Vai tās ir attālināto mācību (atsvešināšanās, distancēšanās) sekas vai – gluži otrādi – iedziļināšanās un aizrautības pazīme, bet, tiekoties ar dzejniecēm Andu Līci un Elīnu Līci, Cesvaines vidusskolas zālē valdīja absolūts klusums.
Uz tikšanos ar autorēm 8. septembrī bija ieradušies 9.-12. klašu audzēkņi un viņu skolotāji, un stundu garo dzejas brīdi klātesošie uzsūca kā medu ziedkāras bites.
Ielūkoties radoša cilvēka laboratorijā aicināja tikšanās vadītāja Sanita Dāboliņa, bet vispirms abas literātes tika lūgtas raksturot viena otru.
– Man līdzās ir radoša personība un viens no pašiem tuvākajiem cilvēkiem – mamma, – atbildi iesāka Elīna. – Mammu esmu redzējusi dažādos brīžos, arī rakstīšanas laikā, kaut tad viņa durvis parasti aizver (es daru tieši tāpat). Esmu redzējusi, cik lieliski viņa spēj apvienot praktisko dzīvi ar gara darbu. Veids, kā dzīvo mamma, apliecina, ka cilvēks var dzīvot gan gara, dvēseles pasaulē, gan ļoti fiziskā esamībā. Man pašai mamma ir augsta latiņa –
iznākušas tuvu pie trīsdesmit viņas grāmatu – proza un dzeja, un daudz kas no tā ir kā laikmeta liecība, kuru es pati nebūtu varējusi piefiksēt. Man iznākušas divas grāmatas – viena kopā ar mammu, otra – pašas, un uz tās vāka ir arī mans zīmējums. Svarīgi, ka mamma ir rakstījusi par savas dzimtas lietām, un es tajā varu būt kā turpināšanās. Nav noslēpums, ka saknes ikvienam cilvēkam sākas no ģimenes, no vietas, kurā dzīvojam. Es lepojos ar savu mammu, apbrīnojami man liekas tas, kā cilvēks visu mūžu var augt un attīstīties, un iet dziļumā. Tas nozīmē, ka arī es nevarēšu nolaisties pa burbuli, jo man priekšā ir brīnišķīgs piemērs. Grāmatas, kuras mamma lasa, domas, ar kurām viņa dalās savā prozā un publicistikā, iespaidi, kas parādās mammas dzejā, ir augsta latiņa un ļoti laba, cerīga ziņa man un jebkuram. Nevienam nav tiesību padoties! Neviens savā dzīvē nedrīkst nolaist rokas un nedarīt, jo – lūk, kā viņa visu mūžu var un dara!
Kādreiz liekas – dzejnieks taču ir no citas pasaules un jo ekstravagantāk viņš iet, ģērbjas, jo labāk var redzēt, ka viņš ir dzejnieks. Mammai nav vajadzīga šāda veida ekstravagance – parādīties, pierādīties, viņa labi zina, kas viņa ir. Mamma ir no tiem, kam nav vēlēšanās žvadzēt vai nākt ar stāju – „Es esmu profesore", „Es esmu dzejniece", un tas, manuprāt, ir dziļi simpātiski.
Anda Līce savu atbildi iesāka, citējot nesen izlasīto: – Viena no jaunākajām grāmatām, ko esmu izlasījusi un kas mani ir apbūrusi, ir Suzannas Tamaro darbs „Ej, kurp tevi ved sirds". Tajā ir daudz aforistisku, vērtīgu domu, piemēram: „Mēs visi dzīvojam uz viena un tā paša koka, tikai atšķirīgos gadalaikos." Mēs, piemēram, dzīvojam Latvijā, esam šeit, bet esam arī katrs savas paaudzes pārstāvis, katrs nedaudz citādāks. Kādreiz, kad Elīna vēl nerakstīja dzejoļus, viņa teica: „Kaut man būtu tādas aizjūtas, kā tev!" Un, izrādās, viņai parādījās šīs „aizjūtas", pie kam dažādos virzienos, arī mūzikā, kas pati par sevi ir bezgalīgs Visums. Attiecībā uz dzeju bija tā, ka sākumā nemaz nepriecājos, ka Elīna raksta. Atcerējos, kā sāku pati un kā iesākumā gāja man. Katram radošam cilvēkam nākas piedzīvot arī rūgtus brīžus. Vai tu cep kūkas, vai esi nodevies aušanai, vienmēr būs arī grūtie brīži. Dzejā un literatūrā tādu ir jo īpaši daudz, jo kritika ir nežēlīga, kritika mēdz būt nevērīga. Turklāt mākslu laukos nav tukšu vietu, tev pašam ir jāiet un sava vieta jāizveido, neviens tevi negaida un neteiks – nāc šurp, es pastāvēšu kājās! Līdz ar to svarīga ir pašdisciplīna, svarīga ir Dieva žēlastība. Visi esam aicināti piedalīties, atstāt skaistas pēdas, cik nu katrs varam, cik katram dots. Elīna literatūru ņem ļoti nopietni, ar uzrakstīto tūdaļ neskrien uz redakciju, neliek dzejoļus vākos, nesteidzas izdot grāmatā. Viņa savu uzrakstīto ravē, un ravēšana, starp citu, ir dārznieka darbs. Jāravē ir nežēlīgi. Tāpat kā dārzā nedrīkst žēlot nezāles, tā radošajā darbā jābūt ārkārtīgi prasīgam pret sevi. To Elīna dara, turklāt viņai ir divi dēli, un pagājušajā ziemā bija attālinātās mācības, kas izrādījās pilnīgas šausmas visiem. Tagad iegūta pieredze arī šajā laukā.
Anda Līce turpināja ar domu, ka pie jauniem cilvēkiem redz interešu pārsvaru vairāk uz intelektuālo, virtuālo pasauli, praktisko dzīvi jaunatne „atbīda" malā. – Domāju, ka ir tomēr kāda daļa, un tā ir zeme, uz kuras visi stāvam un kas ir bezgala svarīga. Tāpat to varu teikt par dabu kopumā, kas ir viens bezgala liels brīnums. Bērni, jaunieši, kas dzīvo laukos, manuprāt, ir ieguvēji. Tas ir liels pluss, kas paver cilvēka sirdi, paplašina prātu, un lai kur būsiet pēc skolas beigšanas, dzīve un mācības Cesvainē jums būs tikai ieguvums.
Uz jautājumu, kā rodas dzejoļi, Elīna atbildi iesāka ar stabules melodiju. – Mūzika aptver ļoti plašu telpu. Tā var būt dziesma un var būt vienkārši melodija. Viena no galvenajām lietām, lai rastos dzeja, ir atvērtība pasaulei, – uzsvēra jaunā sieviete. – Ja skatāmies telefonos, datoros, mēs nevaram tvert impulsus, kas rodas mūsu iekšējā pasaulē. Lai cilvēks varētu radīt, ir jādod sev brīvs laiks un jādod sev laiks sajust. Sajust ar ādu, ar maņām, sajust, kas notiek katra iekšienē. Lai radītu, jābūt sajūtu stāvoklī attiecībā uz dabas pasauli un iekšējo telpu, bet svarīgi ir arī lasīt dažādu autoru darbus un klausīties dažāda veida mūziku. Ir jāsargās no aizraušanās ar vienu autoru, jāredz, vai šī sekošana nenovirza no paša patības. Es daudz klausos dažādu tautu etniskās melodijas un ticu, ka tās ieskanas arī manā dzejā. Kaut manā rīcībā ir arī citi mūzikas instrumenti, pēdējos gados esmu pievērsusies stabules spēlei. Stabules balss ir ļoti vienkārša, skaidra, bet tā nemelo. Mums apkārt ir daudz trokšņu, daudz skaņu burzmas. Tas, kas mani interesē dzejā un mūzikā, ir tikt klāt centram, pietuvoties būtībai, un stabule to sniedz, palīdz nokļūt.
Atbildot uz jautājumu, kad tiek rakstīta proza, kad dzeja, Anda Līce vēstīja, ka tas notiek neplānoti, drīzāk situatīvi, un, ja nenotiek ne viens, ne otrs, tiek darītas ikdienas lietas. – Par Dzejas dienām varu teikt, ka man nepatīk lasīt vecus dzejoļus. Vispār laikā, kad sākas Dzejas dienas, man gribas rakstīt –
tad sākas mans ogu laiks, – pasmaidīja literāte. Anda Līce atcerējās, ka dzeju iesāka rakstīt salīdzinoši vēlu – tikai tad, kad satuvinājās ar dabu, kad bija jau izvēlējusies profesiju – daiļdārzniecību. Dabas iepazīšana, iedziļināšanās tajā atraisīja arī dzejas izjūtu. – Tāpēc daudzi dzejoļi man sakņojas dabā, dabas parādībās, norisēs, tēlos. Tos pārnesu uz savām izjūtām, uz savu iekšējo pasauli, – skaidroja autore. Viņa piebilda, ka rakstīt nenozīmē rakstīt tikai dzeju. Vērts rakstīt, piemēram, dienasgrāmatu: – Jaunībā sirds sieniņas ir plānas, dzīve plēš pušu, mēdz būt drāmas, traģēdijas, pirmā mīlestība, kas viss taču ir varens stimuls rakstīšanai. Jāatzīst, ka sāpes dažkārt ir auglīgākas par prieku, tās uzar dziļāk, bet palikt tajās tomēr nevajadzētu.
Elīna papildināja, ka dzeju var rakstīt valodā, kas pilna ar mitoloģiju un seniem vārdiem, tādā veidā pārceļoties citā laiktelpā, bet dzeju var rakstīt arī šodienīgā valodā, kas ir nedaudz kokaināka. Viņas kontā ir gan viena, gan otra izteiksmes forma.
Uz jautājumu, vai pēc teju trīsdesmit grāmatu izdošanas joprojām ir par ko rakstīt un ar ko tas tiek darīts, Anda Līce vēstīja, ka, iespējams, raksta ar ogli, jo dzejoļi nāk pat tad, kad viņa jūtas izdegusi un pārdegusi. – Faktiski rakstu ar datoru, jo man patīk baltais datora ekrāns. Vai ir par ko rakstīt? Kamēr elpoju, kamēr ir šis žēlastības laiks, vienmēr būs par ko vēstīt, – neslēpa novadniece.
Pēc sarunas un blīvajiem dzejas lasījumiem vienu no Andas Līces dzejoļiem norunāja arī Cesvaines vidusskolas audzēkne, tā apliecinot, ka jauniešiem dzeja ir tuva un novadnieču rakstītais atbalsojas arī viņos.
14.09.2021.