Šovasar izdienas pensijā devās ilggadējais Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta Vidzemes reģiona brigādes komandieris pulkvedis Jānis Skrastiņš, kas par Vidzemes ugunsdzēsējiem glābējiem rūpējās vairāk nekā 10 gadu garumā. Bet kopš 2. augusta komandiera amatā stājies jaunais VRB komandieris pulkvežleitnants ANDRIS KELLIJS, kas dienestu VUGD sāka mūspusē – kā Lubānas posteņa komandieris.
Par aktuālo Vidzemes reģiona brigādē, par atšķirībām, strādājot un vadot posteņa darbu un brigādi, kā arī ugunsdzēsēju glābēju ikdienu šajos sarežģītajos laikos, arī mūsu saruna.
– Oktobrī Madonas pusē organizējāt mācības ugunsdzēsējiem glābējiem, kurās ļāvāt ieskatīties arī mums, mediju pārstāvjiem. Tika izspēlēta situācija, ka ceļa malā noticis ceļu satiksmes negadījums, kā arī skaidrota pareiza rīcība, ja redzam šādu situāciju. Vai šāda prakse ir ierasta un tiks turpināta, lai runātu par aktuālām problēmām vai skaidrotu sabiedrībai nozīmīgus jautājumus?
– Jā, šīs mācības par pareizu rīcību, ja noticis ceļu satiksmes negadījums, šoruden Madonas pusē izspēlējām skaļāk, jo ikdienā jau mācību process ugunsdzēsējiem glābējiem ne tikai Madonā, bet arī Vidzemē un Latvijā kopumā notiek katru dienu – gan mācāmies teoriju, gan darbojamies praktiski. Arī šoreiz mācības mums bija lieliska iespēja strādāt reālam izsaukumam pietuvinātos apstākļos. Kā redzējām, vairums garāmbraucēju izrādīja interesi par notiekošo, bet zvans uz 112 bija tikai viens – tas, ko veicāt jūs, pamanot, ka notikusi nelaime. Ar šīm praktiskajām mācībām vēlējāmies parādīt, cik svarīgi ir nepabraukt vienaldzīgi garām, bet izsaukt palīdzību. Tai pašā laikā arī skaidrojot, ka mēs saprotam, ka cilvēks būs satraucies, piezvanot varbūt nepratīs visu ātri un korekti pastāstīt, un tomēr – palīdzību izsauks, un mēs steigsimies palīgā.
– Redzēts, ka par mācībām lielākos objektos iepriekš informējat. Vai nesanāk, ka tad jau visi zina, ka mācības būs, un tad nerodas tas vajadzīgais ieguvums?
– Es teikšu tā, mana pieredze rāda, ka labāks rezultāts un ieguvums visām pusēm, protams, ir no mācībām, par kurām ne dienesti, ne, piemēram, uzņēmuma darbinieki nav informēti. Jo tas parāda to, kāda būs rīcība, ja patiešām notiks nelaime. Pieļauju, ka daļa uzņēmumu baidās, ka nebūs viss, kā vajadzētu, bet tāpēc jau mēs visi mācāmies, lai kļūtu zinošāki un, iestājoties tam x brīdim, nevis satraukti skatītos apkārt, bet jau paši zinātu, kas mums jādara. Bet, protams, ir objekti, kur dažādu iemeslu dēļ nav iespējams realizēt šādas mācības, jo tas nereti saistīts ar ražošanas apstādināšanu un citiem faktoriem. Mana pārliecība – šādām praktiskām mācībām, par kurām nezina arī paši ugunsdzēsēji glābēji, kā arī citas iesaistītās puses, ir jābūt.
– Ugunsdzēsēji glābēji 24 stundas diennaktī ir gatavi steigties palīgā, ja notikusi nelaime. Pārējā laikā viņi mācās, trenējas. Bet ko īsti dara brigādes komandieris? Kāda ir jūsu ikdiena?
– Grūti jau tā izstāstīt, bet mans galvenais pienākums ir organizēt, plānot un reaģēt uz dažnedažādajām situācijām, lai Vidzemē visās 19 struktūrvienībās viss būtu kārtībā – zinoši ugunsdzēsēji glābēji būtu savās vietās, mašīnas būtu darba kārtībā, sadzīviskās lietas – atrisinātas. Tāpat manos pienākumos ir ieraudzīt, kas nepieciešams brigādes darba uzlabošanai. Bet dienas ritms ir šāds – tā iesākas ar kopīgu informācijas apmaiņu ar Vidzemes reģiona brigādes struktūrvienībām, kur pārrunājam aizvadītās diennakts notikumus, citas aktualitātes. Pēc tam seko Latvijas kopīgā sazināšanās. Tad – darbs ar dokumentiem – lietvedības darbi. Dienas laikā vēl sarunas ar kolēģiem Latvijā un tepat Vidzemē, lai atrisinātu dažādu jomu jautājumus. Mana ikdiena nav iedomājama bez aktīvas informācijas apmaiņas ar dienesta vadību un kolēģiem gan citos reģionos, gan, protams, Vidzemes reģiona brigādē.
– Kas ir šābrīža aktualitāte?
– Ja par ugunsdzēsēju glābēju ikdienu, tad – noteikti daudz dažādu izsaukumu saistībā ar nepareizu apkures sistēmu ekspluatāciju – nepareizi izbūvēti dūmvadi, netīrīti dūmvadi, ugunsdrošības noteikumu ignorēšana – piemēram, kurinot krāsni, kurai durtiņas nav iespējams aiztaisīt. Vēl bieža kļūda – sausās malkas, avīžu turēšana pie plīts un krāsns, karstu sodrēju izbēršana tam nepiemērotos traukos – plastmasas spaiņos, kartona kastēs u. c. Šoruden Madonas novadā bija izsaukums, kur vienstāva dzīvojamās mājas bēniņos gruzd grīda. Ierodoties notikuma vietā, konstatējām, ka uz grīdas gruzdēja kartona kaste ar no krāsns izgrābtiem pelniem un dēļu grīda 0,5 m2 platībā. Ugunsgrēks tika likvidēts pirms VUGD ierašanās.
– Izklausās nesaprātīgi…
– Jā, tā tas ir, kad dodamies dzēst šos dažādos ugunsgrēkus, bieži vien liesmas jau ir aprijušas daļu īpašuma, bieži šādos ugunsgrēkos cieš cilvēki, arī iet bojā. Vairums uzskata, ka ar viņiem jau tā nelaime nenotiks. Bet notiek. Šogad jau vairāk nekā 140 reižu Vidzemē esam steigušies uz izsaukumiem, kas saistīti ar nepareizu apkures sistēmu ekspluatāciju. Visvairāk šādu izsaukumu bijis Cēsu, Valmieras un arī Madonas pusē. Šogad Vidzemē sešos traģiskos ugunsgrēkos gājuši bojā 11 cilvēki.
– Vai vēlme palīdzēt bija iemesls, kādēļ kļuvāt par ugunsdzēsēju glābēju?
– Laikam jau jāsaka, kā ir, ka apstākļi tā sakrita. Nebija tā, ka kopš bērnības būtu sapņojis par ugunsdzēsēja glābēja profesiju. Mamma kādreiz piedalījās ugunsdzēsības sporta sacensībās, tāpēc ieteica ugunsdzēsēja glābēja profesiju. Bija doma par mācīšanos Saldus tehnikumā, kur var apgūt ugunsdzēsēja glābēja profesiju, bet Saldus no Praulienas ir ļoti tālu, tādēļ izlēmu tomēr iet Madonas Valsts ģimnāzijā. Doma par ugunsdzēsēja profesiju nepazuda. Kad bija jāizvēlas, ko darīt tālāk, uzzināju par Ugunsdrošības un civilās aizsardzības koledžu, kur arī iestājos un veiksmīgi to pabeidzu. Pēc tās beigšanas kļuvu par Lubānas posteņa komandieri.
– Patika būt Lubānas posteņa komandierim?
– Es ugunsdzēsēja glābēja darbā iemīlējos no pirmajām dežūrām un pirmajiem izbraukumiem uz notikumiem. Tā tas ir arī palicis uz visu manu turpmāko dienestu. Darbs Lubānas posteņa komandiera amatā astoņu gadu garumā ļoti patika, bet, tā kā man gribējās vairāk būt notikuma vietā, vadīt un veikt glābšanas darbus, izmantoju iespēju kāpt pa karjeras kāpnēm un kļuvu par operatīvo dežurantu. Operatīvais dežurants ir tas, kas dodas uz sarežģītākajiem ugunsgrēkiem un glābšanas darbiem un vada tos, kā arī kontrolē, vai struktūrvienībās tiek ievērotas noteiktās prasības. Šajā amatā godprātīgi nostrādāju sešus gadus.
– Esat bijis gan Lubānas posteņa komandieris, gan tagad – Vidzemes brigādes komandieris. Kādas ir būtiskākās atšķirības? Kas mainās?
– Es teikšu tā – mana darba pieredze apliecina – jo lielāka atbildība, jo nākas uz lietām, notikumiem un arī problēmām skatīties plašākā redzējumā. Jo vairāk zini, jo plašāka pieredze, palielinās atbildības apjoms jeb lauks, jo tavs skatījums ir stratēģiskāks. To šobrīd pieredzu katru dienu. Postenī man bija jārūpējas par 13 kolēģiem, tagad jau esmu atbildīgs par 450 cilvēkiem.
– Filmās ugunsdzēsēja glābēja profesija tiek atspoguļota kā bīstama – nemitīga riskēšana ar savu veselību un dzīvību. Vai tā arī ir?
– Riski pastāv, bet mēs tos apzināmies un darām visu, lai no tiem izvairītos. Tādēļ arī ugunsdzēsējiem glābējiem ir noteikumi, kuri jāievēro, ir jāmācās, jātrenējas. Bet ne vienmēr visu var paredzēt un viss nenotiek pēc uzrakstīta scenārija, tāpēc nekad nevar zināt, vai mājās atgriezīsies sveiks un vesels.
– Un ko par šo profesiju saka ģimene?
– Ģimene zina, ka man šis darbs patīk, tādēļ atbalsta. Man jau vispār šķiet, ka ugunsdzēsēji glābēji ir viena liela ģimene – cits citu pieskata. Man gribas domāt, ka sieva, bērni un pārējā ģimene lepojas ar mums. Arī mans dvīņubrālis Māris ir ugunsdzēsējs glābējs. Abi darām darbu, kas patīk. Un tas jau ir galvenais.
– Kā mainījusies ikdiena, kļūstot par Vidzemes reģiona brigādes komandieri?
– Mainījās nopietni. Nu jau esam kļuvuši par valmieriešiem. Visi esam jaunos darbos – gan mēs ar sievu, gan bērni jaunajā bērnudārzā. Vēl jau pielāgojamies un mēģinām saprast, ko un kā labāk darīt.
– Vai dzimtā puse netiek piemirsta?
– Noteikti ne. Katrās brīvdienās esam Praulienā, kur maniem vecākiem ir saimniecība. Palīdzam, jo mums atbildības jomas ir sadalītas. Tur nekas nav mainījies, pienākumi palikuši tie paši. Es nespēju nosēdēt dīvānā, man gribas darboties. Un šie lauku darbi palīdz arī atslēgties no dienesta lietām, lai pēc tam jau ar jauniem spēkiem un idejām būtu gatavs strādāt tālāk.
– Nezinot to darba ikdienu, sabiedrībā nereti mēdz pukoties, ka ugunsdzēsēji glābēji ilgi brauc uz izsaukumu.
– Jā, esmu arī pats dzirdējis cilvēkus tā sakām, bet viss jau tomēr atkarīgs no tā, kur šajā mirklī atrodies. Ja nelaime notiek ar tevi, tad šķiet, ka laiks tajā brīdī sastingst, sekundes un minūtes velkas kā vesela mūžība. Bet VUGD uz notikumu izbrauc 90 sekunžu laikā. Vietās, kur atrodas ugunsdzēsēju depo, uz izsaukumu jāierodas astoņu minūšu laikā, citās vietās, protams, jābrauc ilgāk. Uz izsaukumu izbrauc tuvākie ugunsdzēsēji, lai kurā novadā vai pagastā notikums būtu. Bet es, izmantojot iespēju, tomēr gribu atgādināt, ka mēs – ugunsdzēsēji glābēji – neesam supermeni. Katram cilvēkam savās mājās ir jāievēro drošības ābece – uzstādīts dūmu detektors, apkures iekārtu tehniskā stāvokļa apsekošana, kā arī elementāri drošības noteikumi.
– Vai cilvēku informētība par dažādiem drošības jautājumiem pieaug? Vai izdodas viņus sasniegt ar informatīvām publikācijām?
– Jā, noteikti. Informētība noteikti pieaug, tik dažreiz šķiet, ka esam kļuvuši dikti slinki – piemēram, dūmu detektors nopirkts, bet nav mājoklī uzstādīts. Zinām, ka vajag, bet atkal paļaujamies, ka ar mums jau nekas nenotiks, gan jau uzstādīšu, kad būs brīvāks mirklis… Bet tas mirklis jau nepienāk tik ātri, taču nelaime gan piezogas nebrīdinot.
– Pastāstiet, kā atpūšaties, kā aizvadāt brīvos brīžus?
– Brīvie brīži pēc darba, protams, tiek pavadīti kopā ar ģimeni, bērniem, iepazīstam Valmieru un tās sniegtās iespējas. Kā jau minēju, brīvdienās parasti dodos uz Praulienu, kur darbojos lauku darbos. Man patīk spēlēt futbolu, bet pagaidām esmu paņēmis pauzi.
15.10.2021.