Naktī uz 17. novembri izdega Kušneru ģimenes māja Madonā, Rīgas ielā. Pašlaik māmiņa Egija ar trim bērniem ir atradusi pagaidu dzīvesvietu un attopas no pārdzīvotās nelaimes.
Uzturas pagaidu dzīvoklī
– Šobrīd visi dzīvojam pa māju, jo mums vēl ir karantīna, – laikraksta uzrunāta, pauž Egija Kušnere. – Esam atraduši pagaidu dzīvokli Madonā. Decembrī, iespējams, pāriesim uz citu. Šo dzīvokli, kur esam apmetušies, cilvēki vēlas pārdot. Tā kā mūsu situācija bija tik smaga, viņi ielaida mūs padzīvot, kamēr atradīsim pastāvīgu mājvietu. Jā, sociālais dienests piedāvāja telpas „Baltajā ūdensrozē". Tā novadā ir iespēja krīzes situācijās, bet no tā atteicos, jo bērni jau tāpat ir daudz emocionāli cietuši, labāk šaurākos apstākļos – uz brīdi apmetāmies arī pie manas mammas, lai tikai nemētātu bērnus šurpu turpu. Protams, novērtēju piedāvāto, bet, lai cik ģimeniska un kvalitatīva dzīvesvieta būtu izveidota „Baltajā ūdensrozē", tas nav kā mājās, tāpēc atteicos.
Ugunsnelaime piezagās naktī
Vaicāta par melnās nakts notikumiem, Egija stāsta: – Tajā naktī pēc pulksten diviem mūs pamodināja kaimiņiene. Viņa kliedza un sita pie loga blakusistabā, kur gulējām. Pamodusies redzēju, ka viss jau ir oranžās liesmās. Dūmu detektors mājā bija, bet nezinu, kāpēc tas nenostrādāja un nebļāva. Tajā naktī neko nedzirdēju, ne kā piebrauca ugunsdzēsēji, neko. Saldi gulējām, varbūt bijām jau saelpojušies tvanu – māja taču bija liesmās. Uztrūkusies vispirms ātri no mājas iznesu bērnus. Bijām pidžamās, kopā ar bērniem devāmies pie kaimiņienes. Bērni tajā brīdī vēl daudz neko nesaprata. Tagad gan emocijas sāk nākt uz āru. Visgrūtāk ir abiem puišiem: Rafaēlam ir 5, Enriko būs 3 gadi, abi visu laiku spēlē ugunsgrēkus un tik dzēš – izdzīvo tās nakts situāciju vēl un vēl. Tabita (12 gadu) par pieredzēto nerunā, bet varbūt šāda reakcija nav tā labākā. Es turos. Pirms ugunsgrēka biju karantīnā, līdz ar to darbu biedrībā „Latvijas Samariešu apvienība", kur strādāju, tobrīd un arī tagad turpinu veikt attālināti. Esmu koordinatore, aprūpē nebraucu, karantīnas apstākļos ir labi, ka varu darāmo uzdevumu virkni organizēt no dzīvesvietas. Pirmajā dienā pēc ugunsnelaimes bija ļoti grūti, situācija prasa un paņem savu, bet man ļoti palīdzēja un palīdz draugi.
Māja bija apdrošināta
Vaicāta par juridiskajām saistībām, Egija komentē: – Māja ir iegādāta uz Mareka vārda, tā pirkta kredītā. Pirms četriem gadiem tika paņemts hipotekārais kredīts, kura apmaksa jāveic vēl 15 gadu, īpašums ir apdrošināts. Mareks šobrīd kontaktējas ar apdrošināšanas firmu, pārējais būs uz manis. Jau kādu laiku nedzīvojam kopā, juridiski esam šķīrušies. Ģimenē jādara daudz: jārūpējas par bērniem – jāsaģērbj, jāgādā ēdiens, jāorganizē viņu ikdiena. Puiši uz bērnudārzu un meita uz skolu vēl neiet, jo mums visiem ir karantīna (Egijai – līdz 25. novembrim. – Aut.). Slimojām, tāpēc visi šo laiku izdzīvojam mājās.
Ugunsdzēsēji darīja, ko varēja
Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienests izsaukumu saņēma pēc pulksten diviem naktī. Uzreiz tika mobilizēti visi spēki, iesaistītas četras autocisternas. Kā plašsaziņas līdzekļiem komentē VUGD Madonas daļas posteņa komandieris Arnis Šmugais, ierodoties objektā glābšanas dienesta cilvēkiem, mājas mansarda stāvs jau dega pilnā platībā, kas nozīmē – izsaukums notika samērā vēlu. Degšana bija intensīva, un ugunsdzēsēji darīja, ko varēja. Kā iespējamo ugunsgrēka iemeslu posteņa komandieris min elektroinstalācijas īssavienojumu, bet to sīkāk, protams, skaidro Valsts policija.
Iedzīve jāgādā no jauna
– No mantām kaut ko izdevās izglābt, bet viss ir saliets, pievilcies ar deguma smaku, no tā, kas tika iznests, paturu tikai sentimentāli vērtīgākās lietas, – atzīst Egija Kušnere. – Tā kā visas istabas bija pielietas un piedūmojušas, iedzīve ir jāgādā no jauna.
Jautāta, vai ir jau saņēmusi kādu palīdzību, Egija skaidro: – Apkārt ir tik daudz labu cilvēku. Sākot no svešiem, kuri pat no Liepājas bija gatavi palīdzēt ar sadzīves lietām, un beidzot ar maniem draugiem, kuri milzu ātrumā sarūpēja gultas, segas, visas pamatlietas. Divu dienu laikā primāri nepieciešamais tika sagādāts. Varam turpināt dzīvot. Lai neapaugtu ar mantām, jau saku – paldies, mums viss ir!
Meklē psiholoģisku palīdzību
Notikušais, protams, „sitis pa nerviem", tāpēc vaicāju, vai Egija ir meklējusi psiholoģisku palīdzību.
– Šai laikā daudz runāju ar draugiem, un man ir arī terapeite, pie kuras gāju jau iepriekš, – atklāj viņa. – Šobrīd klātienē karantīnas dēļ nevaru tikties, bet sazvanos, un emocionāls atbalsts man ir – varu izrunāt savas problēmas. Pirmajā brīdī bija šoks, jo nesapratu, kas notiek. Nākamais solis bija bērni, glābt viņus. Pēc tam iestājās bezspēcības izjūta, jo sapratu, ka neko nevaru saglābt, viss, kas ir, izirst, sadeg un pazūd. Tomēr tas, ka jau iepriekš ar sevi esmu strādājusi terapijā, nelaimes brīdī man palīdzēja savākties. Sazvanīju mammu, lai brauc palīgā un bērnus aizved pie sevis. Naktī visu apstaigāju, rīta pusē ieradās draudzes komanda, kas palīdzēja iznest mēbeles. Izdevās izglābt manu gultu, skapi, bērnu gultas bija ūdenī.
Ir jāturpina būt savā ikdienā
– Tagad primāri ir turpināt dzīvot, – komentē Egija. – Ir iesniegts pieprasījums apdrošinātājiem, notiek izmeklēšana. Policijai paskaidrojumu jau sniedzu, ir skaidrs, ka tas būs garš un sarežģīts process, kura noslēguma aprises varbūt varētu būt pēc gada.
Pirmais eksperts, kas bija apskatīt māju, atzina, ka bojāts ir viss – ēkas starpsienas, griesti ir izdeguši, puse jumta konstrukcijas iebrukusi mājā. Gandrīz vai izdegušais jānošķūrē un viss jābūvē no jauna.
Vaicāta, vai ir gatava šai vietā atgriezties, Egija atzīst: – Pašlaik nav izjūtas, ka tur nevarētu atgriezties. Man ļoti gribētos tur būt, jo esmu iekopusi teritoriju, vieta ir ļoti skaista. Ceru, ka ne man, ne bērniem ugunsgrēks nepaliks kā traumatiska pieredze visam mūžam, kas liegtu atgriezties. Protams, dzīve rit, varbūt apstākļi sakārtosies citādāk un mēs ko mainīsim, neko nevar paredzēt. Pagaidām gan mana doma ir – atpakaļ uz mājām.
Paldies visiem par atbalstu!
To, ka emocijas vajadzēs izstrādāt terapijā, lai tās netiek apraktas zemapziņas dzīlēs, Egija apzinās.
– Dzīve turpinās, man ir skumji par notikušo, bet es neraudu, jo tas neko nemainīs, – pauž viņa. – Māja nodega, bet pats galvenais ir bērni, kas ir sveiki un veseli. Pats svarīgākais ir, pārējo var sagādāt, tās ir tikai lietas. Ķepurosimies un iesim uz priekšu.
Šobrīd pateicos visiem no sirds par sniegto palīdzību un atbalstu. Pateicos arī par labajām domām un lūgšanām, jo viss ir svarīgs. Novērtēju, ka darbu veikšanā iesaistījās draudze, tai naktī bija izjūta, ka nelaimē neesmu viena.
Atbalstu Egijas Kušneres ģimenei esam aicināti sniegt arī šobrīd, pārskaitot ziedojumu uz Egijas Kušneres kontu LV04HABA0551030133771 ar norādi, ka tas ir ziedojums ugunsnelaimē.
26.11.2021.