Vakar, 23. augustā, apritēja 32. gadskārta, kopš norisinājās vēsturiskais „Baltijas ceļš", kad ap divi miljoni cilvēku, sadevušies rokās, izveidoja dzīvu ķēdi, kas savienoja triju Baltijas valstu galvaspilsētas. – Kāds jūsu atmiņā ir palicis šis laiks? – vakar jautājām Madonā sastaptajiem cilvēkiem.
Daina no Kalsnavas pagasta: – Atceros to saviļņojumu, pacilātību, lielo patriotismu, vienotību, kas toreiz bija. To, ka cilvēki tā spēja saorganizēties, joprojām varam atcerēties ar apbrīnu un lepnumu. Tas patiešām bija tā vērts, jo tika pievērsta pasaules uzmanība vēsturiskajiem notikumiem, Molotova-Ribentropa paktam un tā sekām. Tas bija kaut kas vienreizējs, ne velti „Baltijas ceļš" iekļauts UNESCO pasaules mantojuma sarakstā.
Madonietis Aivars: – No sadzīves pakalpojumu kombināta, kur strādāju, daudzi brauca gan uz barikādēm, gan „Baltijas ceļu". Tas, protams, bija tā vērts un spilgti arī parādīja visai pasaulei Baltijas valstu centienus atgūt savu neatkarību.
Verners no Kalsnavas pagasta: – Tā bija skaista, silta, saulaina diena, kad devāmies uz Valmieras pusi, kur arī vienojāmies „Baltijas ceļā". Uz turieni es braucu kopā ar deju kolektīvu, bet mājās atgriezos autobusā ar pārējiem aiviekstiešiem. Tas bija emocijām bagāts laiks. Atceros arī interfrontistu izkaisītās skrejlapas Madonā.
Dzintra no Mārcienas: – To laiku atceros, „Baltijas ceļam" jau bija pievērsta visas pasaules uzmanība. Neatkarīga valsts tika atjaunota, taču trūkumu arī ir daudz, it īpaši tagadējos juku laikos.
Viedokļus uzklausīja
ŽEŅA KOZLOVA un
AGRIS VECKALNIŅŠ
24.08.2021.