Dzejniece Daina Sirmā ilgus gadus Valmieras Valsts ģimnāzijā strādāja par latviešu valodas un literatūras skolotāju. Paralēli pedagoģijai viņa dzejo, un ir iznākušas trīs Dainas Sirmās dzejoļu grāmatas, kas visas ir novērtētas ar augstu provi. 15. septembrī Madonas novada bibliotēkā autore tikās ar Dzejas dienu cienītājiem un bibliotēkas apmeklētājiem.
– Esmu atbraukusi no Ziemeļvidzemes, Dikļu pagasta, šķērsojot daudzus kilometrus pa Latvijas karti. Ir saules pielieta diena. Rudens smaržas. Viesmīlība, – iesāka viešņa.
Literatūrā ienāk samērā vēlu
Literatūrā Daina Sirmā debitēja 52 gadu vecumā, kad iznāca viņas pirmā grāmata „Kailsals". – Par brīnumu kritika manus dzejoļus pieņēma un literatūrā mani uzreiz pamanīja, – atcerējās autore. – Atbalsta punkts daiļradei man bija Literārā Akadēmija. To sāku apmeklēt nejauši, jo vajadzēja kādus izaugsmes kursus. Bija apnicis iet kursos, ko vada paši skolotāji, pieteicos Literārajai Akadēmijai. Bija ļoti interesanti. Dziļi un skaisti. Nodarbībās analizējām tēlus, dzejas instrumentāciju, mājasdarbos bija jāuzraksta dzejoļi, piemēram, par bankomātu. Nākamajā stundā tie tika izanalizēti. Pa vasaru bija jāuzraksta dzejas kopa, un man tas bija pamats pirmajam dzejas krājumam. Katrā ziņā – iesaku katram, Literārajā Akadēmijā nav vecuma cenza, tā ir atvērta ikvienam.
Daina Sirmā minēja, ka viņas pirmā grāmata ir ļoti intīma. – Vienmēr nedaudz liekas, ka mīlestības ir bijis par maz, dzīvē ir tik daudz sūruma un sāpju, – paskaidroja autore. – Varbūt tik daudz to ciešanu arī nav, bet, kad sadomājas un raksta, sāpju tēlu ir vairāk. Dabā, var teikt, ir līdzīgi – pavasaris, vasara, augļu laiks, un kādā brīdī – vecums klāt. Bet kailsals ir ļoti nepatīkams. Visi gaida sniega sedziņu, un augi kailsalu nepavisam nevar izturēt.
Savā otrajā dzejas grāmatā „Iekšpagalms" autore kļūst sabiedriskāka, viņa iestājas par sabiedriskām tēmām un to, ka dzīvojam pārāk sekli. Dzejniece kritizē militārismu, raksta par lielām, globālām tēmām. Trešajā grāmatā „Dievaines" savukārt izskan mūžīgie jautājumi par dzīvības un nāves attiecībām.
Stāsts par tēvu
Iepazīstinot ar sevi, dzejniece pakavējās pie personvārda „Daina": – Tā mani nosauca tēvs. Viņš padomju laikos pabija izsūtījumā, aiz restēm, tālu aiz Urāliem. Sibīrijā viņš mira badā. Esmu dzimusi pēc tam, kad tēvs atgriezās dzimtenē. Kad jautāju, kā viņš varēja izturēt izsūtījuma šausmas, tēvs teica, ka domās pārcēlās uz nākamo laiku un, badu ciezdams, iztēlojās, kādas puķes stādīs, kā mājā izkārtos mēbeles, kur novietos rakstāmgaldu. Sapņos viņš bija izdomājis arī savu ģimeni un bērnu. Tā nu iznāk, ka es, pateicoties viņa nākotnes sapņiem, esmu izglābusi tēvam dzīvību vēl pirms savas dzimšanas. Šim faktam veltīju dzejoli, kur valda liels kontrasts: tēvs sapņo, smagi strādādams raktuvēs, viņš piedzīvo dzīvību apdraudošus apstākļus, un man viņš dod vārdu „Daina". „Mani vēl nedzimušie pleci savalda nogruvumus, manas vēl nedzimušās rokas notur."
Nāk no skolotāju dinastijas
Dainas Sirmās senči nāk no Dikļu puses: – Manas saknes Dikļos ir dziļākas par dziļām – gan tēva, gan mātes dzimtas vairākās paaudzēs nākušas no šīs vietas, – uzsvēra viešņa. – Ir trīs pieturas, kur joprojām teju caur kāju pirkstiem jūtu augam dzīvinošus asnus: tā ir Dikļu skola, kur mani senči ir mācījušies un daļa arī strādājusi; Dikļu kapi, kur viņi ir apgūlušies, un trešā vieta ir Dikļu baznīca, kur viņi ir kristīti un laulāti. Jāpiebilst, ka pati esmu skolotāju dinastijas pārstāve un turpinātāja.
Iedziļinās Latvijas vēsturē un personībās
Daina Sirmā savā dzejā izcēlusi vairākas mūsu novada vietas (Ļaudona, Mētriena, Visagals) un pieminējusi izcilas personības. Uz jautājumu, vai autore faktus meklē bibliotēkā, kādos arhīvos, viņa atbildēja, ka svarīgas ir asociācijas, ko sniedz konkrētā cilvēka dzīve. – Kad pasaka vārdu „Kalpaks", katrs iztēlojas „Liepsalas", fronti, Kalpakam veltīto pieminekli, – aizdomājās vidzemniece. – Mani pašu ārkārtīgi saviļņo tas, ka Kalpaks gribēja kļūt par mācītāju vai skolotāju. Viņš dzīvoja lielā nomalē aizpagājušā gadsimta beigās, zemnieku dzīve bija smagu zemes darbu pilna, izglītība bija dārga, bērnu daudz, un mācīties viņš nevarēja, jo tēvs to nevarēja samaksāt. Vienīgā izglītības iestāde, kas tobrīd bija par brīvu, bija militārā skola. Un jaunietis devās 6000 kilometru prom no mājām uz Irkutsku mācīties absolūti pretējas lietas – kļūt par karavīru. Šis cilvēks ar sapni par dvēseļu glābšanu sastapās ar pilnīgi ko citu. Kas par nežēlīgu pretstatu! Un pirmo medaļu Oskaram Kalpakam piešķīra par to, ka viņš 1905. gadā Irkutskā apspieda zemnieku sacelšanos. Varam iztēloties, kāda asiņu jūra 1905. gadā viļņoja Latvijā, un, attiecinot to uz Kalpaka pieredzi, pārņem šausmas. Kā gan, sirdī būdams mācītājs un dvēseļu glābējs, viņš varēja justies līdzīgi notiekošā asinspirtī? Par kaujām vēlāk viņam piešķīra Svētās Annas ordeni. Bet kas gan svētajiem varētu būt kopīgs ar slaktiņiem? Pirmā Pasaules kara laikā karavīri cīņā devās ar durkļiem. Un vēl Kalpaks savam pulkam spēlēja vijoli. Noslaktējušies visi klausījās mūziku un otrā dienā atkal devās uz slaktiņu. Kas par pretrunām, kas par nežēlīgiem kontrastiem! Tad iztēlojos, ka dēls savam tēvam uz „Liepsalām" raksta vēstules. Sākumā ir satriekts par to, kas ar viņu karā notiek, tēvs savukārt atbild, stāstot par harmonisku zemnieka dzīvi. Atkal pretstati, kas paspilgtina viens otru.
Darbs ar jauniešiem
Šajā mācību gadā par skolotāju Daina Sirmā vairs nestrādā. – Man ir 7 mazbērni, bērni teica, ka jāieguldās savos skolēnos, – komentēja viešņa.
Uz jautājumu, kā iemācīt vērtības 21. gadsimta jauniešiem, viņa atbildēja: – Jaunieši grāmatas nelasa, viņi dzīvo un domā citādi. Viltībiņas skolotājs gan var izdomāt. Galvenais, lai grāmata kļūst jaunietim svarīga. Bieži viņiem devu izvēli – stundās sanesu grāmatas, Dzejas dienās, piemēram, apkārt klasei laidu 30 grāmatas, pēc iespējas mazāk – obligāto. Puikām nevar dot mīlestības dzejoļus, meitenēm savukārt tas liekas pats svarīgākais. Vēl daudz lasīju priekšā. Mums bija klusās lasīšanas stundas, kad klasē visi lasījām katrs savu grāmatu. Tad skolēni ielasījās, un nākamajā stundā dalījāmies, bija pārrunas. Man patika arī pamainīt vidi. Ja būtu autobuss, es lielāko daļu stundu noturētu kur citur. Kārļa Skalbes muzejā, piemēram, kas no Valmieras ir 40 minūšu attālumā. Vai Friča Bārdas „Rumbiņās", Eduarda Veidenbauma „Kalāčos" – lai ir dzīvais iespaids. Tad rodas pavisam citas izjūtas, citas sarunas. Tāpat stunda Gaiziņā, stunda pie Brīvības pieminekļa – tas skolotājam ir svēts pienākums aizvest bērnus uz latviešiem būtiskām vietām.
Svarīgi atraut vārtus emocijām
Daina Sirmā atklāja, ka reiz, lasot Čaka „Dvēseļu puteni", kopā ar klasi devās uz Tīreļa purvu: – 12. klasē daudziem ir autovadītāja apliecība, un vecāki bērniem labprāt iedod automašīnu, jo bērns mācību laikā nedodas muļķībās, bet padziļina savas zināšanas. Tā kādā novembra dienā braucām piecās automašīnās uz Tīreļpurvu. Tur bija vēl laime, ka iegrimām. Purvā nav nekāds lakotais parkets, izstūmāmies, apskatījām, un izjūtas bija brauciena vērtas. Vēl jaunieši atpakaļceļā vēlējās apskatīt Brāļu kapus. Benzīntankā nopirka sveces, un pa tumsu devāmies uz svētvietu. Tādi brīži vieno, tā viņus kādreiz izdodas aizdedzināt. Vēl jauniešiem patīk, lai literatūra ir kopā ar mūziku. Grupa „Zāle" roka ritmos ne tik sen sakomponēja Raiņa dzejoli „Gals un sākums". To klausoties, Rainis uzreiz tika pieņemts, kļuva jauniešiem saprotams.
„Esmu liela jūsmotāja"
Jautāta, vai ir kritiska lasītāja, Daina Sirmā vēstīja: – Gluži pretēji – esmu liela jūsmotāja. Man patīk grāmatas, arī pašas jaunākās, un patīk dažādu stilu literatūra. Jūsmošana man acīmredzot pielipusi no skolotājas darba, kad vienmēr priecājos par bērniem, kuriem radošajos darbos kas bija skaisti izdevies.
Uz vaicājumu par ģimeni Daina Sirmā pieminēja savus trīs bērnus un neslēpa, ka populārais pavārs Mārtiņš Sirmais ir viņas atvase: – Atšķirībā no Mārtiņa man ļoti nepatīk ēst gatavošana. Dēls tam velta visu dzīvi un enerģiju, es virtuvē uzturos iespējami maz. Manuprāt, latviešiem šobrīd tas ēšanas kults ir par traku, mūsu nacionālie varoņi tagad ir pavārpuikas. Mārtiņš to saprot un jūtas kā šovmens. Priecājos, ka viņš ēšanu prot sasaistīt ar citiem kultūras veidiem.
22.09.2021.