Izpilddirektora amatam Madonas novada pašvaldībā (iesākumā – Madonas pilsētas domē) ĀRIS VILŠĶĒRSTS veltījis tieši 26 gadus, un drīzumā viņš plāno doties pelnītā atpūtā. Pēdējā laika aktuālākais jautājums bija – kam nodot darba grožus; un ar to domē gājis kā pa celmiem. Taču kopš 14. septembra darbu uzsācis jaunais pašvaldības izpilddirektors Uģis Fjodorovs, tādējādi Āris Vilšķērsts nu vairs tikai pēdējo mēnesi plāno aizvadīt domē kā izpilddirektora vietnieks.
Dzimis Iecavas pusē, pēc Misas astoņgadīgās skolas absolvēšanas patstāvīgi pieņēmis lēmumu iestāties Priekuļu lauksaimniecības mehanizācijas tehnikumā. Mācību ietvaros prakse aizvadīta saimniecībā „Degumnieki". Pēc tehnikuma beigšanas un diviem gadiem dienesta padomju armijā uzsācis darba gaitas dzimtajā Bauskas pusē, bet tad iestājies Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas Lauksaimniecības mehanizācijas fakultātē. Pēc studiju gadiem uzreiz kļuvis par padomju saimniecības „Barkava" direktoru, kas bijis liels izaicinājums. Deviņdesmito gadu sākumā nodarbojies ar zemkopību; kad izsludināts amats uz Madonas pilsētas domes izpilddirektora amatu –
pieteicies.
– Kāda situācija ar jūsu amata vietu ir šobrīd?
– Līdz ar reformas veikšanu arī mans statuss ir mainījies – beidzu pildīt izpilddirektora p. i. pienākumus, tika iecelts jauns izpilddirektors jau jaunajā pašvaldībā. Šajā brīdī atkal kļūstu par izpilddirektora vietnieku. Tiks piedāvāts slēgt vienošanos, bet esmu nolēmis, ka jābeidz darba gaitas. (Smejas.)
– Tā pēdējo pāris gadu laikā ir bijusi atsevišķa epopeja – izpilddirektora amata vieta; kā saprotu, tā saistījusies ar jūsu vēlmi nodot šos pienākumus nākamajam.
– Jā, gludi negāja, un nekas patīkams tas nebija. Kļūšana par vietnieku, tad atkal par izpilddirektora p. i…. Bet, nu, darbiņš jādara, centos to darīt pēc labākās sirdsapziņas. Vēl jau mēnesis jānostrādā, bet eju uz to, ka šīs darba attiecības vēlos pārtraukt. Ja vēl būšu kā noderīgs, protams, iesaistīšos. Dome ievēlēja par iepirkumu komisijas priekšsēdētāju, noteikti vēl kādu laiku tur padarbošos, kamēr jau tiešām nodošu stafeti jaunajiem. (Smejas.)
– Kad 1995. gadā uzsākāt strādāt pašvaldībā, izpilddirektors bija jaunveidots amats. Kādas ir amata galvenās atbildības jomas, vai gadu gaitā tās mainījušās?
– Līdzko vispār tika izveidota izpilddirektora institūcija pašvaldībā, pieteicos konkursā, un mani izraudzīja. Uzsāku strādāt 13. septembrī, tā ka nu jau apritējuši tieši 26 gadi.
Izpilddirektors ir augstākais nepolitiskais amats pašvaldībā. Pēc idejas un arī pēc Pašvaldību likuma izpildvara ir nodalīta no lēmējvaras. Cik tas dzīvē izdodas un vispār loģiski ir pilnīgi nošķirt, ka lēmēji tikai pieņem lēmumus un izpildvara izpilddirektora vadībā – pilda… Dzīvē tā gluži nenotiek. Domes priekšsēdētājs, vietnieki, protams, arī iesaistās darbā, un viss notiek kopā.
Bet tīri juridiski atbildība ir par domes lēmumu izpildi, iestāžu darba uzraudzību, mūsu gadījumā izpilddirektors ir arī centrālās administrācijas vadītājs, tāpat pašvaldības līgumu slēgšana. Visu laiku esmu bijis arī iepirkumu komisijas priekšsēdētājs, tātad arī lietas, kas ar to saistītas. Faktiski liela daļa ir tīri administratīvs darbs.
– Cilvēciskais faktors noteikti arī ir no svara, cik veiksmīgi darbus izdodas veikt. Kā ir pārraudzīt tik lielu komandu?
– Protams, mums ir gana plaša un sazarota struktūra. Līdz šim bija 14 pagastu, tagad vēl trīs apvienību pārvaldes nākušas klāt. Struktūru ir daudz, un svarīgi, kādi cilvēki tur strādā. Viens pats nekad to nevar izdarīt. Bet esmu gandarīts par to, ka mums ir labi darbinieki gan administrācijā, gan pagastos, katrs dara savu darbu. Man nav bijis vai ļoti reti bijusi vajadzība būt kā vagaram. Varbūt es to arī neprotu, godīgi sakot. Tas nav mans vadības stils. Kādreiz pa kādam rājienam ir gadījies, bet tas man gāja visgrūtāk. Esmu pieradis ar cilvēkiem sadarboties, palīdzēt, ja kaut kas nav izdevies, tādēļ centos būt kompetents dažādos jautājumos, lai darbiniekiem varētu šo atbalstu sniegt.
– Arī pēc atkārtotās administratīvi teritoriālās reformas (iepriekšējā bija 2009. gadā) kā mērķis bija mazināt pašvaldības struktūru, aparātu. Kopumā ņemot, kā novads gan atkal esam kļuvuši lielāki.
– Jau līdzšinējā Madonas novada ietvaros iesākām meklēt iespējas, kur lietas centralizēt, efektīvāk paveikt darbus. Piemēram, notikusi diezgan liela grāmatvedības centralizācija. Arī jaunajās struktūrās tas būs jāizdara; pagaidām, līdz gada beigām strādājam līdzīgi kā līdzšinējo novadu ietvaros. Bet, visticamāk, būs jāpāriet uz tādu modeli, kā mums šobrīd ir pagastos, un jādomā, ko vēl var racionalizēt. Tomēr ir lietas, kur cilvēki vajadzīgi un jādara uz vietas. Nevaram visu centralizēt un panākt milzīgu ekonomiju, tā kā varbūt reformas īstenotāji cerēja. Pakalpojums jau iedzīvotājiem jāsniedz, jābūt pietiekami tuvu. Tas attiecas uz visu, sākot ar skolām. Dažas diemžēl esam slēguši, iespējams, vēl kādu nāksies. Iedzīvotāju skaits samazinās, nevaram uzturēt ļoti mazas iestādes, kurām ir neizbēgami izdevumi. Arī valdības politika pēdējā laikā diemžēl nav pašvaldībām pretimnākoša. Pašvaldībām samazinājās budžets caur tām novirzāmo IIN nodokli. Tas iecērt ļoti lielu robu pašvaldības budžetā. Varam finansēt ikdienas uzturēšanas vajadzības, bet investīcijām faktiski tad paliek tikai tādas lietas, kas tiek atbalstītas no Eiropas fondiem. Bet pašiem ar savu iniciatīvu, lai kaut ko darītu, finansētu no sava kārtējā budžeta līdzekļiem, tas kļūst gandrīz vai neiespējami. Jāmeklē iespējas. Ko atkal nosaka valdība – kā varam ņemt kredītu un kādiem mērķiem izmantot. Lielā mērā mūsu lemšanas un darīšanas brīvību ierobežo pašvaldības finansējums.
– Par ko no paveiktā šo gadu laikā ir lielākais gandarījums?
– Grūti izcelt kādu vienu. Domāju, ka ir izdevies strādāt veiksmīgi; priecājos, ka arī mans devums lielākā vai mazākā mērā tur ir. Daudzās lietās… kaut vai mūsu sakārtotība, pilsēta ir sakopta. Visi šie investīciju projekti, sakārtotā sporta infrastruktūra. Ļoti labi strādā projektu ieviešanas nodaļa. Ir jau arī neredzamie zobratiņi, piemēram, finanšu nodaļa, grāmatvedība. Nekur publiskajā telpā neparādās krutais grāmatvedis, kā viņš labi izdarījis. (Smejas.) Bet bez tā nekas nenotiek. Strādājam pie optimizācijas, lai darbs kļūst efektīvāks, pārredzamāks. Uzdevums, pie kā darbs uzsākts, bet jāturpina, – efektīva budžeta izpildes kontrole. Lai saskatītu tās lietas, kur tiek tērēts par daudz, varbūt nepamatoti, un kur būtu jāpadomā – vai tas ir tas, kur līdzekļi jāiegulda?
Izaicinājums būs nākamā gada budžeta sastādīšana, jo Pašvaldību savienībai ir notikušas pirmās sarunas ar Finanšu ministriju par nākamā gada budžetu, un izskatās, ka neko saulaināku nesola. IIN sadalījums tāds arī paliks. Būs jādomā, ko varam mazināt, lai nemazinātu pakalpojumu kvalitāti iedzīvotājiem.
– Varbūt saredzat jomas, kur to būs visnesāpīgāk darīt?
– Ir tādas lietas, ko pašvaldība uzņēmusies pati; ir obligātās un ir brīvprātīgās funkcijas. Piemēram, kaut vai brīvpusdienas bērniem, par ko maksājam visiem skolēniem un bērnudārzniekiem. Valdība finansē tikai pirmajām četrām klasēm, pārējais ir brīvprātīga iniciatīva. No tā teorētiski varam atteikties, ietaupot līdzekļus. Jautājums – kā ir iet atpakaļ, vai kāds to gribēs darīt un kāda būs iedzīvotāju reakcija uz to.
– Salīdzinošām acīm raugoties, situācija pagastos, klāt nākušajās apvienību pārvaldēs noteikti atšķiras no līdzšinējā Madonas novada. Kā būs ar līmeņa pielīdzināšanu?
– Jā, piemēram, sociālajos jautājumos, pabalstu apmērs būs jāpielīdzina. Uz leju jau negribas līdzināt, gribas, lai visi tiek līdz tam labākajam līmenim, bet tas atkal prasa budžeta līdzekļus. Un būs nopietni jādomā, ko tiešām varam atļauties un ko nevaram. Otrdien runājām ar kapitālsabiedrībām; aktuāli ir dzīvojamo namu apsaimniekošanas jautājumi. Līdzšinējais Madonas novads varbūt ir mazliet tālāk ticis ar to, bet tikpat labi arī mūsu pagastos ne visur tas ir atrisināts.
– Vai joprojām turpināt kūrēt Madonas sadraudzību ar sadraudzības pilsētām, darbojaties Latvijas Sarkanā Krusta Madonas komitejā?
– Iespēju robežās turpinu darboties. Starptautiskā sadarbība, kas mums bijusi ilgus gadus un diemžēl pārtrūkusi kovida laikā – mūsu apmaiņas programma. Vaijes delegācija ar palīdzības kravu kārtējo reizi bija atbraukusi, runājām par virzienu iespējamu izmaiņu, ņemot vērā izmaiņas sabiedrībā. Vecie kadri, kas sadarbību uzsāka, jau noveco, jaunās paaudzes attieksme varbūt ir citādāka. Arī daļa sabiedrības kļuvusi turīgāka, un humānā palīdzība nav tik aktuāla, kā bija sākumā. Protams, joprojām mums ir cilvēki, kuriem nepieciešams palīdzēt, bet tā nav lielākā daļa. Jādomā par citām sadarbības formām, varbūt sportistiem, pašdarbniekiem. Katrā ziņā tas ir jauki, ka cilvēki savā starpā satiekas, gūst iespaidu par citām zemēm, kā cilvēki dzīvo, kādas ir viņu prioritātes.
Arī Sarkanā Krusta darbībā līdz šim diezgan liels akcents bija uz to, ka saņemam palīdzību no malas, no Metmanas, Vaijes. Šobrīd, jāteic, nu jau arī pašu cilvēki ziedo vairāk – un labas lietas. Izdales punktam, kas ir Parka ielā, darbs ir. Gadās gan dažkārt arī sarūgtinājums, ka ziedotas tādas lietas, kas tāpat jānes uz miskasti, bet lielākā daļa tomēr ir solīdi, un tas priecē – ka tas, kurš var atļauties, ziedo, domā par līdzcilvēkiem.
– Kādi būs jūsu plāni, dodoties pelnītajā atpūtā?
– Prieks, ka būs vairāk laika, ko veltīt ģimenei. Mūsu mazbērni regulāri ir sadalījuši dienas, kad paciemoties pie vecvecākiem (smejas), un mums tas ļoti patīk. Tā kā dzīvojam privātmājā Madonā, arī tur vienmēr pietiek darbu. Ikdienā strādājot algotu darbu, laika mūžīgi pietrūkst vai arī, kad ir brīvs laiks, līst lietus (smejas). Zināmas bažas ir par to, ka visu laiku ir strādāts, esi juties vajadzīgs, tagad pienāks brīdis, kad no rīta nekur nav jāiet. Grūti iedomāties, kā tas ir. Vēl jau sasaiste paliks, tāds pārejas periods, kurā no darba atiet.
17.09.2021.