Stāsts par svēto Terēzi no Bērna Jēzus, kuru pieminam oktobrī, ir galvenokārt klostera klusumā norisinājies kādas lielas mīlestības stāsts. Tik lielas, ka Dievs caur dažādiem apstākļiem licis, ka tas kļūst zināms visā pasaulē.
Terēze ir neparasta svētā, kas apgāza daudzus iesakņojušos priekšstatus par svētumu. Pārsteidzoša svētā, kura savu 24 dzīves gadu laikā radījusi apbrīnojami sabalansētu un harmonisku mācību, tāpēc pasludināta par Baznīcas mācītāju. Terēzes autobiogrāfija un vēstules likušas visai Baznīcai uz Evaņģēliju paskatīties no jauna. Viņa „ir veikusi asins pārliešanu teoloģijā" visas Baznīcas mērogā, kā izteicies teologs Hanss Urss fon Baltazars.
Terēze Martēna dzimusi 1873. gadā Alansonas pilsētā Francijā kā jaunākā deviņu bērnu ģimenē, vecākiem Luijam un Zēlijai. Ģimenē valdošās dievbijības ietekmē Terēze agri iepazina personīgas attiecības ar Dievu. Kādu dienu, saņemot īpašu Dieva aicinājumu, Terēze izlēma kļūt par lielu svēto, lai glābtu dvēseles. Izcīnot smagu cīņu par sava aicinājuma pierādīšanu pārējai pasaulei, Terēze neparasti agri – 15 ga-
dos – iestājās Karmela klosterī ar mērķi lūgties par cilvēku dvēselēm, īpaši par priesteriem.
11 gadu vecumā pirms pirmās Svētās Komūnijas Terēze iekšēji apņēmās – „es nekad nezaudēšu drosmi". Tam bija liela nozīme viņas izvēlētā ceļa pārbaudījumos.
Terēze ir bērnišķi vienkārša, bet reizē vīrišķības un pat kareivīguma pilna, ja tas skar aicinājuma un Debesu valstības sasniegšanu. Jāpiebilst, ka Terēzes raksturs, lai arī ļoti mērķtiecīgs, nebija no vieglajiem. Tomēr ar ārkārtīgu pazemību viņa spēja to pārveidot, padarot maigu. Viņas dzīves gājumā var redzēt daudz lielu uzdrošināšanos un pat neprātību garīgajā dzīvē. Drosme bija izlauzt ceļu līdz privātai sarunai ar pāvestu, lai pierādītu savu nopietnību iestāties klosterī agrāk par noteikto; vēlēties mīlēt Dievu tā, kā Viņu mīlējuši lielie Karmela svētie; pieņemt svēto Komūniju cik iespējams bieži; uzlūkot Dievu kā Žēlsirdību, nevis Taisnību, kas tajos laikos bija ļoti izplatīti; mūža beigās – līdz vēlmei izciest mistisku garīgo tumsu visu neticīgo brāļu vietā. Šādas lietas pat dziļi dievbijīgiem konsekrētiem ļaudīm bija svešas.
Godināmais bīskaps Boļeslavs Sloskāns „Kādas dvēseles stāsta" ievadā rakstīja: „Mazās dvēseles, proti, nepretenciozi cilvēks tūlīt saprotas ar sv. Terēzi no Bērna Jēzus un atdod sevi viņas garīgās bērnības skolā. Un nepretenciozitāte ir, kā zināms, iekšējā cildenuma pazīme un neatņemama īpatnība. Tamdēļ arī izcili gari pazemīgi mācās no mazās sv. Terēzes iet pa garīgās bērnības taciņu (..)." Terēzes tā saucamā „mazā celiņa" doktrīna ir viņas personīgā vēsts ikvienam, un tā ir viss viņas garīguma kodols. Ar „mazo celiņu" Terēze ietērpj nedaudz savādākā formā to, ko pavēstī Evaņģēlijs un ko pirms viņas jau praktizējuši citi svētie. Būt garīgā ziņā mazam nozīmē atzīt savu niecīgumu, gaidīt visu no Dieva un pārlieku nebēdāties par savām kļūdām. „Mazais celiņš" atklāj, ka visur ir redzama cerība, visur ir iespējams prieks, un to mums tik bieži Terēze savos rakstos pasludina.
Klosterī viņa bija ļoti parasta klostermāsa, kas, šķiet, var krasi kontrastēt ar vētraino godināšanu, ko piedzīvojam pasaulē pēc Terēzes nāves. Viņas lielā svētuma noslēpums ir paļāvība un mīlestība. Šie abi vārdi no viņas autobiogrāfijas un vēstulēm burtiski izplūst kā divas upes, jo sevišķi harisma spēt ļoti mīlēt un darīt visu, kas pasaules acīs nemanāms. Terēzes nodošanos, lai ar vislielāko mīlestību spētu darīt arī vismazākās lietas, vēlāk pārņēma Kalkutas Māte Terēze, kam tas kļuva par vienu no viņas kalpošanas vadmotīviem.
Tiecoties pēc svētuma, Terēze juta nespēku to sasniegt. Tad viņa nonāca pie atjautīga secinājuma, ka caur šīm ilgām Dievs pats nāk un paceļ uz svētuma virsotni. Lai dievišķais „lifts" darbotos, ir jāievada tie paši atslēgas vārdi – liela mīlestība un paļāvība uz Dievu.
Pietuvojoties sava mūža nogalei, Terēze saslima ar tuberkulozi smagā formā un izgāja neizteicami smagu dvēseles šķīstīšanu lielās ciešanās un garīgajā tumsā, ko viņa upurēja par neticīgajiem. Ikviens jauns pārbaudījums bija vēl viens iemesls Terēzes pateicībai Dievam. Lai arī Terēzes dzīves sapnim – strādāt kā misionārei un mirt kā moceklei par Kristus mācību – nebija lemts piepildīties, viņa zināja, ka tas tiks piepildīts, nonākot Debesīs. Viņas mērķis bija būt vienlaicīgi arī uz zemes, turklāt uzreiz visos kontinentos, visās vietās reizē, lai strādātu par misionāri.
Aizejot no šīs dzīves, Terēze savām māsām teica: „Es vēlos parādīt dvēselēm savu mazo ceļu. Ja Dievs uzklausīs manas vēlmes, manas debesis būs virs zemes līdz pasaules galam. Debesīs es gribu dzīvot, darot labu virs zemes. Nonākusi Debesīs, es kaisīšu rozes virs zemes."
„Viņa ir sūtīta kalpot tieši mūsu laikmetam un būs starp visu laiku spēcīgākajiem dvēseļu vadītājiem," savulaik teicis svētīgais karmelītu tēvs Marija Eugēnijs, liels Terēzes garīguma īstenotājs savā dzīvē. Tādēļ Terēzi Baznīca ir pasludinājusi par misiju aizbildni.
Uzklausītas lūgšanas un pat brīnumi caur Terēzi vēl aizvien nebeidz plūst. Uzdrošināsimies arī mēs viņai tuvoties, pieņemsim viņas garīgo bērna paļāvības ceļu un, kā raksta franču harismātiskais misionārs Daniels Anžs: „Ļausim, ka viņa savu ievainota bērna rociņu ieliek mūsu plaukstā! Viņa to nepalaidīs vaļā, kamēr nebūsiet nonākuši līdz viņas JĒZUM. Tāpēc nebīstieties atrasties viņai cieši līdzās. Viņa nepieviļ."
08.10.2021.