Mums katram ir tā vieta, kur sakņojas mūsu dzimtas saknes. Tieši šai vietai jūtamies piederīgi. IEVA PLEŠA ilgu laiku uzskatīja sevi par īstenu madonieti, jo tur ir dzimusi un augusi, tomēr uzzinot, no kurienes nāk senči, sirds pieder Liezēres pagastam. Daudzi gadi ir aizvadīti šajā pagastā, neapzinoties, cik dziļas saknes un piederības izjūta vieno ar šo pagastu, cik ļoti sirds deg par savu vietu.
– Ir jāmīl vieta, kur tu dzīvo, kur ir tava ģimene. Tas lielākais patriotisms, degšana par savu pagastu radās brīdī, kad uzzināju, ka dzimtas saknes nāk no Liezēres. Vēsturiski gan teritoriālā vietu piederība ir mainījusies vairākkārt. Lai arī cilvēki uzskata, ka dzimtā svarīgākā ir tēva līnija, tomēr manā skatījumā svarīgas ir abu vecāku līnijas. Nevar nodalīt, kurš no vecākiem ir svarīgāks dzimtas sakņu meklējumos. Liezērē ir manas mammas tēva dzimtas saknes.
Bērnību un jaunību pavadīju Madonā, tad nonācu Liezērē. Manī ir pārliecība, ka senču balsis mani ir atsaukušas uz šo vietu un man te ir jābūt. Dzimtas saknes ir tās, kas mani tur Liezērē. Tas ir patriotisms, kas strāvo caur paaudzēm, kuplām ģimenēm, senām tradīcijām. Arī pilsētnieku saknes visdrīzāk tālā pagātnē ir lauki. Mēs nevaram no tā aizbēgt, latvieši ir zemnieku tauta. Manas DNS analīzes uzrāda, ka esmu 100 baltu izcelsmes, lai tas sevī ietver ne tikai Baltijas valstis, bet arī citus reģionus. To, ka esmu latviete, zinu droši. Manā ģenētiskajā kodā ierakstīta Krustpils, Jēkabpils, Mazsalaca, Līgatne, Mēdzūla, Gulbēre, Veļķi, Vietalva, Bērzpils, Cesvaine, Dzelzava. Tās ir tās piederības vietas, kur dzimuši un dzīvojuši mani senči un viņu pēcnācēji paaudžu paaudzēs.
– Liezēres pagasts tev ir īpaša vieta.
– Liezēre ir kā neapstrādāta pērle Madonas novada vidū, kuras skaistums ir pamanāms gan dabā, gan cilvēkos, gan vēsturiskos notikumos, pieminot arī izcilas personības, kuras šeit dzimušas un dzīvojušas. Liezērieši „svešos" pieņem nelabprāt un ir piesardzīgi. To var saprast, jo vēsturiski Liezērē bijušas vairākas lielas dzimtas, kuras savā starpā saradojušās. Liezēre ir lieliska un iedvesmojoša vieta dabas skaistuma dēļ. Daudzie ezeri, pakalni un āres visos gadalaikos ir baudāmi ik dienu. Dzīve šeit rit rāmi, ja dzīvo viensētā. Dzīvojot centrā Liezērē un Ozolos gan var izbaudīt arī dažādas ikdienišķas un sadzīviskas nebūšanas. Man zināmas abas šīs puses, jo Liezērē esam dzīvojuši gan dzīvoklī, gan tagad lauku mājās.
Ir lietas, ko var pieņemt un dzīvot, neko nemainot, bet ir problēmas, uz kurām gribas norādīt, jo prasās uzlabojumu vai kardinālas izmaiņas. Ceļu stāvoklis, graustu un veco, bīstamo koku problēmas ir vienas no būtiskākajām pagastā. Tūrisma nozares un uzņēmējdarbības attīstībai pagastā ir liels potenciāls, bet šie minētie faktori ir prioritātes, kas būtu jāsaved kārtībā, iesaistot gan pašvaldību, gan iedzīvotājus. Arī sociālajā jomā nepieciešamas izmaiņas. Liela daļa iedzīvotāju ir seniori, kas ir tā sabiedrības daļa, kuru nedrīkstam atstāt novārtā, un jāciena arī viņu viedoklis, kas, protams, lielākoties atšķiras no jaunākiem cilvēkiem. Sabiedrība ir jāinformē par notiekošo pagastā, lai izvairītos no nepatiesas informācijas izplatīšanās. Informācijai tieši no pašvaldības vajadzētu sasniegt iedzīvotājus.
Manas izjūtas, dzīvojot šeit, ir labas māju sajūtas. Jūtos te droši un labi. Pilsēta uzdzen trauksmi, te jūtos mierīgi. Sava sēta, sava pasaule, bet gribas, lai arī citur ir tikpat mierīgi. Vēlētos, lai cilvēki vairāk redzētu labo un skaisto sev apkārt, nesūdzētos par to, kā nav, bet mēģinātu darīt tā, lai būtu, būtu ar ko lepoties, priecātos par kaimiņu, draugu un pagastu kopumā. Gribētos, lai brauc uz šejieni, nevis otrādi.
– Dzimtas pētniecība, manuprāt, ir ļoti nozīmīga ikvienam no mums. Kā tev aizsākās interese par to?
– Man jau no bērnības paticis aprunāties, uzklausīt vecāka gadagājuma cilvēkus. Viņiem vienmēr ir bijuši interesanti stāstījumi, atmiņas par jaunību, kara laikiem, viedums, kas jaunajiem piemīt reti. Tādas sarunas mani ir aizrāvušas. Laikam katram ir jānonāk līdz tam vecumam, kad sāk interesēt jautājumi, no kurienes tu esi nācis, kas ir tavi senči. Manuprāt, padsmit, divdesmit gados cilvēkam īsti neinteresē, no kurienes viņš ir cēlies. Paliekot vecākam, sāk aizdomāties par savu dzimtu, varbūt pat sāk vilkt paralēles ar savu nodarbošanos, vaļaspriekiem, vietu, kur dzīvo. Bieži vien neapjaušam, ka talanti, mūsu nodarbošanās, ikdienas ritējums ir saistīts ar senčiem, tāds kā ģenētisks kods. Jebkura dzimtas izpēte ir aizraujošs process. Ik pa laikam ir bijusi vēlme izpētīt savas saknes, tomēr nekad īsti tas nebija mani aizrāvis. Zināju, kā sauca vectētiņu un vecmāmiņu, dzīves gājumu. Kad pienāca tas apzinīgais vecums, sapratu, ka patiesībā neko nezinu, jo neviens par to nerunāja. Tagad saprotu, kāpēc. Tas bija laiks, kad nerunāja par notikumiem, jo vēlējās pasargāt savas ģimenes. Atradu senas grāmatas un albumus. Ielūkojoties vairākkārt, radās interese. Sākotnēji vēlējos palīdzēt mammai atrast savas dzimtas saknes, tomēr tas aizrāva tik ļoti, ka vairs nevaru apstāties. Šobrīd esmu tikusi līdz 1736. gadam, kad dzimuši mani mammas tēva senči.
Tālāk pašu spēkiem nav izdevies tikt. Ar dzimtas pētniecību nodarbojos tikai trīs gadus, zinu, ka man, lai visu informāciju saliktu kopā, būs vajadzīgi daudzi gadi. Man svarīga ir ne tikai tiešā līnija, bet arī ieprecētie radi, brāļi un māsas. Šobrīd lepojos, ka manā dzimtā ir kuplas ģimenes, dzimtas koks ir plašs. Mammas senčos dzimtās bija pa 13, 9, 7 bērniem. Man pašai ir 4.
– Dzimtas pētniecība ir laikietilpīgs un sarežģīts process. Vispirms ir jāsaprot, ko gribi atrast?
– Lielisks resurss ir internets un daudzās vietnes, kur arī bez maksas iespējams meklēt savus radiniekus, informāciju par viņiem. Ja ir kaut niecīga informācija, pie pirmajiem panākumiem rodas milzīgs azarts turpināt meklēt. Tomēr jāatceras, ka laika gaitā ir mainījusies rakstība, līdz ar to vārds vai uzvārds, arī vietas nosaukums var būt mainījušies. Jāmēģina dažādi varianti. Tāpat lielisks palīgs ir baznīcas grāmatas, muižu revīziju, tautas skaitīšanu dokumenti. Interneta vietnēs, kas saistītas ar ciltskokiem, dzimtu pētīšanu, ir ļoti atsaucīgi cilvēki, kas dalās savā pieredzē, zināšanās, palīdz atšifrēt rakstību. Reizēm meklēšana nevedas, tad ir jāapstājas. Īstajā brīdī atkal viss izdosies. Manuprāt, visam ir savs laiks. Viss notiek īstajā momentā. Dzimtas pētīšanas sākumā man pašai tik labi nevedās. Vecā rakstība, valodas barjera radīja šķēršļus, bet man nesavtīgi ļoti palīdz dzimtas pētnieki ar pieredzi, paskaidrojot, pamācot, iesakot. Šī rīcība ir mudinājusi arī mani palīdzēt citiem dzimtas pētniekiem meklēt informāciju. Pētot savu dzimtu, sanāk saskarties arī ar citām. Dzīvojot Liezērē, kas ir mazs, bet tajā pašā laikā liels pagasts, cilvēki ir zināmi, gribas iepazīt arī viņu dzimtas. Informāciju saglabāju un labprāt ar to dalos.
Ikviens no mums var meklēt savus radu rakstus, pētīt dzimtas saknes. Galvenais ir nenobīties, jo reizēm mēdz piemeklēt arī neveiksmes. Tas ir laikietilpīgs darbs, prasa pacietību, bet tas noteikti ir tā vērts. Tu izzini savu dzimtu, vēsturi un šo nozīmīgo materiālu saglabā nākamajām paaudzēm.
To, ka interese par savu dzimtu, tās saknēm palielinās, lieliski varēja vērot mājsēdes laikā. Arvien vairāk jautājumu un diskusiju bija interneta vidē. Tas ir ļoti pozitīvi, cilvēki interesējas par savu dzimtu vēsturi. Manuprāt, vēlme sastādīt savas dzimtas koku tikai aug.
– Saistībā ar dzimtas pētniecību un Liezēres pagasta vēsturi tev ir arī tālāki nākotnes plāni?
– Uzzinot dzimtas vēsturi, dzīvojot līdzās dzimtas mājām, sāc saskatīt patiesās vērtības. Dažādiem notikumiem sastājoties pareizā kārtībā, dzīvojot un saimniekojot vienā mirklī saproti, ka vēlies ko dot arī citiem. Liezēre ir skaista vieta, ar savu vēsturi, nostāstiem un vietām, tomēr raksturīgi, ka viss šeit ir privāts un ar dabas bagātībām neviens īsti negrib dalīties. Tad nāca doma, ka vajadzētu ļaut cilvēkiem piekļūt Liezēres skaistumam. Izgāju biznesa inkubatoru, sapratu, kā darbojas projekti, arī tie, ko piedāvā Madonas novada pašvaldība. Sapratu, ka tūrisms nav īsti tā nozare, kas tiek pilnībā atbalstīta. Ir jābūt kādam īpašākam pakalpojumam, ko pievienot. Jau sākotnēji mana doma nebija tūrisms tā tiešajā nozīmē. Gribēju visu darīt ar pievienoto vērtību. Dzimtas pētīšanas iespaidos atskārtu, ka cilvēkiem varu pavērt durvis uz vēsturi. Mājā, kurā mēs dzīvojam, ir dzīvojuši slaveni cilvēki – ģenerālis Otto Ūdentiņš, zaļais partizāns un Liezēres priekšsēdis Kārlis Ūdentiņš, daiļamata meistare Milda Ūdentiņa. Ir saglabājusies šo cilvēku vēsture gan vārdos, gan fotogrāfijās, arī personiskajās lietās, un, lai turpinātu vēsturi, vēlētos ierīkot muzeja istabu ar šīm personiskajām mantām, kur ikviens varētu atbraukt un gūt informāciju par šiem cilvēkiem un viņu devumu Latvijai un Liezērei. Vācot informāciju, kā varētu īstenot šo projektu, nonācu līdz ezerpilij Liezēres ezerā. Tad nāca nākamā doma par laivu braucieniem un stāstījumiem par mūsu pagastu. Šis iedomātais vēl ir tapšanas un izstrādes procesā, jo pašlaik notiekošais ievieš dažādas korekcijas visās jomās. Laiks rādīs, kā un cik ātri idejas tiks realizētas. Īstenībā tik maz vietējo iedzīvotāju zina paši sava pagasta vēsturi, ievērojamākos notikumus. Apaudzējot šīs idejas, sapratu, ka saistībā ar dzimtu pētīšanu labprāt palīdzētu sastādīt maršrutus ar dzimtas mājām tiem cilvēkiem, kuriem ir saistība ar mūsu pagastu. Ja cilvēkam nav informācijas par saviem senčiem, varu palīdzēt izveidot dzimtas koku. Šī ir mana sirdslieta, kurā labprāt dalos arī ar citiem.
20.08.2021.