Latvijas nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā ir iekļautas vērtības, kuras cilvēki nodod no paaudzes uz paaudzi un kas ir atzīstamas par valsts aizsargājamo kultūras mantojumu.
Šogad saraksts papildināts ar sešām jaunām vērtībām, kuru vidū ir kristīgās katoļu tradīcijas reliģiskais dziedājums, kas kļuvis par Latgales paražu – „Saļmes Stērnīnē. Tradicionālie psalmu un bēru dziedājumi Stirnienē". Tās ir vairāku stundu garas lūgšanas par mirušajiem, kas ir senākā Stirnienes draudzē zināmā garīgās mūzikas tradīcija. Uz sarunu par nozīmīgo notikumu – psalmu iekļaušanu nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā – aicināju Stirnienes katoļu draudzes ērģelnieci IEVU ZEPU.
– Tā ir brīnišķīga ziņa visai Stirnienei, un skaists mirklis, kad arī Rīgas galā ir pamanīts tas krāšņums, ko pārstāv Latvijas lauki, – komentē Ieva. – Šis mūsu puses kultūras mantojums tagad ir nostiprināts sarakstā, un tas ir neizdzēšams zīmogs Latvijas kultūrvēstures grāmatā. Rakstot projektus, rakstot publikācijas par Stirnienes pusi vai kā humanitāro zinātņu pētniekam, rakstot promocijas darbu, šis fakts arī man ir nepārvērtējami svarīgs.
– Šobrīd esi doktora studiju programmas studente, pastāsti, lūdzu, par to plašāk!
– Rit mans otrais studiju gads, un doktorantūrā kopumā ir trīs gadi, ceturtajā paredzēta promocijas darba pabeigšana un aizstāvēšana. Turpinu pirms divdesmit gadiem aizsākto, taču šīs studijas nav pašmērķis, drīzāk garīga parāda atdošana vietai, kas ietekmējusi visu manu dzīvi. Esmu izvēlējusies tēmu par folkloras un kristietības priekšstatu koeksistenci Stirnienes draudzē/pagastā 20.-21. gadsimtā.
– Tātad arī šajā darbā tiks iekļauts izpētītais psalmu sakarā. Atgriežoties pie projekta, atgādini, cik cilvēku tajā tika iesaistīti?
– Ļoti daudz. Psalmu dziedāšana ir senākā Stirnienes draudzē zināmā un tautā praktizētā garīgās mūzikas tradīcija – ieradums bērēs un mirušo atceres gadījumos lūgties par aizgājēja dvēseli, dziedot psalmus un atbilstošas bēru dziesmas. Šī tradīcija ir cieši iesakņojusies, un melodijas pielāgojušās tradicionālās dziedāšanas īpatnībām. Varu teikt, ka psalmu dziedāšanas tradīcija pieder ikvienam Stirnienes psalmu dziedātājam un iedzīvotājam, Stirnienes apkaimei un draudzei kopumā, un ikkatram, kurš kādā brīdī pievienojas rituālam. Projekta ierakstā piedalījās vairāk nekā 30 cilvēku, ieraksts notika vairākos posmos – psalmus dziedāja pieaugušie un atsevišķus dziedājumus – bērni, vīri. Tāpat atsevišķi notika videoieraksts. Daudzi savu atbalstu sniedza citādi – ar fotogrāfijām, lenšu ierakstiem, atmiņu stāstiem, ģimenes relikvijām. Tas viss palīdzēja pētījuma izstrādē.
Vēlreiz saku vissirsnīgāko paldies visiem, kas jelkādā veidā piedalījās šajos vairāku etapu projektos, ko iniciēja Stirnienes draugu biedrība. Pateicos par atbalstu un padomu diriģentam Jānim Grudulam, maniem jaunajiem kolēģiem, darba turpinātājiem un psalmu vadītājiem – Ilzei Grēvelei-Skarainei, Guntai Greislei, Jānim Zepam, Aināram Kiserovskim, Edijam Strušelam, visiem apkaimes mazajiem un lielajiem dziedātājiem.
– Kad īsti sāki darbu pie psalmu dokumentēšanas?
– Pirmsākumi bija pilnīgi neapzināti, tas bija 1992. gads, kad mācījos vidusskolā, dziedāju Varakļānu draudzes korī, un mums bija izcila soliste, viena no vislabākajām apkaimes teicējām – Zinaīda Raģele. Piefiksēju, ka viņa zina ļoti daudzas skaistas melodijas, kuru nav beidzamajā, 1986. gadā izdotajā lūgšanu grāmatā. Pie viņas tad arī aizgāju ar diktofonu, un Zinaīdas kundze iedziedāja senās Dieva dziesmas.
Psalmus dziedāja arī manā ģimenē, to atceros no bērnības, kāda četru gadu vecuma. Izrādās, mans vectēvs ir vadījis psalmu dziedāšanu, un tā nu jauši un nejauši pētījumam cauri gāja gan mana garīgā, gan ģenētiskā līnija.
Strādājot par ērģelnieci Stirnienes draudzē, tie jau bija apzināti ieraksti un intervijas ar apkaimes psalmu vadītājām, brīnišķīgām sievām, kas dzīvē tik daudz pieredzējušas, bet nekad nav pazaudējušas ticību un nevienai valdībai un varai nav pārdevušas savus uzskatus un ieražas. Tāda bija Antoņina Vēvere, Helēna Jokste, Leontīne Pekstiņa, Helēna Vaivode, Tekla Kassaliete, Helēna Mestere, Genovefa Priževoite un daudzas citas. Pēdējā gada laikā ar saviem atmiņu stāstiem man daudz palīdzēja Stirnienes skolas kādreizējais direktors Jānis Stafeckis, izcilās teicējas Veronika Ozoliņa, Antoņina Teilāne, Antoņina Bernāne, Anna Kanča, Broņislava Vaška un citi. Cilvēki stāstīja, kā šī tradīcija turpinājusies cauri laikiem, kā viņi paši dziedājuši psalmus, piedalījušies tradīcijas saglabāšanā un attīstīšanā. Esmu pateicīga visiem, kas atvēra savas ģimenes arhīvus, albumus, uzticēja vecāku un vecvecāku dienasgrāmatas, atmiņu tēlojumus, dalījās ar fotogrāfijām, neticami saglabātiem lenšu ierakstiem, kuros dzirdami senie psalmu dziedājumi. Tās ir milzu bagātības, un to izpētes process man lika apstāties no laicīgā, sabiedriskā skrējiena, pievērsties šīm skaistajām garīgajām lietām. Dzīvē mums visiem nepieciešama gan laicīgā, gan garīgā maize. Latgales īstā elpa nav iedomājama bez šīs tradīcijas, jo tepat vien ir cilvēka piedzimšana, viņa dzīves laiks un arī aiziešanas stunda. Iedomāties bēres bez psalmu dziedāšanas nav iespējams, kaut teicējas aiziet mūžībā un tradīcija samazinās. Ar grāmatas izdošanu, melodiju atšifrēšanu un ierakstītajiem psalmu dziedājumiem dubultdiskā, ko 2020. gadā paveicām Stirnienē, tradīcija ir nofiksēta un savā ziņā atdzīvināta.
– Psalmu dziedāšanu pārmanto arī jaunie?
– Jā, tā ir Stirnienes unikalitāte, ka psalmus dzied ne tikai sievas cienījamos gados, bet, vēl esot Stirnienes pamatskolai, garīgās mūzikas ansambļa dalībnieki pakāpeniski apguva psalmu dziedājumus. Bērni un jaunieši to paveica interešu izglītības ietvaros, un psalmus viņi turpina dziedāt baznīcas korī. Mums ir arī vīri, kas dzied psalmu dziedājumus un var novadīt šo procesu. Tīri egoistiski lūkojoties, esmu izdarījusi labu darbu kaut sev, jo būs, kas mani apdzied. (Smaida.)
– Cik ilgs laiks paiet psalmu izdziedāšanai?
– Mūsdienās tas ilgst apmēram divu stundu garumā. Sākumā tiek apcerēti daži Bībeles sižeti, sākot ar Dieva slavināšanu, tad nonākam pie cilvēka dzīves apceres un tā, cik trausla ir cilvēka dzīvība, cik nemanāmi tā no šūpuļa pāriet līdz kapam. Ieskanas skumjas, rezignācija, taču psalmi nenoslēdzas ar bezcerīgumu vai nolemtību, jo seko Dieva slavinājuma daļa, kas dod cerību – nekas taču nenoslēdzas kapa malā, īstā dzīve, mūžīgais labums sekos Debesīs. Viss ir dzīvs, arī aizgājēju dvēseles, un psalmu dziedāšana ir tā reize, kad saime – kaimiņi, radi, draugi – satiekas uz dziedājumiem, piemin konkrētu mirušo vai dzimtas mirušos, un šo dziedājumu laikā ir iespēja pārdomāt, izlīgt, samierināties, palūgt piedošanu, piedot, pateikties, jo bieži vien dzīves skrējiens ir tik straujš, ka mēs nepaspējam nedz visu izrunāt, nedz atsveicināties, un bieži paliek kādas lietas, kas ilgstoši kremt dvēseli. Nav svarīgs mūsu kā dziedātāju balss stiprums vai skaistums, svarīga ir labā griba satikties ar saviem mīļajiem. Psalmu dziedājumi savā veidā ir dziedinošs pasākums – mierina personīgos individuālos pārdzīvojumos, kad zaudēts tuvinieks, un piedāvā vispārēju izlīdzinājumu sabiedrībai kopumā, lūdzoties par aizmirstajām dvēselēm, karos kautajiem, represijās cietušajiem, labdariem, pāridarītājiem, atceroties un ietverot lūgšanā visus aizgājējus.
– Tūlīt būs klāt 2. novembris, Mirušo piemiņas diena, kad taču arī skanēs lūgšanas, tiks dziedāti psalmi.
– Katoļu Baznīcas katehisms māca, ka mirušie, kas nonāk Debesīs, arī lūdzas. Lūdzas par dzīvajiem virs zemes, un, kā uzsver muzikologs Mārtiņš Boiko, psalmu dziedāšana sniedz guvuma un devuma apziņu, tas ir mūžīgs aplis, mūžības gredzens, kas savieno šo sauli ar viņu sauli. 2. novembrī cilvēki dziedās mājās, kāds ienāks dievnamā paklausīties vai nodziedāt kādu psalmu daļu, kāds uzliks psalmu disku, kāds ieslēgs YouTube un caur interneta pieslēgumu sekos dziedājumiem –
iespēju ir daudz. Un gribu teikt – Latvija un mēs kā tauta pastāvēsim tik ilgi, cik ilgi atcerēsimies un lūgsimies par saviem aizgājējiem. Tā ir paaudžu saistība, caur to tiek dziedinātas dzimtu saknes, un, ja saknes ir veselas, vesels būs arī stumbrs, dzimtā būs ziedi un augļi – nākamās paaudzes. Te gribu atgādināt 20. gadsimta sākumā vācu katoļu mistiķes Terēzes Neumanes teikto, ka latviešu tauta pastāv, tā ir dzīvotspējīga tādēļ, ka tā daudz lūdzas par saviem mirušajiem. Aicinu pievienoties senajiem psalmu dziedājumiem, kam ir vairāk nekā 200 gadu sena vēsture, savulaik šī tradīcija tika uzlikta uz veļu mielošanas paradumiem, bet tā ir nostiprinājusies, iesakņojusies ticīgajā tautā un ir tik brīnišķīga, ka arī šajā rudenī, 2. novembrī, mums ir jāaptur dzīves skrējiens, jāapsēstas, jāpadomā par aizgājējiem, jālūdz viņi palīgos un jābūt vienotiem lūgšanā.
– Psalmu grāmata un CD iznāca laikā, kad Latvijā un pasaulē iesākās pandēmijas sērga.
– Tā savā ziņā ir Dieva apredzība, jo tagad, kad cilvēki nevar īsti pulcēties uz tradicionālo kopdziedāšanu, mājās viņi var uzlikt disku un dziedāt līdzi. Psalmus esam iedziedājuši pieejamā augstumā, kas ir ērts ikvienam, un nav jābūt akadēmiskam dziedātājam, galvenais, lai lūgšana ir no sirds. Jāsaka, ka izdevuma pirmā tirāža (500 eksemplāru) pazuda divu nedēļu laikā. Esam sagādājuši papildtirāžu, un psalmu grāmatu var iegādāties Stirnienes baznīcā, Rīgas Svētās Marijas Magdalēnas Romas katoļu baznīcā, sazinoties varam to izsūtīt arī pa pastu.
29.10.2021.