Rīt Madonas kultūras namā esam aicināti uz Tautas deju ansambļa „Vidzeme" koncertu. Ierobežojumu skartajā laikā deju ansambļa dalībnieki vēlas iepriecināt sevi un savus atbalstītājus – skatītājus ar priekšnesumu, kas būs arī savdabīgs reklāmas rullītis deju ansambļa „Vidzeme" lielajam 60 gadu jubilejas koncertam vasarā.
– Tā vismaz atļaujamies cerēt, ka jubileju mums atļaus nosvinēt, – saka kolektīva vadītāja RUDĪTE JURCIŅA. – Gatavošanās šim koncertam bija ļoti apgrūtinoša: tad kādu laiku bija mājsēde, tad dīkstāve, tad kāds no dejotājiem bija karantīnā, tad mēģinājumā varēja strādāt desmit cilvēki, tad tikai individuāli – nelielajos brīžos, kad varējām darboties, kaut ko esam paveikuši, un koncertā to vēlamies parādīt.
– „Vidzemei" vienmēr bijis spēcīgs latviskās dejas izpildījums – skaistas meitas, stalti un stipri puiši, skatuves kultūra un attiecības dejā. Tam visam aizkulisēs – dzirkstošs prāts, joki un nebeidzams optimisms.
– Tādēļ mēs koncertu arī veidojam – kā liecību un nepadošanos grūtajiem laikiem. Būs vairākas solo dejas, izmantojām šo laiku arī darbam individuāli. Noteikti gribu pieminēt kultūras nama direktori Ilzi Šulci, kas turēja un tur roku uz pulsa, par visu rūpējas, atbalsta un iedrošina. Ja viņa nepabakstītu, diez vai koncerts ierobežojumu laikā īstenotos.
– Kā pašai aizsākās dejotājas gaitas, vilkme un mīlestība uz tautas deju?
– Aizsākums ir kopš bērnudārza vecuma, kad mamma mani veda uz mēģinājumiem Madonas kultūras namā pie deju skolotājas Laimdotas Pakalniņas un Valentīnas Zepas. Tur visu manu deju soļu un dejas mīlestības sākums. Vēlāk dejošanu turpināju „Vidzemes" studijā un pēc laika – lielajā „Vidzemē" horeogrāfa Andra Ezeriņa vadībā. Dejas mīlestība manī bija tik dziļa, ka turpināju šo jomu apgūt Kultūras darbinieku tehnikumā un pēc tam četrus gadus arī Mūzikas akadēmijas horeogrāfijas nodaļā. Uzņemšana Mūzikas akadēmijā notika ik pa četriem gadiem. Kad pabeidzu Madonas ģimnāziju, uzņemšana konkrētajā programmā netika plānota, tāpēc iestājos tehnikumā un pēc diviem gadiem studijas turpināju augstskolā.
– Kas palicis prātā no tā laika autoritātēm?
– Kā savu pedagogu latviešu dejā no kultūras skolas laikiem vēlos pieminēt Ilzi Mažāni. No augstskolas laika prātā palikusi pasniedzēja Gunta Skuja, Marga Apsīte un citi. Par saviem lielajiem skolotājiem latviešu tautas dejā – gan dejas izpildījuma manieres ziņā, gan komunikācijā ar dejotājiem – uzskatu Andri Ezeriņu un Uldi Šteinu. Viņi vienmēr uzsvēra, ka svarīgi dejot tā, lai dejo ne tikai ķermenis, bet arī dvēsele.
– Vai kolektīva vadītājam, lai sasniegtu rezultātu, jābūt draugam vai diktatoram?
– Es laikam esmu pārāk saprotoša un attiecības veidoju vairāk „pa draugam". Stingrība man reizēm pazūd, kaut cenšos būt autoritāte dejas rezultāta dēļ. Arī beidzamajos divos gados, kad visus ir skāruši pandēmijas ierobežojumi, jābūt saprotošai, jo kāds atrodas karantīnā, cits ir apslimis, nevaru teikt: „Tagad neslimo, nāc uz mēģinājumu, slimot nedrīkst!" Šis periods deju kolektīviem nenāk par labu, un mājsēdes laikā kavēties dzīvoklī bija ļoti grūti. Esmu laimīga par katru brīdi, kad varu doties pie dejotājiem un strādāt. Ja vēl viņi uz mēģinājumu sanāk liels skaits, tad vispār ir bauda darboties.
– Cik kolektīvu šobrīd vadāt?
– Madonā esmu deju kolektīvu vadītāja „Vidzemes" jauniešiem un vidējai paaudzei; vadu vidējās paaudzes deju kolektīvu Straupē un esmu asistente bērnu deju kolektīvam „Tūgadiņš" Cēsīs. Skatoties pa novadiem, protams, cilvēku raksturos un attieksmē jūtamas atšķirības. Kad savulaik vadīju kolektīvu Salaspilī, man bija grūti iejusties turienes vidē šo cilvēku attieksmes dēļ. Pagāja laiks, līdz pieradu pie viņu jokiem un komunikācijas stila. Lauku cilvēki Straupē ir daudz atvērtāki, draudzīgāki un sirsnīgāki. Madona savukārt ir pilsēta ar pilsētniekiem piemītošo stāju, bet madoniešus man pieņemt ir viegli, jo te visu zinu, jūtos kā pie savējiem. Madonā vienmēr pārņem māju izjūta, kultūras namu zinu kopš bērnības, šeit pat mājas sienas man palīdz.
– Ko var teikt par dzīvesvietu – Cēsīm?
– Cēsīs dzīvoju jau divpadsmito gadu. Visi trīs mūsu ģimenes bērni mācās Cēsu skolā, es trīsreiz nedēļā braucu uz darbu Madonā. Mūsdienās šāds attālums nav nekas neparasts. Ja no Rīgas centra cilvēkam jānokļūst līdz Zolitūdei vai citam galvaspilsētas rajonam, tāpat paiet laiks. Kad Rīgā reiz dzīvoju netālu no stacijas un bija jānokļūst uz darbu Salaspilī, tas prasīja gandrīz stundu. Tagad iekāpju mašīnā un tieši tāpat pēc stundas esmu Madonā. Vienīgi tas, ka ceļi Latvijā nav ideāli.
– Laiks ceļā palīdz sakārtot domas un noskaņoties?
– Noteikti. Kā daudzbērnu mātei mājās man daudz laika paņem rūpes par ģimeni. Braucot uz Madonu, pārdomāju, ko un kā darīt, kam pievērsties vairāk, tā ir laba pārskaņošanās un mobilizēšanās. Un mājupceļā tāpat. Pēc piecu sešu stundu darba mēģinājumos es atkal varu visu „izmalt", izanalizēt, pārskatīt veiksmes un nepilnības un pamazām atslābt.
– Vai savi bērni arī ir ievadīti deju pasaulē?
– Tas nudien ir noticis brīvprātīgi. Visi trīs katrs savā vecuma grupā dejo Cēsu „Tūgadiņā". Diemžēl šobrīd viņiem ir vēl lielāki ierobežojumi: pieaugušie drīkst piedalīties deju mēģinājumos, bet šonedēļ mazajiem (līdz 12 gadu vecumam) dejot mēģinājumos atļāva, taču lielākajiem bērniem nekas tautiskajās dejās nenotiek. Tāpēc uzskatu, ka pandēmijas laiks bērnus skāris vissāpīgāk. Gribēšana un varēšana viņiem ir liela, bet iespējas – ierobežotas.
– Vai Cēsis kā dzīvesvieta pašai patīk?
– Man patīk dzīvesvieta un tas, ka dzīvoklī esmu kopā ar savējiem, tur jūtos kā mājās, bet pašās Cēsīs uzturos minimāli. Katru dienu dodos uz darbu kur tālāk: tad esmu Madonā, tad braucu uz Straupi, tad dodos uz darbu Priekuļos. Jā, Cēsīs aizeju uz veikalu, vēl šur tur, bet nav tā, ka te būtu ar saknēm iesakņojusies. Tur, kur ir mana ģimene, tur ir manas mājas, bet tikpat labi varētu dzīvot jebkur citur. Madona sirdij ir daudz tuvāka, un tā taču ir ikvienam cilvēkam – vieta, kur esi pavadījis bērnību, esi izaudzis un skolā gājis, katram ir ļoti īpaša. Pēc tam pa dzīvi vari staigāt visur kur, bet dzimtā vieta ir un paliks dārga.
– Kolektīva vadītājiem jādomā arī par sevi – kur ņemat iedvesmu, kur „uzpildāt baterijas", lai stātos cilvēku priekšā un dotu enerģiju, savas zināšanas citiem?
– Atbilde ir banāli vienkārša – es atjaunojos un „baterijas uzpildu" pie cilvēkiem. Sazinoties telefonā, satiekoties klātienē, kad dzirdu, cik ļoti visiem pietrūkst dejas, kustības, tikšanās un savstarpējas saziņas, redzot, cik visi ir priecīgi pēc mēģinājuma, man gribas stādāt vēl un vēl. Cilvēki mani uzlādē, nosēdēt mājās bezdarbībā es tiešām nevaru. Pirms pandēmijas likās – man taču patīk arī būt mājās, pat neko nedarīt, paslinkot, bet kad tas ievilkās ilgāk par nedēļu, kļuva traki. Dejotājs, aktīvs sabiedrības cilvēks nevar nosēdēt bezdarbībā un ilgstoši būt izolēts.
– Ikviena kolektīva lielais mērķis ir Dziesmu svētki. Ko var teikt par to?
– Šobrīd jautājuma zīmju ir tik daudz… Ir cerība, ka Dziesmu svētki notiks, bet dalībniekos šaubas ir milzīgas. Pēc divu mēnešu pauzes pat ļoti labi dejotāji nevar atcerēties visas dejas, jūk soļi, un vajadzīgas vismaz divas nedēļas, lai atgūtu elpu un fizisko varēšanu. Dziesmu svētku repertuārs ir zināms, gatavojamies, pavasarī būs skate, bet pirmo reizi Dziesmu svētku vēsturē virsvadītāji ir devuši atļauju skatē kolektīviem dejot arī nepilnā sastāvā. Tas tāpēc, lai kolektīvus mobilizētu, nepazaudētu tradīciju, lai varētu secināt, kas vispār ir palicis, kas ir izdzīvojuši un noturējušies. Divus gadus nedejot – tas ir liels pārbaudījums.
– Ar kuru vecumposmu pašai patīk strādāt vislabāk?
– Ar visiem, ar kuriem strādāju (pasmaida). Bērni paņem ļoti daudz enerģijas, bet viņos visātrāk redzams rezultāts. Jauniešus vēlos paslavēt, jo vidusskolēnu un ģimnāzistu domāšana un atdeve ir milzīga. Viņi uz kolektīvu nenāk vairs tāpēc, ka mamma atved, bet viņi paši ir izvēlējušies un ļoti cenšas. Pieaugušie savukārt daudz dod pretim, bieži ir prieks izbaudīt viņu priekšnesumu, tā ir abpusēja enerģijas mijiedarbība.
– Grūtību laiks nes zināmas pārdomas. Vai ar šodienas pieredzi atkal izvēlētos horeogrāfa profesiju?
– Laikam jau jā. Mans darbs ir mans hobijs: būt kustībā, būt ar cilvēkiem – tas nes gandarījumu. Un visam klāt vēl ir pievienotā vērtība, ka spodrinām latviešu tautas kultūras mantojumu, cenšamies iznest un saglabāt tradīciju. Tā tomēr ir liela un skaista misija. Pamazām cenšos nobriest arī savām dejām un horeogrāfijām. Dažas dejas jau man ir, bet šai jomā, šķiet, esmu ļoti paškritiska.
10.12.2021.