Oskars Grote ir dzimis sausnējietis un Sausnējā dzīvo joprojām. Gaismotājs, jumiķis, četru dēlu tēvs, raksta dzeju – tā īsumā varētu raksturot cilvēku, kura interešu loks ir plašs un ļoti bagāts.
Man ir, ar ko salīdzināt
– Man ir, ar ko salīdzināt, – aicināts uz sarunu, saka Oskars. – Bērnībā dzimtajās mājās nebija elektrības, radio gan bija, bet gaisma tikai no svecēm un petrolejas lampas. Tad vecāki pārcēlās uz Vesetu, kur cēla elektrostaciju, tēvs to palīdzēja pabeigt. Dzīvoklis bija mazs, nelielā mājā, bet mums uzradās pirmais televizors. Tagad mājās ir dators, televizors, planšete – progress tehnoloģijās ir milzīgs. Toreiz iedomāties kabatā nēsājamu telefonu un to, ka telefonā varēs skatīties filmas un citu, sapņos nerādījās. Uz Ērgļiem braucu tvaika vilcienā, tagad vispār vilciens uz šo pusi nenāk. Toties mežu paliek arvien vairāk, dzīvā daba nāk atpakaļ, un mums jāmācās ar to sadzīvot. Arvien vairāk pamanu neredzētus putnus, dzirdam par lāču parādīšanos.
Man elektrība nekad nav patikusi. Tā sit pa nagiem. Viss, protams, ir interesanti, un viss mani saista, sākot no dabas sīkākajām būtnēm līdz grandiozām kosmiskām ierīcēm. Ja cilvēkam apkārtne neinteresē, nav vērts dzīvot, būt kā zirgam ar klapēm uz acīm. Vienā virzienā redzēt nav vērts. Mans skolasbiedrs Ivars Mailītis arī ir piemērs, kā var darboties visās jomās. Viņš reiz uzbūvēja vijoli ar trim stīgām. Teica – man pirksti par resniem, varu paspēlēt tikai uz trim. Viņam arī viss interesē.
Dzimtā puse un skolas
– Esmu dzimis Sausnējā, pēc Sausnējas pamatskolas beigšanas iestājos Olaines arodskolā, kur apguvu rūpniecības iekārtu elektromontiera arodu, – atceras Oskars Grote. – Bija cerība par elektriķi strādāt Gaiļezera slimnīcā (mana sieva bija mediķe, gribējām būt vienā darbavietā, ar cerību Rīgā dabūt dzīvokli), bet padomju laikā uz Rīgu pārcēlās pulks medmāsu un cita veida darbaspēks no Baltkrievijas un Ukrainas, par latviešiem tikai pasmaidīja – mums darbs nespīdēja, priekšroka bija cittautiešiem. Saņemot atteikumu, no Gaiļezera nācu uz Rīgas centru, un, ejot cauri Šmerļa mežam, ieraudzīju Kinostudijas uzrakstu. Iegāju pieteikties, un mani pieņēma. Rīgas Kinostudijā biju apgaismotājs, nekas dižs, bet kādus desmit gadus tur nostrādāju. Centos vairāk pievērsties dokumentālajam kino, bet iznāca strādāt arī pie mākslas filmām, piemēram, gaismoju režisora Jāņa Streiča leģendārajā filmā „Teātris", dekorācijās tur brīžiem no apgaismotājiem biju viens. Kā smejos, pateicoties darbam kinostudijā, biju klāt visur, sākot no dzemdību nama līdz pat krematorijai – filmējām daudz un visur.
Draugi uz mūžu
Kinostudijā Oskars iepazina daudz personību un ieguva draugus.
– Gvido Zvaigzne darbā pieteicās dienu ātrāk par mani, sākumā viņš arī strādāja apgaismotājos. Dienā, kad iepazināmies, no Šmerļa pēc darba devāmies kājām līdz centram, izpļāpājāmies, un kaut kas uzreiz pievilka. Viņš kļuva labākais draugs, kāds man bijis. Sausnējā Gvidiņš viesojās daudzas jo daudzas reizes. Toreiz iepazinu vairākus tādus radošus cilvēkus – Arvīdu Ulmi, Haraldu Sīmani, citus, – stāsta sausnējietis.
Oskars Grote joprojām atceras laiku, kā 1991. gada 20. janvārī Bastejkalnā Gvido Zvaigzne tika ievainots, filmējot OMON uzbrukumu Latvijas Iekšlietu ministrijai: – Gvidis tika sašauts un mira 5. februārī. Pēc dienām trim četrām, ko pavadīju barikādēs, es pats biju devies prom, un tad tas viss notika. Joprojām to atcerēties ir šausmīgi. Toreiz no dzīves aizgāja labākais draugs.
Atgriežas dzimtajā pusē
Pēc darba Rīgas Kinostudijā Oskars atgriezās dzimtajā pusē: – Bija darbs kolhozā, toreiz kolhozs Sausnējā vēl turējās, darīju dažādus darbus, jo visu pieprotu. Tagad, starp citu, dzīvoju gucuļu celtajā mājā, kas ir vēl no kolhoza laikiem. Pats darbojos celtniecībā – no nulles zaļā pļavā ne tik sen uzbūvēju pirtiņu. Tāpat sava brāļa dārgajai Amatciemā esmu uzbūvējis krietni lielāku pirtiņu. Amatciemā gan ir, ko redzēt! Vērts tur iegriezties un pabūt – visām guļbūvēm dabiski jumti, fantastiska vide!
Vilkme uz literatūru
Oskars Grote vienmēr ir interesējies arī par dzeju, literatūru. – Joprojām grāmatas lasu, bet daudz slinkāk, – neslēpj viņš.
– Tagad ir internets, un laiks pazūd tur. Nesen izlasīju Rolanda Priverta grāmatu „Nebaidies ne no kā". To saucu par zaglēna dienasgrāmatu, un domāju, ka jauniem cilvēkiem, kas vēl nav nobrieduši, kuriem vērtību sistēma tikai veidojas, šāda lasāmviela diez vai jāskata.
Pārskatu arī filmas, bet pie visa kino nemaz nevar tā tikt, tad ir jāpērk. Piemēram, gribēju vēlreiz noskatīties režisora Genādija Zemela filmu „Latvieši", diemžēl neizdevās. Interesanti ir paskatīties vecās Rīgas Kinostudijas filmas, kurās pats gaismoju. Patīk ikviens materiāls, kur cilvēks ielicis daļiņu no sevis, ielicis sirdi. Tas bieži ir arī atzīts, novērtēts un arī izdevies.
Man pašam kopš jaunības patīk rakstīt dzejoļus. Tagad gan esmu slinkumā palaidies.
Četri dēli, un visi dzīvo Latvijā
Jautāts, kā ar jauno paaudzi, Oskars Grote atklāj: – Man ir četri dēli, vecākais dēls Jānis noņemas ar burāšanu, ar viņu kontakts ir pašvaks. Mārtiņš darbojas celtniecībā, šobrīd ir aizbraucis uz Norvēģiju. Alberts strādā ceļu būvē, darbojas vairāk pa Rīgu. Jaunākais dēls Leons ir hidroponikas operators, gatavo maisījumus siltumnīcām, viņš darbojas Jēkabpilī. Prieks, ka visi dzīvo un strādā Latvijā. Sausnējā gan jaunajiem nav ko darīt, viņi visi dodas darbos uz pilsētām.
Oskara sieva Inga strādā Sausnējas bibliotēkā. – Labi, ka bibliotēka pastāv, un svarīgi, lai tā paliktu bijušajā mācītājmājā, lai nepārceļ uz pamatskolas telpām. Skolas ēka ir prom no centra, no ceļa un veikala, uzreiz uz pusi tur būs mazāks apmeklētāju skaits, – aizdomājas Oskars. – Pagasta priekšniece Elita Ūdre ir sausnējiete, tagad viņa ir visas Ērgļu apvienības pārvaldes vadītāja. Elita ir vietas patriote, par Sausnēju iestāsies mūžīgi.
14.12.2021.