Aizvadītajā piektdienā kinoteātra "Vidzeme" apmeklētāji gan no pašu mājām, gan galvaspilsētas Madonā svinēja svētkus.
Astotais Rīgas Starptautiskais kinofestivāls, kas norisinājās no 14. līdz 24. oktobrim, pēdējo šā gada norisi – pārcelto filmas "Psihoze Stokholmā" seansu – 10. decembrī skatītājiem piedāvāja Madonā.
Pirms filmas kino gardēži kavējās sarunās pie kafijas tases vai vīna glāzes, bet filmas seansu ievadīja festivāla organizatoru uzrunas.
Madonas novada pašvaldības pārstāvis Aigars Noviks vispirms viesu komandai izteica pateicību par sadarbību un iespēju daļu no festivāla programmas redzēt ārpus Rīgas. Viņš pieļāva, ka sadarbība arī turpmāk "augs augumā". Gandarījumu, ka ierobežojumu dēļ pārceltā filma devusi iespēju lielā pārstāvniecībā atbraukt un novērtēt kinoteātra "Vidzeme" potenciālu arī Rīgas Starptautiskā kinofestivāla organizatoriem, visu vārdā izteica festivāla filmu izplatīšanas departamenta vadītāja Paula Bērziņa: – Paldies, ka Madonā rādāt festivāla filmas! Ir liels prieks un gods, ka festivāla izplešanos Latvijā varējām uzsākt tieši ar Madonu. Madoniešiem ir laimējies, ka šeit ar domubiedriem strādā kino sapratējs Aigars Noviks, līdz ar to skatītājiem ir brīnišķīga iespēja uz lielā ekrāna redzēt starptautiski atzītas filmas. Mūsu sadarbībai esam atraduši labu ceļu, domāju, ka arī nākamos festivāla gadus to turpināsim.
Kino publicists un festivāla sabiedrisko attiecību speciālists Žulijens Nuhums Kulibali auditorijai pieteica Marijas Bekas fimu "Psihoze Stokholmā", kas ir nominēta un jau apbalvota Eiropas kinofestivālos un vēsta par kādas pusaudzes 14. jubilejas priekšvakaru, kad viņa ar māti dodas svinīgā braucienā uz Stokholmu. Seko nervu lēkmes epizodes un personības dubultošanās: mamma vairs nav tā pati, kas pirms iekāpšanas vilcienā.
Filmas vēstījumā bērns, kas kļūst par mentāli nelīdzsvarota vecāka ķīlnieku, būtībā ilustrē mūslaiku straujās, trauksmes un neizdarīto darbu pārpilnās dzīves nospiedumu uz psihiski trauslāko sabiedrības daļu.
– Tava pagātne uz tevi attiecas nepārtraukti, un tu to dažādos veidos izdomā arvien no jauna tādā kā nospriegojumā starp autentisko un iestudēto. Tāpēc mana pagātne patiesībā nav par mani, bet par universāliem cilvēciskās esamības aspektiem, kurus es pazīstu, tāpēc varu tajā dalīties, – kādā intervijā teikusi filmas režisore Marija Beka.
Bekas filma ir autobiogrāfiska, tai pamatā ir viņas bērnības atmiņas par dzīvi ar bipolāru māti (šo tēmu režisore jau iepriekš apskatījusi savā dokumentālajā filmā "Mamma ir dievs"/"Mamma är Gud", 2014).
Protams, autobiogrāfiskums nav garants, kas darbu automātiski padara par "labu" filmu un ļauj aizsniegties līdz "universālajiem cilvēciskās esamības aspektiem". Lai kaut ko iekustinātu nezināmā skatītāja X sirdī, šādās filmās ir jābūt kam vairāk par personiskās pieredzes rekonstrukciju, jāpaceļas pāri privātā ierobežotībai. Un to iespējams panākt tikai ar to, kā šis stāsts tiek izstāstīts un ko tas vēlas izstāstīt.
"Psihoze Stokholmā" ir profesionāli nevainojama kamerstila filma, kam ir sava auditorija ar emocionālās iesaistes potenciālu, būtībā ļoti personisks, introverts terapijas seanss autores attiecībās ar savu māti.
15.12.2021.