Mūsu novadnieks, pazīstamais ģitārists, komponists un aranžētājs MĀRCIS AUZIŅŠ pēc trim nedēļām ar solo koncertu uzstāsies Madonā. Jauns albums, pirmais Latvijā, kas interesentiem piedāvā apgūt ģitārspēli ar videolekciju palīdzību, ģimenes dzīvē sagaidīts pirmdzimtais – tie ir fundamentāli jaunumi, lai Mārci aicinātu uz plašāku sarunu.
– Kopš albuma „Lielā plūsma" iznākšanas jau nospēlēti vairāk nekā divdesmit koncertu, – iesāk mūziķis. – Jebkuram mana amata brālim koncerti dzīvajā pēc pandēmijas sniedz izlaušanās izjūtu. Dzīvē tā iekārtots, ka bieži novērtējam sev svarīgas lietas tikai tad, kad uz laiku tās zaudējam. Tad redzam to patieso vērtību. Manā gadījumā darbs nezuda arī pandēmijas laikā, jo brīdī, kad viss bija liegts, ierakstīju jaunu albumu. Daļa no muzikālā materiāla bija gatava, bet pieslīpēt nianses un veikt tehnisko darbu – doties uz studiju, sakomponēt albumam vēl nepieciešamos skaņdarbus – to paveicu.
– Vai katru nākamo albumu izdot ir grūtāk? Joprojām taču esi solo mākslinieks.
– Jā, šāds koncepts man palicis nemainīgs, un Latvijā nav daudz solo mākslinieku, kas uzstājas līdzīgā formātā. Mani tas interesē, tas ir liels izaicinājums gan muzikālā, gan mentālā ziņā. Jebkuram māksliniekam, vai tas ir aktieris vai mūziķis, kāpt uz skatuves monoizrādes veidā ir nokļūt pavisam citā saspringuma zonā. Ģitāru spēlēju samērā ilgi, un koncertos esmu saspēlējies ar teju visiem Latvijas profesionāļiem, bet būt vienam uz skatuves ir gluži kas cits. Pirmkārt, tas aizkadrā ir regulārs darbs ar sevi, jo spēlē jāapvieno daudzas funkcijas – bass, harmonija, melodija, turklāt tas jāpaveic brīvi un dabiski. Mēģinājumos pavadu neskaitāmas stundas, bet tas mani aizrauj, interesē, un ir prieks, ka varu piepildīt savu mērķi – solo formā panākt absolūtu muzikālo brīvību.
– Kāds tad ir ikdienas ritms, lai to paveiktu?
– Parunājot ar vecāka gadagājuma mūziķiem, kas jau ir cienījami kungi, esmu nācis pie slēdziena, ka pirms gadiem mūziķu dzīve bija nedaudz citāda. Šobrīd gan es, gan manas paaudzes profesionāļi ceļamies samērā agri un tieši tāpat kā ikvienā maizes darbā uzsākam procesu pie sava instrumenta. Ik dienu vismaz 4-5 stundas spēlēju ģitāru, pārējā dienas daļa paiet radošajam darbam pietuvinātās lietās. Piemēram, pie albuma izdošanas bija jāplāno fotosesija, albuma maketa izstrāde, studijas ieraksts, mikss, māsters, ik pa brīdim jāsatiekas ar kādu no žurnālistiem – tās ir šķautnes, kas klausītājiem koncertā paliek neredzamas, bet kas man personiski ir jāsakārto, jo nevienam vairāk par mani pašu mana radošā dzīve neinteresē.
– Kā šai visā rodas mūzika, kas taču ir lielākais brīnums – iedvesma radīt!
– Atšķirībā no iepriekšējiem albumiem, jaunajā izdevumā skan tikai manas kompozīcijas. Pirmajā albumā spēlēju maestro Raimonda Paula mūziku, otrajā tikai daļa bija manas mūzikas, savukārt jaunajā albumā iekļautas paša sacerētās kompozīcijas. Pārsvarā mūzika rodas treniņu gaitā. Vispirms rodas neliels muzikāls aizmetnītis, un tad divu mēnešu vai pat 3-4 mēnešu laikā no šī mazā pumpura, to diendienā attīstot, nonāku līdz pakāpei, ka varu kompozīciju spēlēt uz skatuves. Ja spēlētu mūziķu apvienībā, ko daudzkārt esmu darījis un joprojām paralēli daru, skaņdarbu varētu noslīpēt daudzreiz ātrāk. Vienam pašam šis slīpēšanas darbs, lai to brīvi varētu izpildīt no skatuves, ilgst 4-6 mēnešus. Tikai tad skaņdarbs izskanēs vispusīgi, un klausītājiem un man pašam tas būs saistošs. Nereti gadījies, ka saceru darbu, bet vienlaikus apzinos, ka tehniski to izpildīt vēl nevaru. Arī šajā albumā ir tehniski sarežģīta mūzika, kuras izpildīšana prasījusi lielu ieguldījumu, lai justos absolūti brīvs tās izpildīšanas laikā. Katrs no skaņdarbiem līdz ar to ir izspēlēts tūkstoš reižu. Klausītājiem tas, protams, nav jāzina – kad nokļūstam vizuālās mākslas izstādē, gleznas taču arī skatāmies un vienkārši baudām. Nezinām autora priekšdarbus – kā ir uzvilkts audekls, kādas bijušas krāsas, kāpēc mākslinieks darījis tā vai citādi.
– Līdzās mūzikai ar skatītājiem svarīgi arī komunicēt. Cik viegli vai grūti praktizēt skatuves runu?
– Pārsvarā stāstu par un ap skaņdarbiem. Tā kā spēlēju ne tikai savu mūziku un katram skaņdarbam ir savs filozofiskais pamats, kas tajā ielikts, cenšos šo ideju pavēstīt. Jaunajā albumā, piemēram, ir skaņdarbi, kas radīti, iedvesmojoties no grāmatām. Pēc Hermaņa Heses romāna „Stikla pērlīšu spēle" izlasīšanas tapa skaņdarbs ar tādu pašu nosaukumu. Lasot grāmatu, galvā radās muzikāls aizmetnītis, to darbistabā attīstīju, līdz veidojās izvērsts skaņdarbs. Ir arī mūzika, kas radusies, pateicoties kādai vietai vai emocijai, piemēram, pēc režisora Sema Mendesa filmas „Amerikāņu skaistums" noskatīšanās nāca doma sacerēt noskaņu skaņdarbu. Līdz ar to varu teikt, ka iedvesmas āķīši cilvēkam, kas ir atvērts, mēdz būt visapkārt. Jebkura mākslas forma taču ir sabiedrības procesu spogulis vai atspulgs.
– Allaž Madonas pusē kā mācību spēks esi piedalījies arī „Ģitāristu sesijās".
– Imants Pulkstenis mani uzrunā, un labprāt tam atsaucos. Pēdējos gados esmu bijis teju katrā sesijā un ļoti labprāt aicinājumam piekrītu. Apzinos – ja varu jaunajiem censoņiem palīdzēt un ko ierādīt (un ar savu pieredzi to noteikti varu), labprāt šādu altruismu atbalstu. Runājot par pedagoģisko darbu – pandēmijas laikā internetā izveidoju savu digitālo skolu, kurā ikviens var noklausīties sagatavotās lekcijas. Cilvēks var atvērt linku uz šo skolu https://skola.marcisauzins.com un pat no nulles līmeņa sev vēlamajā laikā mācīties ģitārspēli. Pandēmija iemācīja, ka ļoti ērti ir dažādas lekcijas klausīties attālināti. Nereti gan savā e-pastā, gan sociālajos tīklos saņemu jautājumus, kā darīt to vai šo. Šie jautājumi pārsvarā ir vienādi, tāpēc izlēmu ieguldīt laiku un resursus un izveidoju četru lekciju kopumu ar paraugdemonstrējumiem ģitārspēlē, kur klāt ir arī notis, un ikviens interesents, ja vien ir pieejams interneta pieslēgums, var to lietot.
– Tas ir veids, kā iet līdzi šodienas laikam.
– Noteikti. Atklājot sīkāk, pirmā mana lekcija veltīta ģitāras vēsturei, šī mūzikas instrumenta evolūcijai. Tajā iekļauti paraugdemonstrējumi, sākot pat no lautas spēles. Savukārt noslēdzošajā lekcijā stāstu par improvizāciju un sarežģītākām spēles niansēm. Starp citu, es pats savā mācību procesā no zviedriem un amerikāņiem arī pērku dažādas lekcijas ģitārspēles papildināšanai, un tas ir labs veids, kā sevi turēt formā un būt vienmēr objektīvam par to, kas konkrētajā sfērā notiek pasaulē. Dzelzs priekškars vairs neeksistē, ir vērts paraudzīties sasniegumos, spēles tehnikās, kas tiek praktizētas citur. Esmu sapratis, ka cilvēkam vajadzīgs mūžs, lai viņš kārtīgi izkoptu vienu spēles tehniku. Var, protams, paskatīties elementus, kas ir interesanti arī citur, bet katrs no ģitārspēles virzieniem ir tik dziļš un savā formā komplicēts, ka tehnika, kas tajā tiek pielietota, prasa ārkārtīgi garas praktizēšanas stundas. Protams, ja to vēlamies darīt profesionāli, pietuvojoties pasaules klases līmenim.
Tomēr jāatceras, ka mūzika nav tikai tehnika. Vēl svarīgāk ir tas, kādu domu mūziķis ieliek katrā notī un akordā. Un ticiet vai ne, klausītājs to momentā uztver. Bet sacītā dziļumu var izkopt caur dzīves pieredzi, personiski izdzīvotajiem stāstiem.
– Skaņdarbi kā pārdomāti stāsti, bet vienmēr koncertos taču nākas iespēlēt arī tās dienas oriģinālo smaržu un garšu.
– Mūzika ir tāda pati komunikācija kā jebkura cita. Manos skaņdarbos ir gan pārdomāts pamats, gan noteikta vieta atstāta improvizācijai. Džeza mūzikā, ko daudzgadu studijās apguvu es pats un ar ko nodarbojas mans jaunākais brālis, improvizācijai, protams, ir nesalīdzināmi lielāka vieta. Un brālim uz to ir patiešām liels ķēriens.
– Ar brāli – saksofonistu Kārli Auziņu – kādreiz uzspēlējat kopā?
– Tādi īpaši plānoti koncerti mums nav bijuši, bet uzspēlējam ģimenes svētkos, mammai pirms pāris gadiem bija gleznu izstādes atklāšana, tad pamuzicējām tur. Brālis šobrīd dzīvo Madonā, kas zina, varbūt kādreiz kādu kopīgu muzikālo projektu arī izdomāsim.
– Kā pašam ar Madonas apciemošanu?
– Tagad braucu biežāk nekā pirms diviem trim gadiem. Nesen sagaidīju pirmdzimto, un tas ir labs iemesls uz brīdi uzticēt mazuli vecākiem, lai kopā ar draudzeni Lieni paši kur varētu izskriet. Mums ir arī suns, kuram Madonā izskrieties ļoti patīk. Bez tam, ja koncerti ir Vidzemes, Latgales pusē, bieži kā bāzes vietu ieplānoju Madonu, lai tad dotos uz Ludzu vai Cesvaini, vai vēl citu koncerta pieturu.
– Ar bērna nākšanu pasaulē noteikti pavērušās citas domas, veltījumi.
– Jaunajā albumā vienu kompozīciju esmu veltījis šim lielajam notikumam. Katrā ziņā dzīve un skaņdarbi ilgtermiņā kļuvuši daudz jēgpilnāki, kaut tīri sadzīviski reizēm nākas piekāpties un ar ģitāru, piemēram, iet trenēties garāžā.
10.09.2021.