Vīnogu audzēšana Latvijā kļūst arvien populārāka, un no mazdārziņu rotājošiem vīteņaugiem tās pamazām kļūst arvien plašāk izplatītas. Līdz ar to ik gadu septembris ir vīnogu ražas mēnesis, kad notiek izstādes, kurās tiek vērtēts, kāds šis gads ir bijis vīnkopjiem. Šāda izstāde nupat aizvadīta arī Madonas novadpētniecības un mākslas muzejā, ļaujot ieskatīties tepat Madonas pievārtē, Sauleskalnā, izveidotajā vīnogu dārzā.
‘Kiš Miš Zaporožskij', ‘Liepājas dzintars' un vienkārši ‘Čārlijs' – tās ir tikai dažas no plašā vīnogu klāsta, kas izaugušas Reiņa Auziņa dārzā. Kā stāsta vīnkopis, viss iesācies vien ar pāris stādiem. „Viss sākās ar to, ka nopirku pirmos divus stādus, tā radās azarts. Ik pa gadam piepirku pa kādai šķirnei klāt. Esmu otrajā paaudzē vīnkopis, jo būtībā dārzu iesāka mans tēvs Jānis. Tikai puse no šķirnēm ir manas, tā ka man pienākas tikai piecdesmit procenti no panākumiem," smaidot noteic Reinis, piebilzdams, ka šīs vasaras vidū Latvijā bija tik karsts un sauss kā Eiropas dienvidu valstīs un daudziem dārzkopjiem tas radīja pamatīgas problēmas, taču ne vi-
ņam – vīnogas šovasar jutušās lieliski, lai gan vēsā un lietainā vasaras izskaņa tagad ogas briedinot lēnām. „Cik labs bija jūnijs un jūlijs, tik slikts augusts, arī pavasaris bija vēls, tādēļ arī tāds rezultāts – tie ķekari, kas pret sauli, izskatās, ka ir gatavi, bet pagriežot otru pusi – pavisam zaļas ogas."
Taču raža kopumā esot laba, un, ņemot vērā, ka līdz pat salam ogas vēl var gatavoties, saimnieks ar izaudzēto ir apmierināts. „Viena no labākajām ražām, kopš audzēju. No tumšajām vīnogām mēģināšu uzbrūvēt vīnu, bet nākotnē labprāt gribētu īstenot stādu tirdzniecību, tāpēc jāpavairo šķirņu skaits, lai piedāvājums varētu būt plašāks. Pašreiz man ir 58 šķirnes, gribētos sasniegt to simtiņu," atzīst Reinis, uzsverot, ka vīnogu audzēšana vismaz pirmajos gados nav ļoti darbietilpīga, taču, lai sasniegtu labu ražu, pāris pamatlietu ir jāievēro, tostarp pareiza izgriešana.
„Man kā tipiskam latvietim lielākā problēma ir ražas normēšana, taču tā ir nepieciešama – jo mazāk ogu, jo tās būs garšīgākas. Taču vienmēr ir dilemma, cik daudz ķekaru atstāt. Jūlijs likās tik labs un vasara tik silta, atstāju vairāk un iekritu. Daudzi ķekari tagad tādi puszaļi, jācer, ka pagūs vēl nogatavoties," stāsta Reinis, uzsverot, ka otra svarīgākā lieta esot pareiza vīnogulāju atlapošana. Tas jo īpaši svarīgi rudenī, lai saule tiek klāt. Savukārt apakšējās daļas atlapošana nodrošinot vēdināšanu un mazinot miltrasas draudus.
Līdzās rūpīgi iekoptajiem vīnogu laukiem Reinis uzcēlis arī divas siltumnīcas, tā teikt, kaprīzākajām ogām. „Siltumnīcā jāliek tās šķirnes, kurām Latvijas vasara ir par īsu. Tās ir šķirnes no Ukrainas, kas patiesībā ir arī garšīgākas. Tā kā vasaras pie mums nav tik karstas, kā vīnogām gribētos, ekstra karstums jādabū ar siltumnīcu palīdzību," atzīst Reinis, demonstrējot pašas lielākās ogas, kas ir teju dubultlielākas, kā ierasts redzēt. Lai arī prieku par izaudzēto nereti aizēnojot cīņa ar kaitēkļiem, iršiem un lapsenēm, sarunā ar jauno vīnkopi skaidri jaušams, ka vīnogu audzēšana Reinim ir sirdsdarbs. „Man patīk tas, ko daru, un azarts tikai pieaug. Taču izstāde gan bija kolēģu ideja, par ko milzīgs prieks, ka izdevās realizēt. Tiesa, grūtākais bija atrast vidusceļu, lai pēc iespējas vairāk šķirņu varētu parādīt, jo jānotrāpa brīdis, kad agrās vēl nav beigušās un vēlīnās jau drusku nokrāsojušās, taču tas izdevās, un apskatei izlikām 52 šķirnes," ar gandarījumu noteic Reinis, piebilstot, ka šobrīd izstāde muzejā, diemžēl, vairs nav redzama. Savukārt man pēc sarunas ar Reini iezīmējusies viņa personība – tūrisma speciālists pēc izglītības, vēsturnieks pēc pašreizējās nodarbošanās un vīnkopis ar pārmantotu talantu – tas ir Reinis Auziņš, par kura vīnogu lauku attīstību, visticamāk, mēs vēl dzirdēsim.
SANDRA ZARIŅA
29.09.2021.