Aizvadītajā sestdienā svētceļojumā kājām uz Aglonu devās Madonas katoļu draudzes grupa, kopumā 50 dalībnieku.
Svētceļojums iesākās ar Svēto Misi, pēc lūgšanas un svētības sekoja brokastis baznīcas dārzā un tad arī pirmie kilometri.
Svētceļojums ir kopienas ceļš. Tajā dodas cilvēki no vienas draudzes, bet pievienojas arī citu draudžu piederīgie, šoreiz – pārstāvji no Cesvaines, Lubānas, Aizkraukles, Gulbenes, Ikšķiles, Rīgas katoļu draudzēm un arī Madonas evaņģēliski luteriskās draudzes. Dalīties ceļā, tā priekos un bēdās, Dieva laikā un vēstī, ko caur katehēzēm īpaši veic svētceļojuma garīgais vadītājs – priesteris Māris Ozoliņš, ir grupas notikuma galvenais saturs. Par svētceļojuma moto draudzes prāvests šoreiz izvēlējies trīs nozīmīgo tikumu „vaļus": „Ticēt. Cerēt. Mīlēt". Kopā ar atklājumiem svētceļnieki noteikti gūs īstu kaujas lauka pieredzi pacietībā un iecietībā – viss laiks taču ir vienots ar pārējiem grupas biedriem, tik dažādiem temperamentā un raksturā. Ceļš parasti ļauj uzzināt citam par citu daudz vairāk nekā ikdienas apstākļi un mājsēdes komforts. Kopīgas grūtības un prieki saliedē cilvēkus, tāpēc svētceļojuma ieguvums vienmēr ir sadraudzība, kura bieži nes augļus arī pārējā draudzē.
Svētceļojuma laiku gājēji apzināti velta dievkalpojuma liturģijai, ikdienas lūgšanām, pārdomām un slavēšanai.
– Svētceļojumā eju septīto reizi, – atklāj Madonas katoļu draudzes pārstāve Vita Bartuševiča. – To darīt mani mudina iekšēja ilgošanās un nemiers vai gaidas pēc kā augstāka. Pirms personīgās svētceļošanas pieredzes vairākus gadus uz Aglonu gāja mani bērni, es viņus pavadīju, sekoju līdzi viņu gaitām, pati paliekot mājās. Kad bērni izauga, devās studēt, strādāt un svētceļojumā vairs negāja, es pārņēmu stafeti. Tagad svētceļojumā jau nevaru vairs neiet.
Grupas lielu daļu veido pieaugušie, bet tikpat daudz Madonas grupā ir bērnu un jauniešu. Jaunie labprāt piedalās „trakos" pasākumos, kuri mudina ne tikai uz lēnīgām pārdomām, bet arī uz sportiskām, jēgpilni riskantām lietām.
– Šogad svētceļojumā eju sesto reizi, – vēsta Jāzeps Jaujenieks. – Svētceļojumā eju, lai satuvinātos ar Dievu, izkāptu no komforta zonas un labi pavadītu laiku ar citiem svētceļniekiem. Man tie ir svētki.
– Svētceļojumā eju ceturto gadu, pirmo reizi gāju, kad man bija 11 gadu, – turpina Paula Madžule. – Eju viena, bez citiem ģimenes locekļiem. Katru svētceļojumu eju ar savu nodomu. Esmu pārliecinājusies, ka pēc svētceļojuma no Dieva saņemu daudz žēlastību.
– Svētceļojumā eju piekto gadu. Šis ir trešais gads, kad eju kopā ar visu ģimeni – mammu, tēti, brāļiem un māsu, – atklāj Agate Liepiņa. – Svētceļojumā eju tāpēc, ka tas ir foršs piedzīvojums un laiks mums kopā kā ģimenei. Man patīk slavēt Dievu, patīk satikt kristiešu draugus, patīk izlozēt sargeņģeļus un gatavot pārsteigumus. Man šoreiz līdzi ir ukulele – svētceļojumi mani rosināja iemācīties spēlēt šo mūzikas instrumentu.
Jā, svētceļojums piedāvā jauniešiem iespēju augt, pārbaudīt savus spēkus un nostiprināt pārliecību, ka viņi nav vieni, bet ir Baznīcas sastāvdaļa. Tāpat svētceļojums ir iespēja parādīt neticīgajiem, ka kristieši nav garlaicīgi, nav nekādi nūģi. Būt kristietim nozīmē būt darbībā, būt ceļā šā vārda burtiskā un arī visplašākajā nozīmē. Tomēr svētceļojums nav tūrisma pārgājiens.
Plānots, ka 12. augustā svētceļnieki izbaudīs „tuksneša" dienu. Tad laiku Feimaņos ikviens veltīs konferencei, garīgām pārdomām, slavēšanai. 13. augustā grupa ieies Aglonā.
Ceļā lūdzoties par saviem labdariem, svētceļojuma dalībnieki saka pateicību atbalstītājiem: SIA „BioCore Ltd", AS „Cesvaines piens", AS „Lazdonas piensaimnieks", „Madonas maiznieks", veikalam „Papīrs", SIA „Junge", Mārim Štrombergam, Leontinai Brenčevai.
10.08.2021.