ANTRA OŠA ir zaļa un racionāla dzīvesveida piekritēja. Pēdējos astoņus gadus viņa ir rīdziniece, bet sapņo, ka ne tik tālā nākotnē kopā ar draugu Artūru varēs atgriezties uz dzīvi laukos, kur jau šobrīd tiek pavadīts brīvais laiks, rūpējoties par pašu stādītajām cidonijām.
– Esmu augusi un mācījusies Barkavā. Pēc Madonas Valsts ģimnāzijas absolvēšanas ceļš aizveda uz Rīgu. Pēc daudziem gadiem galvaspilsētā es atkal tiecos atpakaļ uz Madonas novadu. Aizvadītajā gadā ar draugu Barkavas pagastā iestādījām cidonijas, un mūsu iecere ir kļūt par lauksaimniekiem.
– Vai lēmums pārcelties uz laukiem bija viegls?
– Kad kādu laiku ir nodzīvots pilsētā, sāc saskatīt mīnusus. Gribas klusumu un mieru, ko pilsēta nespēj sniegt. Iespējams, ka ir pienācis tāds vecums, kad sāc novērtēt to, ko sniedz dzīve laukos. Varbūt tas, ka esmu uzaugusi laukos, tagad vilina atpakaļ. Sākotnēji nebija nodoma atgriezties tieši Madonas novadā, bet tā sakrita apstākļi. Laikam tā ir, ka atgriezties ir vieglāk vietā, kur esi uzaudzis. Nedaudz vairāk par četriem hektāriem ar cidonijām esam apstādījuši Barkavā, bet, lai varētu paplašināties, iegādājāmies zemi Indrānu pagastā, kur, kad atgriezīsimies, dzīvosim. Kad tas notiks – ir tikai laika jautājums.
Dzīvi laukos mēs redzam mazliet citādāk. Redzam, ka ļoti daudz cilvēku šobrīd bēg no Rīgas. Lai cik neticami arī izklausītos, pandēmijas laikā ir arī kas pozitīvs. Daudzi ir sapratuši, ka veiksmīgi darbu var veikt attālināti, un nav nozīmes, vai tā ir pilsēta vai kāds attālāks pagasts Latvijā, un daudzi izvēlas dzīvot laukos, arvien vairāk cilvēku pievēršas arī lauksaimniecībai. Manuprāt, viss atkarīgs no tā, kādā „burbulī" dzīvo.
– Arī jūsu profesija ļauj jums strādāt no jebkuras vietas Latvijā.
– Fotografēšana šobrīd ir mans darbs, kuru kādu laiku apvienoju ar darbu birojā, kur strādāju personālvadībā.
Fotografēšana ir sezonāls darbs, manā gadījumā tas lielākoties ir vasarā – kāzas, fotosesijas. Lai gan sabiedrībā varētu šķist, ka darbs notiek klātienē, tā ir tikai viena neliela daļa no tā. Visvairāk laika tiek pavadīts pie datora, atlasot un apstrādājot bildes. Līdz ar to šo darbu var veikt jebkur, arī laukos.
– Būt fotogrāfam noteikti ir ļoti aizraujoši.
– Šis noteikti nav monotons, vienmuļš darbs. Katra reize ir jauna pieredze – citi cilvēki, citas vietas. Tas ir darbs, kur ir nepārtraukta attīstība, izaicinājumi, dinamika, un tas ir tieši tas, kas man patīk, ir nepieciešams.
– Daudziem šis pandēmijas laiks bijis grūts, ierobežojumi liedza strādāt. Kā šis laiks pagājis jums?
– Šis laiks daudziem bijis sarežģīts, bet neteikšu, ka briesmīgs. Ir bijis periods, kad fotografēšana bijusi aizliegta, arī šobrīd darbs ar privātpersonām nav atļauts. Taču aizvadītā vasara, piemēram, bija ļoti intensīva. Arī cilvēki bija noilgojušies pēc pasākumiem, skaistām bildēm, ķēra katru izdevību. Darbs kovida laikā ir bijis viļņveidīgs. Ir brīži, kad jāstrādā ļoti daudz, savukārt tagad atkal ir miera periods. Ļoti gaidu jaunos valdības lēmumus, lai zinātu, vai un kā varēs strādāt pēc 15. novembra. Ja fotografēšana būs „zaļajā zonā", noteikti iekārtošu studiju skaistām Ziemassvētku fotosesijām.
Pirms laika veicu aptauju iedzīvotāju vidū, un es biju patīkami pārsteigta, cik liela interese par šādām studijām ir. Madonā tā pietrūkst, tāpēc šogad gribu pamēģināt radīt savu svētku studiju.
Fotogrāfam ir jāmāk atrast savu nišu, tad arī viss aiziet. Konkurence ir, bet katrs fotogrāfs piedāvā savus pakalpojumus, ir sava cena. Klienti izvēlas to, kas viņiem šķiet atbilstošāks. Jebkurā gadījumā – konkurence ir veselīga. Ja tādas nav, cilvēks atslābst.
– Kā aizsākās interese par fotografēšanu?
– Sākotnēji ceļš mani saveda kopā ar draugu Artūru, kas ir fotogrāfs. Pirms tam biju tikai hobija līmeņa fotogrāfs, bet, pateicoties viņam, man radās nopietna interese. Kopā sākām fotografēt dabu, dzīvniekus, cilvēkus. Man ļoti iepatikās, jutu, ka varu to attīstīt, pavērst plašāk, ka tas varētu būt ne tikai hobijs, bet arī darbs. Klienti paši mani atrada, un atlika vien sevi iedrošināt. Fotografēt pirmās kāzas bija ļoti bailīgi, bet, ja tiek piedāvāta šāda iespēja, izaicinājums ir jāpieņem.
– Kā piepildītajā ikdienā nāca doma par cidonijām?
– Kopš 2017. gada mums ir mazdārziņš Rīgā, Lucavsalā. Audzējām dažādus zaļumus savam priekam, un zemes darbi iepatikās. Ap to laiku drauga radiniekam bija radusies doma, ka jāstāda augļu koki vai krūmi, lai būtu papildu ienākumi, savs bizness. Sākotnējā doma bija par upenēm. Tam piegājām ļoti kritiski, meklējām un pētījām informāciju, dažādas iespējas un nonācām pie secinājuma, ka tas prasa lielus ieguldījumus. Mēs vēl nebijām gatavi iesaistīties. Tajā laikā guvām daudz jaunas un noderīgas informācijas un uzzinājām par cidonijām. To audzēšana mūs uzrunāja. Aizvadītajā gadā iestādījām pirmos 14 tūkstošus krūmu, bet vēlamies to paplašināt.
Vispirms uzrakstījām Lauku atbalsta dienestam projektu, lai varētu iegādāties stādus un nepieciešamo tehniku. Tas bija liels atbalsts, kas palīdzēja mums uzsākt saimniekot. Šobrīd domājam arī par citām iespējām un atbalsta veidiem, lai varētu ātrāk attīstīties. Nākotnē noteikti piedalīsimies arī Madonas novada grantu konkursā.
– Aizritējušas pirmās sezonas, vai viss norit, kā cerēts?
– Pirmais gads vairāk bija piepildīts ar cerībām, lai stādi neiznīkst. Bija svarīgi nosacījumi, ko mēs diemžēl nevarējām ietekmēt, – labvēlīgi laikapstākļi, lai ūdens pietiek. Jāsaka, ka pirmā sezona aizvadīta veiksmīgi, stādi ieauga. Tad nāca ziema, kas nemaz nav prognozējama. Šis laiks bija stresa piepildīts. Madonas novadā ziemas vienmēr bijušas bargākas, tāda bija arī aizvadītā. Daudz stādu apsala, bet mums par lielu pārsteigumu tie atjaunojās. Šogad nemaz uz ražu vēl necerējām, bet tā bija laba. Nu jau tā ir pārstrādāta sīrupos, tējās, sulās. Izmēģinājām arī cidoniju šķēlītes sīrupā. Esam izveidojuši arī savu e-veikalu. Novembrī arī madoniešiem tiks piedāvāta mūsu produkcija. Šogad tas bija tikai izmēģinājums, nākamgad ceram jau uz lielāku apjomu.
Darbs laukos ir fiziski smags, bet tas ir tā vērts, un pie visa dzīvē var pierast. Man ļoti patīk laiks, ko pavadu laukos. Tas ir pilnīgs pretstats ikdienai. Patīk miers, fiziskais darbs, kas ir pat terapeitisks – palīdz sakārtot domas, izvēdināt negācijas. Ir mērķis, un varam arī redzēt rezultātu – tas, manuprāt, ir liels dzinulis.
– Dzīve sastāv no daudziem maziem izaicinājumiem, arī cidonijas jums noteikti ir viens no tiem.
– Mums ar Artūru ļoti patīk dažādi izaicinājumi. Saprotam, ka kaut kas var arī neizdoties, bet labāk ir mēģināt un darīt nekā nedarīt neko. Cidoniju audzēšanā mūs atbalsta mani vecāki, kuriem ir zināšanas lauksaimniecībā. Ļoti palīdz tas, ka ir jau kaut kādi resursi.
Šobrīd viens no izaicinājumiem ir apmācības „Laukiem būt!". Tas ir ikgadējs pasākums, ko organizē Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centrs. Tas sniedz iespēju jaunajiem uzņēmējiem piecu dienu mācību ietvaros apgūt uzņēmējdarbībai nepieciešamās prasmes. Ļoti interesanti un noderīgi bija pieredzes stāsti no citiem jaunajiem uzņēmējiem, kas darbojas laukos. Mācības ir lieliska iespēja. Kad šīs mācības noslēgsies, dalībniekiem ir iespēja prezentēt savu ideju, biznesa plānu un piedalīties konkursā, kur idejas tiek finansiāli atbalstītas. Tas, manuprāt, ir milzīgs ieguvums – gūt zināšanas, uzrakstīt plānu, un, iespējams, ideja tiks finansiāli atbalstīta. Tas viss mūs uzrunāja. Patiesībā iespējas jaunajiem uzņēmējiem ir ļoti plašas gan valsts mērogā, gan arī novadā. Šobrīd, piemēram, esmu iestājusies LIAA Biznesa inkubatorā Madonā. Mēģinu paņemt visu, lai attīstītu uzņēmējdarbību, gūtu zināšanas, kas noderēs arī citās jomās.
Ir ļoti daudz dažādu konkursu, apmācību, atliek tikai meklēt un paņemt to, kas visvairāk interesē un ir nepieciešams. Bieži vien cilvēkiem ir slinkums meklēt, tad rodas tā izjūta, ka netiek saņemts atbalsts. Manuprāt, tas viss ir ļoti liels darbs arī ar sevi. Ir nepieciešams gribasspēks, jāatrod laiks, ko veltīt mācībām. Man laikam ir veicies, ka darbs ir pateicīgs un ir laiks, ko veltīt arī apmācībām un citām ar uzņēmējdarbību saistītām nodarbēm. Laikam galvenais mērķis dzīvē ir, lai ne brīdi nebūtu garlaicīgi. Tāpēc daru vairākas lietas vienlaicīgi, lai neviena no tām neapniktu.
– Kas varētu iedrošināt citus jaunus cilvēkus meklēt savu miera ostu laukos?
– Mums ir draugi, kuri jau dzīvo laukos, kuri iedvesmo arī mūs. Šī pozitīvā pieredze ir mudinājums mums nebaidīties, bet tiekties uz izaugsmi, rakstīt projektus, meklēt finansējumu.
Ir draugi, kuri dzīvo Rīgā, un ir skaidri redzams, ka viņi ar to ir ļoti apmierināti. Lēmums pārcelties uz laukiem nav viegls, tam ir jābūt gatavam. Mēs nemudinām spert tik krasu soli, bet rīdziniekus aicinām veidot mazdārziņus. Mums ir Lucavsala, kur ir daudz brīvas teritorijas, kur ierīkot savu dārziņu. Ar savu piemēru rādām, ka, arī dzīvojot pilsētā, vari būt lauksaimnieks, uztaisīt dārziņu un izaudzēt, piemēram, tomātus. Tas jau ir liels solis pozitīvā virzienā.
5.11.2021.