem cilvēkiem. Šobrīd studēju Rīgas Stradiņa universitātē pilna laika budžeta programmā „Medicīna" un to turpināšu vēl sešus gadus. Kad būšu veiksmīgi ieguvusi ārsta grādu, turpināšu studijas rezidentūrā divus līdz sešus gadus kādā no programmām, lai iegūtu noteiktu specializāciju. Šobrīd sapņoju par anesteziologa, reanimatologa profesiju, bet laiks un pieredze, ļoti iespējams, šo domu mainīs vai arī padarīs vēl pārliecinošāku. Pārvākšanās uz Rīgu man ir krasi mainījusi skatpunktu uz ikdienu, esmu sākusi vairāk novērtēt sev blakusesošos cilvēkus un notikumus, un arī tagad, dzīvojot kopā ar draugu, katra diena man ir kā dāvana. Ja vēl studiju pašā sākumā, kad sākās mana jaunā dzīve, nebiju 100% pārliecināta par savu izvēli, tagad skaidri zinu, ka esmu pareizajā vietā un laikā.
– Kas tev sniedz iedvesmu un palīdz uzkrāt enerģiju?
– Vislielāko iedvesmu, prieku un enerģiju man dod draugi, otrā pusīte, ģimenes locekļi, Vītolu fonda stipendija un milzīga motivācija kļūt par ārsti. Hobijus studiju apjoma dēļ man tagad nedaudz nācies nolikt malā. Tas, no kā atteikties nespēju, ir tautiskās dejas, tāpēc šobrīd es dejoju Rīgā, deju ansamblī „Liesma", bet nevaru noliegt, ka pietrūkst sporta, mākslas un vairāk brīvprātīgā darba ikdienā. Agrāk ar nepacietību gaidīju katru mēģinājumu Tautas deju ansamblī „Vidzeme", MPV skolēnu domes sēdi, treniņu un to, kad varēšu iziet kādā vakara izbraucienā ar velosipēdu vai paskriet, bet tagad visvairāk gaidu, kad varēšu doties patstāvīgi mācīties Rīgas Stradiņa universitātes Anatomijas un antropoloģijas institūtā sestdienās un svētdienās. (Smaida.)
– Tuvojas Ziemassvētki, kas ir gada gaišākais laiks. Kā tos gaida un svin tavā ģimenē, un ko tu novēli cilvēkiem šo svētku gaidīšanas laikā?
– Katru gadu Ziemassvētki man kļūst arvien mīļāki un tos gaidu aizvien vairāk, jo tas ir laiks, kad varu vairāk būt kopā ar saviem tuvajiem. Ģimenē tos nosvinam ar kopīgām vakariņām un kādu jauku dāvaniņu, bet galvenais ir kopābūšana. Šajā Ziemassvētku gaidīšanas laikā novēlu ikvienam kļūt laimīgākam, radīt svētku izjūtu, novērtēt katru dienu, pavadīt vairāk laika ar saviem mīļajiem un, kā reiz teica viens no maniem mīļākajiem latviešu rakstniekiem I. Ziedonis: „Un vispār mīliet pāri lielām un stiprām lietām"!
LINDA OZOLA
17.12.2021.