Jaunieši ir viena no tām sabiedrības grupām, ar kuru strādājot un kontaktējoties jāprot atrast īpašu pieeju. Ne katram no mums piemīt talants vadīt nometnes, būt par mentoru vai ikdienas darbu veikt jauniešu centrā. Kopš Madonas novads piedzīvojis reformu un tam pievienojušās Cesvaine, Lubāna un Ērgļi, iepazīstam arvien jaunas sejas – cilvēkus, kuri par savu darba un dzīves vietu izvēlējušies tieši mūsu novadu. Viņu vidū ir arī Lubānas jauniešu centra vadītāja ILVA KRAUJA.
– Kā jūs iepazīstinātu ar sevi tos lasītājus, kuri līdz šim par jums vēl nav dzirdējuši?
– Esmu dzimusi Balvos un augusi sev ļoti mīļā, mazā pierobežas ciematā – Žīguros, Viļakas novadā. Pamatskolas gaitas pavadīju Žīguru pamatskolā, kur apmeklēju, manuprāt, visus iespējamos pulciņus. Paralēli mācījos Viļakas mūzikas skolā. Vidusskolas izglītību ieguvu Viļakas Valsts ģimnāzijā. Pēc vidusskolas absolvēšanas, kā jau lielākā daļa jauniešu, devos uz Rīgu. Kopš bērnības zināju, ka vēlos būt pedagogs, tādēļ iestājos Latvijas Universitātes Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātē. Studiju laikā izmantoju arī augstskolas piedāvāto iespēju aizbraukt uz sešiem mēnešiem ERASMUS apmaiņas programmā un studēt Tallinas Universitātē (šo iespēju iesaku izmantot ikvienam jaunietim), šis brauciens bija pagrieziena punkts, kas mainīja manu redzējumu par apkārtējām lietām. Komunikācijā ar citiem apmaiņas programmas jauniešiem ieguvu plašāku redzējumu uz pasauli. Pēc atgriešanās no ERASMUS uzrakstīju un aizstāvēju diplomdarbu, ieguvu profesionālo bakalaura grādu izglītībā un mājturības un mājsaimniecības un kultūras vēstures skolotāja kvalifikāciju. Pēc studijām apstākļu sakritības dēļ nonācu nevis pamatskolā vai vidusskolā, bet gan pirmsskolā. Uzsākot darbu pirmsskolā, sapratu, ka šī ir joma, kurā vēlos darboties, tādēļ atkal uzsāku studijas Latvijas Universitātē, pēc studijām ieguvu pirmsskolas izglītības pedagoga kvalifikāciju. Darbojoties izglītības jomā, ar gadiem un pieredzi sāku iedziļināties bērnos no psiholoģiskās puses. Vēlējos bagātināt savas zināšanas, tādēļ iestājos RSU Rehabilitācijas fakultātē. Studijas bija liels pārbaudījums un izaicinājums, bet tas bija tā vērts. Tagad ar lepnumu varu teikt, ka esmu absolvējusi Rīgas Stradiņa universitāti un ieguvusi profesionālo maģistra grādu veselības aprūpē, esmu mākslas terapeits.
Dzīves uzskats – ļauties un izmantot iespējas. Neatlikt dzīvi uz vēlāku laiku.
– Jau kādu laiku esat Lubānas jauniešu centra vadītāja. Vai sākat iejusties jaunajā amatā un ar ko nodarbojāties līdz šim?
– Lubānas jauniešu centra vadītājas amatā esmu uz noteiktu laiku, bet šo dzīves posmu vēlos pavadīt ar pilnu atdevi. Varu teikt, ka esmu iejutusies jaunajā amatā. Darbs ir radošs, īpaši šajā laikā, kad darbu rāmītī ieliek dažādi ierobežojumi, bet aktivitātes jauniešiem ir jāspēj piedāvāt un nodrošināt.
Līdz šim darbojos izglītības jomā. Pamatā 10 gadu strādāju par pirmsskolas izglītības pedagogu. Ir bijuši posmi, kad paralēli pamatdarbam piestrādāju arī skolā, kur darbs bija ar jauniešiem. Arī tagad paralēli darbam jauniešu centrā vienu dienu nedēļā pasniedzu nodarbības Cesvaines mākslas skolā.
– Kad uzsākāt pildīt jauniešu centra vadītājas pienākumus, spēkā bija attālinātais darbs. Šajā periodā noteikti saskārāties ar kādiem izaicinājumiem.
– Darbu jauniešu centrā uzsāku 18. oktobrī, trīs dienas bija iespēja darbu izbaudīt klātienē, un jau 21. oktobrī sākās attālinātais darbs.
Izaicinājums man noteikti bija un ir attālinātais darbs, jo līdz šim darbojos jomā, kur darbs ikdienā noritēja klātienē, varēju satikt cilvēkus un parunāties. Attālinātajā darbā pietrūka dzīvās „komunikācijas", gribējās satikt cilvēkus bez sociālo tīklu un citu platformu starpniecības. Viens no izaicinājumiem noteikti bija attālināto aktivitāšu veidošana, jo galvā visu laiku šaudījās domas: vai ir labi, vai jauniešus tas ieinteresēs, vai kāds arī piedalīsies utt.?! Starp citu, arī atgriezeniskā saite un cilvēku emocijas caur sociālo tīklu vietnēm ir sarežģīti, brīžiem pat neiespējami sajust un grūti „nolasīt" atgriezenisko saiti par rīkoto aktivitāti. Klātienes aktivitātēs ir vieglāk uztvert apkārtējo emocijas, tās sajūtamas pasākuma laikā vai uzreiz pēc tā. Attālināti, caur sociālajiem tīkliem, manuprāt, emocijas tik spilgti nav „nolasāmas" un atgriezeniskā saite tomēr ir citāda, un tā man vēl ir nepierasta.
– Beidzot visās nozarēs atkal ir iespējams veikt klātienes darbu. Kādas ir jūsu izjūtas?
– Priecājos par to, ka atkal ir iespējams veikt klātienes darbu, biju sailgojusies jau pēc tā. Arī par to, ka citas iestādes ver vaļā savas durvis.
Bet vislielākais prieks par to, ka tieši jauniešu centrs atkal ir atvērts un jaunieši var apmeklēt centru klātienē, līdz ar to savu laiku pavadīt citādāk. Tajā paša laikā prieku aizēno ierobežojumi, kas, manuprāt, jaunatnes lietu speciālistam ir izaicinājums. Bet koncentrēsimies uz pozitīvo un ierobežojumus uztversim kā piedzīvojumu. Pielāgosimies šai situācijai, plānosim un organizēsim atļautās aktivitātes tik, cik būs pašiem jaudas.
– Kā vērtējat jauniešu izaugsmes un atpūtas iespējas Lubānā un visā Madonas novadā? Varbūt ir kas tāds, kā viņiem, jūsuprāt, trūkst?
– Pirmo reizi apmeklējot jauniešu centru, biju ļoti patīkami pārsteigta par to, cik bagātīgi un mūsdienīgi ir aprīkotas jauniešu centra telpas, lai viņi kvalitatīvi un lietderīgi varētu pavadīt savu brīvo laiku šeit. Manuprāt, jauniešiem Lubānā ir daudz iespēju, šajā brīdī arī vēlos uzrunāt jauniešus uzdrīkstēties nākt uz jauniešu centru un piedalīties savas dzīves satura veidošanā. Šeit jaunieši var veidot savu ikdienas dzīvi, organizēt tādus pasākumus, kādus vēlas tieši viņi. Socializēties ārpus skolas un veidot jaunu draudzību, pilnveidoties kā personības. Šī ir vieta, kur ikviens jaunietis tiek gaidīts un uzklausīts.
Jauniešiem arī ārpus jauniešu centra telpām Lubānā ir atpūtas iespējas, piemēram, „Aiviekstes ozolu" dabas takā ir iespēja laiski atpūsties labiekārtotās vietās vai aktīvākas dzīves piekritējiem iznomāt velosipēdu un doties izbraucienā pa velotaku, vai pilnveidot savas prasmes disku golfa trasē. Ziemā dabas takā tiek ierīkota un uzturēta slēpošanas trase, var arī iznomāt slēpes. Ikviens var ielūkoties aktīvās atpūtas un sporta biedrības „Aborieši" mājaslapā, tur ir pieejams plašs un daudzveidīgs inventāra piedāvājums. Arī pati esmu izmantojusi viņu pakalpojumus.
Kā trūkst? Grūti atbildēt, pati esmu tikai neilgu laiku Madonas novada iedzīvotāja, bet noteikti ir izveidojusies sajūta, ka novadā jauniešiem ir iespēja izrādīt iniciatīvu un veidot savu dzīvi, šķiet, ka jaunatne tiek uzklausīta un atbalstīta. Šāds iespaids man radās pēc Madonas novada jaunatnes darbinieku sanāksmes. Redzot un dzirdot citu centru vadītājus un jaunatnes lietu speciālistus, bija jūtamas rūpes un ieinteresētība par jauniešu dzīvi vidē, kurā viņi dzīvo.
– Esat domājusi par to, kā pati varat sniegt ieguldījumu jauniešu dzīves kvalitātes uzlabošanā?
– Vēlos būt tā persona, kura uzklausītu un sadzirdētu jauniešu vēlmes, kā arī atbalstītu un palīdzētu ideju realizēšanā. Jaunajai paaudzei svarīgi ir just, ka tai uzticas un notic viņu spējām.
– Latviešu tautai ir kāda laba paruna: „Mūžu dzīvo, mūžu mācies." Vai to var attiecināt arī uz jums?
– Dzīvē tā ir sagadījies, ka vienas zināšanas nācies papildināt ar citām. Arī tagad jaunajā darbavietā un amatā ir nepieciešamas jaunas prasmes un iemaņas, kuras jāapgūst. Cilvēks jau pēc būtības ir tāds, kas visu laiku mācās un pilnveidojas. Viss notiek pakārtoti un organiski. Tikko noklausījos kursu ciklu par medijpratību digitālo pārmaiņu laikmetā, jo darbs bija attālināts un ir aktuāls šajā dzīves posmā. Pašlaik gaidu un ceru, ka būs iespēja piedalīties JSPA rīkotajās tiešsaistes mācībās par digitālo rīku izmantošanu darbā ar jauniešiem. Mācību galvenais mērķis ir veicināt izpratni par digitālo darbu ar jaunatni un vispārējo digitālo kompetenci, tās pielietošanu darbā ar jaunatni, kā arī paaugstināt dalībnieku kompetenci psihoemocionālā atbalsta sniegšanā jauniešiem „Covid-19" pandēmijas laikā un pēc tās.
– Kā pavadāt savu brīvo laiku? Kādi ir jūsu hobiji?
– Brīvo laiku pavadu atkarībā no tā brīža noskaņojuma. Pirmais, kas man nāk prātā, ir veloizbraucieni. Man ļoti patīk braukt ar velosipēdu. Siltajā laikā velosipēds ir arī mans pārvietošanās transportlīdzeklis. Velobraucieni ar draugiem bieži vien no ceļiem pārvēršas par bezceļiem – meža izcirtumiem un pļavām, kur pabraukt nemaz nav iespējams un jādomā, kā lai izkļūst laukā, sava veida orientēšanās arī sanāk. Patīk piedalīties dažādos izaicinājumos, maijā bija veloizaicinājums ar bijušajiem kolēģiem, cīnījāmies savā starpā par visvairāk nobrauktajiem kilometriem. Trīs nedēļu laikā ar velosipēdu es nobraucu nedaudz vairāk par 1000 km. Brīvajā laikā dodos arī pastaigās vai skrējienā pa mežu. Patīk organizēt draugiem laivu braucienus pa Latvijas upēm. Patīk ceļot un iepazīt citas valstis, kāpt kalnos un sasniegt virsotnes. Ir reizes, kad ļaujos impulsiem un iedvesmai, šādos posmos esmu aizgājusi mācīties valodu, vienā no tādām reizēm pusgadu apguvu spāņu valodu un iepazinu Spānijas kultūru. Kad ir mierīgāks noskaņojums, lasu grāmatas vai arī apgūstu jaunas prasmes dažādos rokdarbos, pēdējais bija, kad pašmācības ceļā izdomāju apgūt makramē jeb mezglošanas pamatus, un izdevās arī.
26.11.2021.