Tas nu beidzot ir piepildījies: 14. oktobrī Madonā, kinoteātrī „Vidzeme", ar Alesandro Rosellīni filmas „Es piedzimu Rosellīni" skati, uzrunām, sveikšanu un pieklājīgiem dzērieniem īstenojās RIGA IFF atklāšanas vakars.
Pirmo reizi festivāla RIGA IFF vēsturē klātienes seansi notiek arī tā filiālēs ārpus Rīgas, tai skaitā – Madonā.
– Tas patiešām ir notikums gan festivāla, gan Madonas kinoteātra vēsturē, – sanākušajiem apliecināja Madonas novada pašvaldības vecākais speciālists kultūras jomā Aigars Noviks. – Tas šķiet īpaši svarīgi tāpēc, ka nākamajā gadā Madonas kinoteātris svinēs sešdesmito dzimšanas dienu. Daudzo gadu laikā kinoteātris nekad nav pārstājis strādāt (izņemot remontdarbu periodu. – Aut.), kinoteātris „Vidzeme" cilvēkiem ir bijis vajadzīgs un būs vajadzīgs, – uzsvēra Aigars Noviks. – Varam lepoties, ka mums ir šī vieta, un Madonas kinoteātris ir privileģētā situācijā arī tāpēc, ka tas ir pašvaldības kinoteātris. Šis fakts uzliek pienākumu attiecībā uz filmu piedāvājumu, jo mūsu pamatuzdevums nav izklaidēt sabiedrību vai pakļauties tās gaumei, bet primārais uzdevums ir sabiedrību izglītot. Šai ziņā gribas pieminēt RIGA IFF moto – veicināt intelektuālas un domājošas sabiedrības attīstību.
Novada pašvaldības priekšsēdētāja vietnieks Zigfrīds Gora festivāla atklāšanas auditorijai pauda gandarījumu, ka Madonā ienāk starptautiska kinofestivāla vēsmas, ka tās ļauj sajust pasaules kino elpu: – Manuprāt, festivāls ir pasākums, kas koncentrē laikmeta un laika aktuālās vērtības. Šobrīd aktuālais ir pasaules mode, notikumi, pats cilvēks attiecībās ar sevi un līdzcilvēkiem. Madonas kinoteātra lielais ekrāns ļauj labāk izdzīvot ikvienu notikumu, ko vēlējies atainot filmu autors, novērtēsim to!
Novada pašvaldības vārdā pateicība izskanēja Aigaram Novikam, jo tieši viņa aktivitāte ļāvusi baudīt pasaules kino kultūru pie mums.
– Īsta pilsēta ir tā, kurā ir kinoteātris, – vispārēju secinājumu izteica kino pētniece Daniela Zacmane. – Pilnībā tam varu pievienoties, un man ir prieks, ka RIGA IFF šogad ir arī Madona IFF. Franču režisors Luiss Mals ir teicis, ka pasauli vislabāk ir ieraudzīt caur kameru. Kino teorijā ir līdzīga doma, ka mēs paši tik ļoti esam iekšā realitātē, tik ļoti esam tās sastāvdaļa, ka mums no iekšpuses ir grūti to novērtēt. Kino māksla koncentrētā veidā ļauj realitāti ieraudzīt daudz labāk nekā pati dzīve. Īpaši jau tad, kad esam nekustīgi un sēdoši (attiecībā pret kustību uz ekrāna), līdz ar to šī pozīcija ļauj domāt un vairāk pamanīt.
„Stars" jau ir rakstījis par RIGA IFF piedāvāto programmu Madonā. Daniela Zacmane akcentēja, ka festivālā iekļauta programma, kuras ietvaros vairākas filmas veltītas itāļu režisoram Roberto Rosellīni.
– Rosellīni ir režisors, kurš mainīja ne tikai filmu uzņemšanas veidu, bet arī kino vietu Rietumu kultūrā. Kaut kino vēsturē viņu dēvē par itāļu neoreālisma tēvu, daiļrades sākumā viņš uzņēma arī tā saucamās „baltā telefona filmas". Šis nosaukums radies no tā, ka filmas tika uzņemtas pūkainos interjeros, sievietes tajās tērpušās zīda tērpos un runā pa telefonu, – pasmaidīja kino pētniece. – Režisors ne labprāt atceras šo savas daiļrades periodu, tāpēc jāuzsver, ka Roberto Rosellīni neoreālisms aizsākās ar filmu „Roma, atvērta pilsēta", kas uzņemta 1946. gadā un ko daudzi joprojām uzskata par nepārspētu. Reālistiskas tēmas, reālistiskas problēmas, filma ir vizuāli spēcīga, filmēta pilsētvidē, un tajā plaši tiek aplūkota cilvēces cīņa pret ļaunumu.
Komentējot festivāla atklāšanas filmu, Daniela Zacmane pauda, ka to savukārt veidojis Roberto Rosellīni mazdēls: – Mazdēls caur šo stāstu mēģina atklāt, kā ir būt ģēnija radiniekam, jo tik daudziem no viņiem ir izjūta, ka, jau piedzimstot šajā ģimenē, viņi paši ir lūzeri, jo nekad nevarēs pārspēt savu tēvu vai vectēvu.
Kino pētniece pieskārās jautājumam, kāds sakars Rosellīni ir ar Latviju. Un pati atbildēja – no vienas puses – nekāds, no otras – Dāvis Sīmanis, viens no filmas „Es piedzimu Rosellīni" scenārija autoriem, norāda, ka nozīmīga loma dokumentālas filmas radīšanā ir bijusi idejai par neoreālismu, konkrēti – par spēlfilmas un dokumentālās filmas sajaukumu, kas ietekmējis autorus visā pasaulē un nenoliedzami veicināja nozīmīgā kino virziena – Rīgas poētiskā dokumentālisma – rašanos Latvijā. Pasaule kļūst aizvien mazāka – arī tā ir atziņa, skatoties filmu, kuras uzņemšanā piedalījušies kino profesionāļi no Latvijas. Kādreiz būtu bijis grūti iedomāties, ka latvieši piedalās Rosellīni dzimtas pētniecībā, bet nu tas ir noticis, un Vides filmu studija meistarīgi tikusi galā ar savu uzdevumu.
– Ikvienas dokumentālās filmas vērtība ir īsajos patiesības brīžos, kad varonis nerunā sagatavotu tekstu, bet atveras patiesībai un godīgai atmiņai, – aizdomāties lika Daniela Zacmane. – Kaut Rosellīni radinieku galvenais uzdevums ir dzīvot savu, nevis tēva vai vectēva dzīvi, no Roberto Rosellīni viņi pasmēlušies neizsīkstošo radošā cilvēka enerģiju. Atklātība, brīnišķīgs humors ir filmas „Es piedzimu Rosellīni" ieguvumi, un, skatoties šo lenti, varam pasmelties arī atziņu, kā izprast ikvienas ģimenes dinamiku, tai skaitā mūsu pašu.
19. oktobrī kinoteātris „Vidzeme" demonstrēja RIGA IFF filmu „Cilvēciskie faktori", šovakar esam aicināti uz festivāla filmu „Lietas, ko mēs sakām, un lietas, ko mēs darām", bet 23. oktobrī pandēmijas ierobežojumu dēļ festivāla filmu skati Madonā režisores Marijas Bekas filma „Psihoze Stokholmā", kā bija plānots, nenoslēgs. Skatītājiem iesaku festivāla filmas meklēt un skatīties attālināti, jo arī tiešsaistes seansi ir iespējami – vairākas filmas un filmu programmas skatāmas tiešsaistē visā Latvijā, šādi paplašinot kinozāli līdz skatītāju viesistabai vai citai izvēlētai kino baudīšanas vietai.
20.10.2021.