Pavasarī deinstitucionalizācijas (DI) projektā „Vidzeme iekļauj" Lubānā atvērts dienas aprūpes centrs pilngadīgiem cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem (GRT) „Eglāji". Tagad daudzi pieaugušie, kuri agrāk dzīvojuši gandrīz neredzami, iznākuši no mājām un regulāri dodas uz dienas centru. Starp viņiem ir arī Lelde Akmene, kuru līdz šim vecāki spējuši izvadāt uz nodarbībām Madonā.
Ikdiena „Eglājos"
Lubānā jau bija izveidojusies tradīcija, ka cilvēki ar garīgiem traucējumiem aktīvi piedalās sabiedriskajā dzīvē, jo te ilgus gadus darbojās sociālās aprūpes centrs. Tā klienti, kam bija vieglāki GRT, kopā ar darbiniekiem devās uz pasākumiem, ar sabiedrisko transportu – uz peldbaseinu Degumniekos. Sākumā lubānieši bija rezervēti, bet ar laiku gandrīz katram iemītniekam pat radās savi Lubānas krustvecāki. DAC „Eglāji" vadītāja Dace Valaine cer, ka tad, kad dienas centra dalībnieki pēc „Covid-19" drīkstēs iet uz publiskiem pasākumiem, viņus tāpat pieņems un viņiem uzsmaidīs. Pirms pašvaldības vēlēšanām jau visi kopā devās uz debatēm. Atšķirībā no sociālās aprūpes centra dienas aprūpes centrā „Eglāji" pakalpojumus saņem cilvēki ar garīgiem traucējumiem, kuri gandrīz visi līdz šim dzīvojuši mājās.
Dienas aprūpes centrā nav tikai pieskatīšana un aprūpe vien, visu dienu tiek piedāvātas aktivitātes. Darbinieces cer, ka varbūt kāds no klientiem iemācīsies darboties ar adāmmašīnu un šujmašīnu, tagad vairāk laika aizņem adīšana, tamborēšana, šūšana ar rokām. Daudz laika vasarā paiet, darbojoties dārzā, siltumnīcā, vācot ārstniecības augus un meža veltes tuvējās pļavās un mežos. Sievietes ļoti aizrāvušās ar paklājiņu darināšanu. „Izārdām vecus džemperus, un no dzijas sanāk ļoti krāšņi paklājiņi. Dienā mums centrā var pulcēties 13 klienti, bet parasti atnāk deviņi. Daži, kam deinstitucionalizācijas projektā „Vidzeme iekļauj" veikts individuālais izvērtējums, tomēr atsakās no pakalpojuma, jo uzskata, ka paši var tikt galā. Bet lielākā daļa, kam šis pakalpojums piedāvāts, nāk regulāri, starp viņiem ir arī Lelde, kas visu mācās ar prieku," stāsta Dace Valaine.
Lelde visu mācās ar prieku
Kad Lelde pēc speciālās programmas bija apguvusi pavāra palīga profesiju, vecākiem bija jādomā, kā turpmāk veicināt meitas attīstību. Aptuveni 40 kilometru attālajā Madonā jau 20 gadu darbojas biedrība „Mēs saviem bērniem". Dažādos projektos Leldei tur bijusi iespēja saņemt fizioterapijas, kanisterapijas un citu speciālistu palīdzību. Pēc gadiem ilgas braukāšanas uz Madonu sākās „Covid-19" periods, un autobusā bija jāvelk maska. Lelde atteicās jebkur doties ar autobusu.
Kad 2021. gada pavasarī Lubānā tika atvērts dienas aprūpes centrs, šis jautājums atrisinājās pats no sevis. „Mēs tepat blakus dzīvojam, kādēļ gan lai braukātu vēl kaut kur? Iepriekš mums šādas iespējas atstāt meitu dienas aprūpes centrā nebija. Lelde uz dienas aprūpes centru var doties katru dienu, bet reizēm viņa vēlas palikt mājās un spēlēties ar suni vai skatīties seriālus. Vēl viņa sēž savā planšetē un, izmantojot to, ka mūsu nav mājās, skaļi dzied. Mēs neuzstājam, lai viņa noteikti dodas uz „Eglājiem", bet tā visiem ir labāk.
Dienas aprūpes centrā Lelde visu laiku ir nodarbināta un atrodas vismaz savā mazajā sabiedrībā. Arī tad, kad viņa mācījās par pavāra palīgu, visu dienu bija kopā ar citiem vienaudžiem. Ko viņa tur iemācījās? Tagad ūdeni prot uzvārīt un jaunajiem kartupeļiem mizu nobraucīt. Bet tas nav galvenais. Viņa šos gadus bija pieskatīta un kopā ar citiem. Pēc tam četrus piecus gadus – tikai mājās un nodarbībās biedrībā Madonā. Labi, ka biedrība piedāvāja ne tikai individuālas nodarbības, bet arī dejošanas un dziedāšanas pulciņus. Lelde kopā ar dejotājiem pat tika līdz „Nāc līdzās!" Ziemassvētku finālam.
Tagad mēs ar vīru visu dienu esam darbā un, kamēr Lelde ir „Eglājos", jūtamies droši par viņu. Viņa tur mācās rokdarbus un citas prasmes. Lepojas, ka tētim uzdāvinājusi čībiņas, un tagad ada tās arī citiem un sev. Brālim uzdāvināja izšūtu glezniņu, otram brālim – zīmētu mašīnu. Leldei patīk viss, ko viņai māca, – adīšana, tamborēšana, zīmēšana, krāsošana, darbs mācību virtuvē, dārzā. Lelde darbus veic dziedādama. Gūžu problēmu dēļ viņa nevar daudz locīties, nespēj pietupties.
Diemžēl ar gaitu kļūst arvien sliktāk. Veikt operācijas Leldei ir riskanti, var palikt ratiņkrēslā. Tāpēc, kamēr viņa pati staigā, mediķi neiejaucas," stāsta Leldes mamma Daiga Akmene.
Leldes ģimene
„Kad Lelde piedzima, man pa galvu ilgi malās domas: „Kāpēc tas notika ar mani?" Tajā laikā ārsti ieteica tikai vienu: „Rakstiet iesniegumu, ka atsakāties no bērna!" Viņai bija centrālās nervu sistēmas traucējumi, gūžu displāzija, traucēta arī plaušu darbība. Lelde sāka staigāt tikai četru gadu vecumā, pie neirologa bērnu slimnīcā braukājām līdz 18 gadu vecumam. Un, protams, vedām pie ekstrasensiem, pie tautas dziedniekiem…
Reizēm, kad gājām pa ielu un kāds atskatījās, gribējās pajautāt: „Vai tad man mute netīra?" Bet tas jau tikai uz ielas, citādi neesmu saskārusies ar noraidošu attieksmi. Ar vīru Aināru pakāpeniski sākām pieņemt reālo situāciju un, kad Leldei bija astoņi gadi, aizvedām viņu uz specializēto skolu bērniem ar kustību traucējumiem Raiskumā. Tur viņai klājās labi, bet pēc neilga laika tepat Dzelzavā atvēra specializēto skolu. Tur Lelde pabeidza pamatskolu.
Mēs ar vīru visu laiku ar savu vecāku atbalstu esam tikuši galā, nevienam citam palīdzību neesam prasījuši. Leldei ir divi jaunāki brāļi – Renārs un Rinalds. Kad gaidīju vecāko dēlu Renāru, Lelde vēl bija maza, trīs gadiņi, visa ieģipsēta, lai regulētu gūžas mežģījumu. Bieži bija jābraukā uz Rīgu. Decembrī piedzima Renārs, bet janvārī, tieši barikāžu dienās, Ainārs ar Leldi bija Rīgā pie dakteriem. Mobilo telefonu vēl nebija, ilgi nezināju, vai maz atgriezīsies. Tas, iespējams, bija grūtākais posms mūsu ģimenes dzīvē," atzīst Leldes mamma.
Gatava patstāvīgākai dzīvei?
„Lelde pati prot saģērbties, padzerties, paņemt ēdienu, bet pagatavot ēst viņa nespēj, jo sīkā motorika nav pietiekami attīstīta, trūkst roku veiklības. Zinu, ka dienas aprūpes centrā Lelde ir kaut ko gatavojusi, bet mājās ir pieradusi, ka visi esam klāt, rēķinās ar mūsu palīdzību. Tāpat jau sadzīvē viņai gadās visādas ķibeles.
Ja būtu kaut kur pašai jānokļūst, viņa nevarētu pateikt, kurā autobusā jāiekāpj. Reizēm iesēdināju viņu vienu autobusā uz Madonu, jo meita bija apguvusi, kur jāizkāpj un pa kuru ceļu jāiet uz biedrības telpām. Mēs aizbraucām meitai pakaļ pēc nodarbībām. Bet, tiklīdz gadījās kāds ceļa remonts vai cits šķērslis, viņa apjuka un nezināja, ko darīt. Agrāk arī reizēm kāds Leldi Madonā aizveda līdz autobusam un iesēdināja. Lubānā viņa mācēja izkāpt un atnākt līdz mājām, bet tagad gūžu problēmu dēļ tik lielu attālumu vairs nevar noiet.
Lielākais šķērslis, kāpēc, manuprāt, Lelde nav gatava patstāvīgākai dzīvei, kāda tagad deinstitucionalizācijas projektā dažviet pieejama grupu dzīvokļos cilvēkiem ar GRT, ir tas, ka Leldei nav izpratnes par naudu. Viņasprāt, visu mēnesi var dzīvot par vienu eiro," stāsta Leldes mamma.
Sociālie darbinieki skaidro, ka grupu dzīvokļu atvēršana cilvēkiem ar GRT Lubānā tuvākajā laikā nav plānota. Bet grupu dzīvokļos, kas DI projektā arvien lielākā skaitā piedāvā pakalpojumus visā Latvijā, var dzīvot arī tie, kam vajadzīgs atbalsts finanšu plānošanā. Šeit vienmēr ir pieejams atbalsta personāls, kas var palīdzēt jebkādu sadzīvisku jautājumu kārtošanā.
„Es apzinos, ka mēs nekļūstam jaunāki un Leldes veselība pasliktinās. Ļoti ceru, ka viņa varēs ilgstoši pavadīt laiku dienas aprūpes centrā un pēc gadiem, kad mēs ar vīru vairs nespēsim viņu atbalstīt, brāļi darīs visu iespējamo, lai Leldei nav jāpārceļas uz dzīvi sociālās aprūpes namā," piebilst Daiga Akmene.
ILZE OLŠTEINA
1.09.2021.