27. septembrī darbu Madonas slimnīcā uzsāka valdes priekšsēdētāja LĪGA ŠERNA, kurai ir ilggadēja pieredze veselības aprūpes sistēmā. 26 gadus viņa nostrādājusi Veselības ministrijā (VM) vadošos amatos; un, lai gan no darba viņa nevairās, pārslodze ministrijā, tostarp saistībā ar „Covid-19" radīto krīzi, novedusi pie lūzuma punkta. Tā pieņemts drosmīgs, bet tuvāko cilvēku atbalstīts lēmums nākt uz Madonu, kur profesionālajā jomā „būt tuvāk tautai".
Līga Šerna pastāsta, ka nāk no Stučkas jeb Aizkraukles (tā pilsētu sauca līdz 1990. gadam), tētis – no Balvu puses, ir radinieki Ērgļos, tā ka Madonas novads neesot gluži svešs. Pirmā mīlestība bijusi vecmātes profesija – tur nostrādāti septiņi gadi. Rīgas Stradiņa universitātē iegūta augstākā izglītība māszinībās, bet tālāk dzīve sagriezusies tā, ka sākusi strādāt Veselības ministrijā – kopumā 26 gadus. Iegūts arī maģistra grāds veselības aprūpes zinātnēs.
– Kā iemirdzējās acis par izsludināto konkursu uz valdes priekšsēdētāja amatu Madonas slimnīcā?
– Es no darba slodzes nekad neesmu baidījusies, bet tā bija tāda sakritība… beidzās pandēmijas pirmais vilnis, zinājām, ka nāks nākamais. Pa vidu atkal nomainījās ministri. Tas, ko esi darījis, viss ir nepareizi; „mēs tagad darīsim savādāk!". Ierosinātās disciplinārlietas kolēģiem. Sabiedrības spiediens un uzskati, kādi izskanēja, ka visi ierēdņi ir tie vainīgie. Jau pirms tā visa bija pārslodze; es vienkārši neizturēju. Par vakanci Madonā kādā nejaušā sarunā uzzināju, kad līdz dokumentu iesniegšanai bija palikusi diena. Pēdējā dienā iesniedzu dokumentus, viss straujā riņķa dancī aizgāja, un te nu es esmu.
– Tā noteikti nebija tikai nejaušība; domājams, bija arī savs redzējums par Madonas slimnīcu, ko vēlaties paveikt.
– Jā, jau pieteikuma vēstulē bija jāuzraksta, kāds ir mans stratēģiskais redzējums par slimnīcas turpmāko attīstību. Uzreiz gan teicu – Madonas slimnīcas galvenā vērtība ir tās cilvēki. Es nenāku šeit „iedegt gaismu", jo patiesībā slimnīca ir ar tik senām tradīcijām, ar tik brīnišķīgu kolektīvu! Nāku vienkārši turpināt darbu, lai slimnīca saglabātu šo trešā līmeņa slimnīcas statusu neatliekamās palīdzības sniegšanā. Slimnīcai ir liels potenciāls attīstīt ambulatoros pakalpojumus, rehabilitāciju. Madonas slimnīca, piemēram, varētu kļūt par spēcīgu vienību, kas sniedz akūto traumatoloģiju 24/7 režīmā, varbūt pat par vadošo iestādi visā Vidzemes austrumu daļā. Un kāpēc ne? Mums taču ir tik brīnišķīgi traumatologi! Ir sameklēta komanda, kas varētu to nodrošināt, esam uzrakstījuši vēstuli Nacionālajam veselības dienestam, lūdzot oficiālo atļauju, lai piešķir valsts finansējumu – kvotas – šī pakalpojuma attīstīšanai. Bet jau atkal! Kā jau iepriekš minēju, ir mainījusies vadība, un tas ziņojums, kas tika sagatavots par slimnīcu līmeņiem, neaizgāja kabinetā apstiprināšanai. Šobrīd atkal no jauna tiek izvērtēti slimnīcu līmeņi. Tas patiesībā ir absurds. Mums ir redzējums, bet nevaram to plānot.
– Kā to ietekmēt?
– Varam iebilst, argumentēt kaut kādiem lēmumiem, kā tas bija jau par „Covid-19" gultu izveidi, jo mums tam nav nepieciešamās infrastruktūras. Godīgi darīt savu darbu, būt stipriem šeit – tas, man šķiet, ir pats svarīgākais.
– Kā jūs uzņēma Madonas slimnīcas kolektīvs?
– Paldies visiem darbiniekiem, jo patiešām, šurp atnākot, jutos labi uzņemta. Augsti novērtēju, ka darbinieki ar mani sarunās bijuši atklāti, uz ko arī aicināju. Esmu gatava tiešām uzklausīt kritiku arī savā adresē. Ja kaut ko nepareizu daru, nāciet, sakiet. Izrunājam, nepersonificējam, neapvainojamies un ejam tālāk. Mēģināsim visi kopā to vidi uzlabot, lai tā kļūtu darbiniekiem un pacientiem vēl draudzīgāka.
– Kuros jautājumos saskatāt nepieciešamību pēc uzlabojumiem?
– Cilvēks šeit ir lielākā vērtība. Un viņi ir gatavi darīt arī kaut ko vairāk, ir ar savām idejām. Kas noteikti jāpilnveido – procesu digitalizācija. Mūsdienīga slimnīca bez tās nav iedomājama. Tas sevī ietver dokumentu elektronisko apriti, elektroniski aizpildītus nosūtījumus pacientiem, elektroniskus medicīnas ierakstus, izrakstus.
Šobrīd esam izsludinājuši vakanci kvalitātes vadības speciālistam. Visam tam lielajam procesam, ko saucam par ārstniecību, jābūt caurspīdīgam, sākot no administrācijas, beidzot ar sanitāru un tā tālāk. Citādi rodas situācijas,
neziņa – kas atbild par to vai ko citu? Ja tā nav, kas aizvieto? Tam būtu jābūt jau skaidri definētam. Slimnīcai jākļūst par pacientam draudzīgu vidi, jāattīsta arī pacientu pieredzes ziņošana.
– Daudzreiz pārrunātais – ne tikai Madonas slimnīcā, bet vispār ārstniecības iestādēs ārpus lielajām slimnīcām dažās nozarēs trūkst speciālistu. Kāds ir jūsu redzējums un pieļaujamais risinājums tam?
– Jā, šī problēma ir visās slimnīcās. Pirmais, kas jāsakārto, – atalgojuma sistēma. Bija pieņemta koncepcija, ka šogad mediķiem atalgojums jāpalielina par 20%, kas bija apsolīts, un cilvēki noticēja – vairāki atgriezās profesijā. Bet šobrīd pasaka: „Nē, ziniet, būs tikai 4% pieaugums." Valsts parāda klaju necieņu pret mediķiem. Otrs – tas noteikti ir darbs, mazām slimnīcām – jo īpaši, ar jauniem rezidentiem. Aktīvi jāiet uz visām augstskolām. Novembrī sazvanījos ar studentu pašpārvaldi, jau bija paredzēta atvērto durvju diena, diemžēl ar kovida situāciju visi ir iepauzējuši. Mūsu gadījumā arī pašvaldība ir atbalstoša, palīdz ar jauno speciālistu piesaistīšanu.
– Kā atspoguļojas mēneša paņemtais pārtraukums lokdauna dēļ veselības jomā? Joprojām ir ārkārtas situācija medicīnā?
– Šajā laikā vairāk uzņēmām terapijas pacientus, lai atslogotu Jēkabpils un citas slimnīcas (kur uzņem „Covid-19" pacientus. – Aut.). Terapijas nodaļā nekad nav bijis tik daudz pacientu, kā ir šobrīd, esam veduši pat no Rīgas, un ļoti smagus pacientus. Esam gatavi ņemt vēl, izvietot citās nodaļās, kur tā noslodze vēl ļauj. Situācija ar saslimstību stabilizējas, cerēsim, ka cilvēki būs apzinīgi un aizies vakcinēties. Tad slimnīcas varētu atgriezties pie normāla darba, lai varētu sniegt arī plānveida pakalpojumus, lai neciestu vienkāršais iedzīvotājs. Jo bez kovida ir arī citas saslimšanas. Par to lemšot 17. novembrī, kaut kādu lēmumu, visticamāk, saņemsim vēlu vakarā. Tātad priekšā būs četras svētku dienas, bet, lai cilvēku uzaicinātu uz operāciju, ir laikus viņam jāpiezvana. Viņam ir jānodod analīzes, ir tam jāsagatavojas.
– Un kā ar situāciju Madonas slimnīcā? Cik zināms, ir liela vakcinācijas aptvere darbinieku vidū.
– Priecē, ka slimnīcā ir ļoti laba vakcinēšanās aptvere – vakcinējušies 98% darbinieku. No 15. novembra darba attiecības nevarēsim turpināt ar sešiem cilvēkiem. Kaut kā to nosegsim. Tas nav kā Daugavpilī, kur ir 300 cilvēku… Šis laiks ir briesmīgs. Tāda viedokļu polarizācija, kā tagad, nekad nav bijusi. Visiem ir viedoklis par visu. Aicinātu ikvienu, ikvienu būt atbildīgam pret sevi un citiem, iet vakcinēties, jo tikai kopā mēs varam uzvarēt šo sērgu. Jo tā ir patiešām bīstama. Savukārt cilvēkus, kas pie mums pierakstījušies uz vakcināciju, bet kaut kādu iemeslu dēļ tomēr netiek, lūdzu – piezvaniet! Mums katru dienu 2-3, pat 4 cilvēki neatnāk. Tad tās devas vienkārši jāizgāž izlietnē, kaut varēja izmantot kādam, kurš grib ātrāk savakcinēties…
– Vai uz Madonu esat pārcēlusies ar visu ģimeni? Kā viņi uztvēra šo lēmumu?
– Man jau daudzi jautā, „vai tu šķiries ar vīru". Nu nē! (Smejas.) Madonā esmu noīrējusi dzīvokli, vīrs ir palicis Salaspilī, viņam ir darbs. Nedēļas nogalēs braukāju. Dēli ir pieauguši; vecākais dēls ir traumatologs, un viņš teica: „Nu tad beidzot tu būsi tuvāk tautai." Kas tad ir tāds attālums, kas ir divu stundu brauciens? Tāpat arī ar attīstītajām komunikācijas iespējām, tehnoloģijām – tas taču nav nekas!
– Vai nav vientulīgi svešākā vietā, sevišķi, kad vēl nupat bija tik ļoti ierobežota kontaktēšanās ar cilvēkiem?
– Esmu paņēmusi līdzi nūjas, gribu sākt nūjot, tam gan gribētos atrast nūjotāju kompāniju. Līdz šim lokdauns nedaudz to ierobežoja. Bet kopumā es izbaudu šo mirkli, jo beidzot varu lasīt grāmatas vakaros, ļoti patīk grāmatas par cilvēku psiholoģiju; paskatīties televīzijā to, ko vēlos. Salaspilī gāju uz līnijdejām, tā man šeit ļoti pietrūkst. Man patīk un nervus labi nomierina „diamond painting" („dimantu mozaīka"), kur no speciāla materiāla lipina kopā glezniņas; vēl ar krāsu krāsoju speciālas glezniņas pēc shēmām. Patīk adīt, tāpat dārza darbi, būt pie zemes – tā šeit nedaudz pietrūkst. Bet Madonai, šim novadam ir tāds enerģētisks šarms, nevaru pat izskaidrot! Tuvojoties svētkiem, saviem darbiniekiem gribu novēlēt izturību, sidrsdegsmi ikdienas darbos, mūsu pacientiem – rūpēties par savu veselību, būt zinošiem, informētiem, izprotošiem. Ikvienam mūsu valsts dzimšanas dienā novēlēt šo svētku izjūtu, katrā ģimenē!
17.11.2021.