Ik gadu Dzelzavas pansionāta iemītniekiem ir iespēja aizbraukt ekskursijā uz kādu skaistu vietu Latvijā, un tas mūs ļoti priecē. Arī šogad devāmies ekskursijā uz vietu, ko ļoti vēlējāmies apskatīt.
8. septembrī ar Madonas novada pašvaldības autobusu devāmies ekskursijā uz Likteņdārzu. Jau ceļš uz turieni mums, kas tik ilgi nekur nebijām bijuši, rādījās ļoti skaists un apskates vērts.
Siltā, saulainā priekšpusdienā ieradāmies Likteņdārzā. Mūs sagaidīja gide, kas izvadāja pa teritoriju un izstāstīja, ka dārzs ir kā piemiņas vieta 20. gadsimta totalitārajos režīmos cietušajiem un bojāgājušajiem 600 tūkstošiem Latvijas iedzīvotāju. Uzzinājām, ka Likteņdārza projekta autoru konkurss ir bijis aizklāts un tajā piedalījušies 200 pretendentu. Liels bija mūsu izbrīns, kad izdzirdējām, ka autors pēc tautības ir japānis. Tāpat gide pastāstīja, ka projektā veiktas nelielas izmai-
ņas – galvenās alejas abās pusēs ir iestādītas ābeles. Pēc autora ieceres esot bijis paredzēts stādīt sakuras, bet projekta realizētāji esot vienojušies par ābeļu stādīšanu, kas latviešu mentalitātei ir ļoti tuvs koks.
Atmiņā paliekoša ir piemiņas vieta, veltīta Sibīrijas mātēm, kas tapusi sadarbībā ar Latvijas Politiski represēto apvienību. Aizkustināja akmenī kaltie vārdi: „Māt, tu man dāvāji dzīvību divreiz. Kad piedzimu un kad nenomiru badā. Sibīrijas bērns."
No pieminekļa Sibīrijas mātēm devāmies uz Likteņdārza centrālo vietu – amfiteātri. Lai tur nokļūtu, ir jāšķērso tiltiņš. Gide mums deva uzdevumu – šķērsojot tiltu, katram bija jāiedomājas trīs vēlēšanās. Lielais vairums uzdevumu izpildīja godam.
Fantastisks skats no Likteņdārza amfiteātra pavērās uz mūsu lik-
teņupi Daugavu. Saule, vējš, rimtie upes viļņi un mēs – katrs ar savām pārdomām un izjūtām. Ir vērts piedzīvot ko tik plašu, varenu un skaistu. Bet elpa patiesā apbrīnā aizrāvās, apmeklējot skatu terasi, no kuras pavērās aina uz Kokneses pilsdrupām. Gide izstāstīja, ka, lai uzbūvētu Pļaviņu HES, pirms Daugavas uzpludināšanas tika nojauktas vairākas būves (tai skaitā pareizticīgo baznīca), nozāģēti simtgadīgi koki. Upē ūdens līmenis bija zems, tāpēc varējām redzēt savulaik nozāģēto ozolu stumbru paliekas.
Mūs sajūsmināja, ka, veidojot šo skaisto piemiņas vietu, ir tik daudz darba izdarīts. Paldies par to!
Mājupceļā, lai brauciens būtu piepildītāks, bija ieplānots apskatīt mini zoodārzu „Karlīnas" Vietalvas pagastā. Tur mūs sagaidīja saimnieks – jauns, atraktīvs cilvēks, kurš ar lielu mīlestību un rūpību izturas pret saviem dārza iemītniekiem. Saimnieks pildīja arī gida lomu. Šis zoodārzs no citiem atšķiras ar to, ka bija iespēja pie dzīvniekiem iet voljēros. Mēs varējām ar saimnieka iedotiem dārzeņiem un graudiem pabarot kaziņas, trusīšus, nutrijas, alpakas, lamas, dažādu šķirņu vistas, pīles, tītarus. Saimniecībā ir arī Amerikas strausi – nandu. Ar šo putnu barošanu gan neaizrāvāmies, jo bija bail palikt bez pirkstiem. Bija iespēja apskatīt pat skunksu. Jautājām saimniekam, vai dzīvnieciņš mūs „neiesmaržinās". Viņš atbildēja, ka ne, jo skunksu jaunkundzei esot izoperēti „smaržu" dziedzeri.
Priecēja, ka saimnieks ir ieplānojis atpūtas stūrīšus ar krēsliem un galdiem. Skaistā vietā pie dīķa, kurā aug un zied dažādu krāsu ūdensrozes, mēs ieturējām līdzi paņemto maltīti.
Tā kā lielākā daļa ekskursantu bija veci cilvēki ratiņkrēslos, izsakām milzīgu pateicību mūsu pansionāta darbiniekiem, kuri noorganizēja šo jauko ekskursiju un palīdzēja mums pārvietoties visos apskates objektos, kā arī Madonas novada pašvaldībai par piešķirto autobusu.
DZELZAVAS PANSIONĀTA IEMĪTNIEKI
21.09.2021.