Iepriekš sekojām līdzi Lubānas „melnā stārķa" gaitām un viņa glābšanas akcijai, ko bija uzņēmušies iedzīvotāji. Tikai ar līdzjūtīgu vietējo rūpēm putnam, kas pagājušajā sezonā neaizlidoja uz siltajām zemēm, izdevās pārziemot un arī veiksmīgi aizvadīt pārtikas ziņā ierobežoto vasaru. Un, kā izrādās, šoruden tomēr paklausīt dabiskajam instinktam un aizlidot kopā ar citiem sugas brāļiem un māsām.
Turklāt Čavis izrādījusies Čaviņa jeb stārķiene, nevis stārķu puisis. Sandra Rubule pastāsta: – Aprīlī atrada citu ligzdu, un izveidojās tā kā pārītis. Čavis, atklājās, ir Čaviņa, viņai uzradās puisis. Izdēja arī vienu olu, bet atlidoja cita stārķiene. Tie, kas tur strādāja, teica, ka izmeta viņu pašu un izdēto olu ar lielu blīkšķi. Ligzdu ieņēma cita stārķiene. Kur viņai likties? Čaviņa atlidoja atpakaļ pie mūsu mājas. Domājām, ka pavasarī var jau pati sākt ēst meklēt, bet „Drauga spārns" tomēr ieteica, tā kā pavasarī vēl mazliet pietrūkst ēdiena, stārķi turpināt piebarot. Tā arī darījām, tepat pa mājas pļavām staigāja. Kādus 100-200 metrus pie mājas vien turējās.
Ne vien stārķiene-ligzdas konkurente, bet arī pārējie sugas brāļi Lubānas putnu nelabprāt pieņēmuši – dzinuši prom un šņākuši virsū.
– Pa vasaru arī bijām domājuši vairs nebarot, bet kā nebarosi, kad zem logiem turpat stāv. Kaimiņam atlika vien uzsvilpt vai viņai jau zināt laiku, kad pārnāku mājās, un bija klāt. Tā arī visu vasaru piebarojām – kad pie mājas nāca tuvāk, tad zinājām, ka prasa. Devām zivju iekšas, vistu kakliņus, fileju, akniņas.
Vasaras beigās ievērojām, ka staigā ar puisi divatā, pārītī. Abi nakšņoja uz blakusstabiem. Stārķienes melnā krāsa (ko spalvas ieguva, sildoties uz skursteņiem ziemā) vasaras laikā pamazām nogāja nost, palika kā pelēcīgi balts marmors, – teic putna labvēle.
Viņa atminas, ka 22. augustā apkārtnē ievērojusi, ka stārķi sāk vākties lielos baros, arī netālu no mājas, kur Čaviņa apmetusies. Tajā vakarā svēteli, kā ierasts, pabarojusi, bet jau nākamajā dienā vairs neatradusi. Apbraukājusi visas zināmās vietas, kur stārķiene mēdza uzturēties, – nekā. Iepriekš ilgākais bijusi nedēļa, kad putns bijis prom, – uzreiz pēc ziemas, kad bija atradusi ligzdu, kurā apmesties. Tagad pagājis jau vairāk nekā mēnesis.
– Saprotam, ka tomēr aizlidoja pārējiem stārķiem līdzi. Visi jau teica – nav ko, dabiskā atlase. Re, kā, palīdzējām pārziemot un pavasari, vasaru pārciest, bet arī dabiskie instinkti viņai tomēr bija saglabājušies. Sapratām, ja vien stārķi baro, viņš pats var pārziemot. Pārcieta pat -25 grādu salu, galvenais bija barot un dot ūdentiņu. Barību visu šo laiku pamazām bijām iepirkuši, ziemas krājumu gatavošanai (smejas), gan jau citur atradīsim, kur likt lietā. Un gaidīsim pavasari, vai stārķiene mūs atcerēsies un atlidos, –
noteic Sandra.
13.10.2021.