Nākamajā rudenī paliks 15 gadu, kopš darbu Mārcienas pagasta kultūras nama vadītājas amatā uzsāka ZANDA BUZINA.
– Līdz tam es strādāju Mārcienas pamatskolā par lietvedi, bet 2007. gadā uz Mārcienas kultūras nama vadītāja amatu tika izsludināts konkurss. Sākumā tikai pasmējos, ka vajadzētu pieteikties arī man – varbūt veicas, bet tad, visu apsverot, CV un citus dokumentus arī iesniedzu, kaut gan darbs skolā man patika. Katra diena bija citādāka, ienesa ko jaunu, pozitīvas emocijas raisīja bērni apkārt, viņu priecīgās čalas, – atzīmēja Zanda Buzina. – Mans pieteikums tika novērtēts kā gana labs, jo tiku uzaicināta uz darba interviju. Acīmredzot redzējums par kultūras dzīvi pagastā domes deputātus pārliecināja, un tā es tiku apstiprināta šajā amatā.
Sapratu, ka daudz būs jāmācās, jāapgūst jaunas prasmes, jo praktiskas darba pieredzes šajā jomā jau nebija. Taču kultūras dzīve vienmēr ir saistījusi, paticis būt notikumu vidū, apmeklēt pasākumus, koncertus.
Kā šodien atceros savu pirmo lielo pasākumu Latvijas dzimšanas dienā 18. novembrī, to, kā izgāju uz skatuves cilvēku piepildītajā kultūras nama zālē, ieraudzīju uz sevi vērstus skatienu un… nevarēju parunāt – tik liels bija uztraukums. Tad saņēmos, un viss beidzās labi. Pēc tam ar katru jaunu pasākumu viss noritēja mierīgāk, bez tāda satraukuma, tomēr pavisam izvairīties no tā neizdodas – vienmēr urda nemiers, kā un vai viss sanāks, vai cilvēkiem patiks.
Esmu pārliecinājusies, cik svarīgi ir sastrādāties ar pašdarbības kolektīviem, un arī secinājusi, ka reizēm ir vieglāk atrast kopīgu valodu ar bērniem nekā ar pieaugušajiem. Ir bijis visādi, esam diskutējuši, strīdējušies, jo katrs jau grib savu taisnību pierādīt, bet pa šiem gadiem esam pieslīpējušies, iepazinuši un pieraduši cits pie cita. Katrā ziņā pie mums viss notika, kamēr mūsu ikdienu tik ļoti neizmainīja „Covid-19" pandēmija un saistībā ar to noteiktie ierobežojumi.
Vienubrīd bija vērojams visai liels uzplaukums, cilvēki labprāt nāca uz pasākumiem. Pirms diviem gadiem 18. novembrī, kad kovids nevienam vēl sapņos nerādījās, zālē bija aizņemti visi krēsli, papildvietas, un cilvēki pat kājās stāvēja.
Tolaik, kamēr notika Bērzaunes tautas nama remonts, aktivitāti pie mums palielināja arī Bērzaunes pagasta pašdarbības kolektīvi, jo uz mēģinājumiem, tā kā pašiem telpu Sauleskalnā nebija, brauca pie mums. Citreiz mēģinājumi notika līdz pat desmitiem vakarā. Savukārt 18. novembrī viņi mūs kopā ar mūsu pagasta pašdarbniekiem iepriecināja ar skaistiem priekšnesumiem. Pirms kovida tas arī pagaidām ir bijis lielākais koncerts.
– Kā ir šobrīd – vai kultūras dzīve pamazām atgriežas ierastajos ritmos?
– Tagad ir lielāks klusums, joprojām daudz kā pietrūkst, arī pašdarbnieki vairs nav tik aktīvi un pat spriež, vai šo darbošanos vairs vispār vajag turpināt, vieglāk jau esot mājsēdē.
Es gan tomēr ceru, ka izdosies atgriezties pie ierastajām kultūras dzīves aktivitātēm. Liela daļa cilvēku ir sapotējušies, daudzi ir izslimojuši, un, ievērojot valstī noteiktās prasības, pamazām atsākam darbu. Notiek mēģinājumi. Šobrīd darbojas arī rokdarbu pulciņš, senioru ziņģu ansamblis un sieviešu vokālais ansamblis „Kaļina", kur gan krievu, gan latviešu dziesmas dzied krievu tautības cilvēki.
Mūsu pagastā jau vēsturiski salīdzinoši liels ir cittautiešu īpatsvars, un arī viņus vajadzēja izvilkt no mājām. Tas bija viens no uzdevumiem, ko kā kultūras nama vadītājai man izvirzīja toreizējais Madonas novada pašvaldības kultūras nodaļas vadītājs Jānis Kļaviņš. Tā arī tapa sieviešu vokālais ansamblis „Kaļina".
Sākumā uzrunātās dāmas šo priekšlikumu uztvēra ar lielu piesardzību – sak', vai to kādam tiešām vajag un vai latvieši vispār nāks viņas klausīties. Pirms pirmā koncerta visas bija ļoti uztraukušās: kā nu būs, kā viņas uzņems skatītāji, bet kad redzēja, ka cilvēki dziedāja līdzi un aplaudēja, bija ļoti gandarītas. Tas viņas iedvesmoja turpināt iesākto, pilnveidot repertuāru un skanējumu.
Ansamblis sākumā atturējās no tālākiem braucieniem, kamēr pilnībā nebija apguvis repertuāru un dalībnieces sapratušas, ka ir tiktāl izaugušas, ka var uzstāties arī citur, ne tikai savā pagastā. Ansamblis ir ciemojies Krāslavas novadā, tepat kaimiņos – Ļaudonā, Kalsnavā, Lazdonā un citur; tāpat piedalījies Madonas novada vokālo ansambļu skatē, iegūstot II pakāpi, kā arī allaž uzstājies kultūras nama rīkotajos pasākumos Mārcienā. Šoruden ansamblim „Kaļina" apritēja jau pieci gadi. Bijām plānojuši to atzīmēt, bet kovida pandēmija ienesa savas korekcijas. Ceram, ka ansambļa pirmo jubileju varēsim nosvinēt nākamajā gadā, kad to apvienosim ar tradicionālo pavasara gaidīšanas svētku – Masļeņicas – atzīmēšanu, ko rīkojām ārā. Parasti tas bija kupli apmeklēts pasākums. Tie, kas neatnāca uz koncertu, ieradās uz pankūku daļu. Pirms diviem gadiem, kad vēl nebija tādu ierobežojumu, pie mums svinēt Masļeņicu bija atbraukuši arī no Madonas, citiem pagastiem un pat no Ādažiem.
– Jūs esat visas šīs lielās ēkas saimniece. Vai izdodas to piepildīt?
– Lielā zāle tiek izmantota koncertiem un dažādiem pasākumiem. Pirms pandēmijas diezgan liela interese bija par telpu nomāšanu. Lai apmierinātu pieprasījumu pēc telpām, pat izremontējām mazo zāli, un tur jau notika pirmie privātie pasākumi, tika svinētas dzimšanas un vārda dienas, bērnu jubilejas, notika citi godi: pieraksts jau bija pusgadu uz priekšu, taču, sākoties kovidam, tas viss aprāvās. Bet nu jau atkal cilvēki sākuši interesēties par iespējām nomāt telpas. Dzīvokļos jau reti kurš kaut ko svin.
– Pastāstiet, lūdzu, par sevi, saviem vaļaspriekiem! Ko jums nozīmē Mārciena?
– Visa mana dzīve saistās ar Mārcienu. Te esmu dzimusi, augusi, skolā gājusi, te ir darbs, nodibināta ģimene un dzimuši bērni.
Īpašas atmiņas saistās ar skolas gadiem. Tajā mācījos, kad par skolas direktoru strādāja Visvaldis Ozoliņš, un viņš bija tas, kas mani skolā pieņēma darbā. Tur es nostrādāju līdz pat skolas slēgšanas beidzamajai dienai, biju pēdējā, kas pēc arhīva nodošanas aizvēra skolas durvis un izslēdza gaismu…
Ar Mārcienu saistās arī mūsu dzimtas vēsture. Mani senči māju no barona nopirka 1876. gadā. Nupat sarēķinājām, ka mana mazmeitiņa mūsu dzimtā ir jau sestā paaudze. Prieks par to, ka arī abi bērni – dēls un
meita – ir tepat Latvijā un nekur projām nav devušies. Priecē arī mazdēliņš un mazmeitiņa, un drīzumā mazbērniņu pulciņš palielināsies.
Runājot par vaļaspriekiem – man ļoti patīk cept tortes, mana sirdslieta ir kulinārija, patīk izmēģināt jaunas receptes, paskatos internetā un žurnālos – un daudzas gribas izmēģināt. Kad uznāk iedvesma, ļaujos arī rokdarbiem, vienubrīd biju aizrāvusies ar mežģīnēm.
– Vecāki jums ir devuši visai retu vārdu.
– Bērnībā man savs vārds nepatika. Vecāki izvēlējās Zandu, un es daudzus gadus pratināju mammu, kāpēc mani nosauca šajā vārdā, jo man ļoti patika vārds Inga. Māsas mani ķircināja, ka vecmamma gribējusi nosaukt Otīlijas vārdā, bet tas man vēl mazāk ietu pie sirds. Toties ar laiku vārds ir iepaticies, tas ir diezgan rets, Zandu nemaz nav tik daudz.
– Patlaban, kā jau gada pēdējā mēnesī, droši vien tiek iezīmēti pasākumi un aktivitātes nākamajam gadam. Vai ir jau zināms, kāds finansējums tiks atvēlēts kultūras jomai pagastā?
– Jā, tas tiek darīts, bet jārēķinās, ka finansējums tiks atvēlēts par pieciem procentiem mazāks nekā šogad, tāpēc viss ir rūpīgi jāapsver, no kā atteikties un kur var ietaupīt. Taču ir izdzīvots arī ar mazāku naudu. Kad sāku strādāt, finansējums bija vēl mazāks, bija jāieliek lielāka izdoma, ko un kā darīt, kā pateikties pašdarbības kolektīviem, pašiem izgatavojot un sarūpējot dāvanas.
Tagad pasākumus „zaļajā režīmā" ar zināmiem nosacījumiem jau var rīkot, bet pagaidām es tos iekštelpās neplānoju. Prasības un noteiktie ierobežojumi ir tādi, ka kādu laiku labāk vēl atturēties, ja jau, piemēram, nevar pat satikties uz skatuves, līdz ar to decembrī pasākumus plānoju ārā.
Ir jābūt gataviem dažādiem pavērsieniem. Arī daudz kam no tā, kas šogad bija iecerēts, tika pārvilkta svītra. Labi, ka vismaz paspējām piedalīties kultūrmantojuma dienās. Pie mums dzelzceļam veltīts pasākums notika uz perona. Viss izvērtās ļoti interesanti – ar muzikantiem un dejām uz perona. Bija sabraukuši bijušie dzelzceļa darbinieki, kuri dalījās atmiņu stāstos, kā te pie dzelzceļa ir dzīvojuši un strādājuši. Izskanēja aicinājums šādu pasākumu uz perona sarīkot arī nākamgad. Esmu jau to iekļāvusi nākamā gada aktivitāšu sarakstā. Plānoju arī bijušās Mārcienas pamatskolas absolventu salidojumu. Skolas vairs nav, bet bijušo audzēkņu interese ir joprojām. Daudzi raksta arī no ārzemēm un vaicā, vai kāds uzņemsies skolas salidojuma rīkošanu. Acīmredzot pašai būs vien jāuzņemas, jo skolas salidojumi arī līdz šim ir notikuši kultūras namā. Nākamgad Mārcienas skolai apritētu 170 gadu.
18. decembrī esam ieplānojuši Ziemassvētku maršrutu, kad cilvēki nepulcēsies vienkopus, bet visu laiku atradīsies kustībā. Iespējams, ierīkosim svētku fotostūrīti, tāpat izgreznosim Ziemassvētku egli. Laba sadarbība man ir izveidojusies ar bibliotekāri, patlaban gatavojam sniegpārsliņu izstādi. Katrā ziņā mēģinām darboties un plānojam pasākumus cerībā, ka nākamais gads būs labāks, situācija uzlabosies un vairs nebūs tādu ierobežojumu.
3.12.2021