Rakstniecei ILZEI INDRĀNEI, viņas darbu cienītājiem un novadniekiem, kam Ilzes Indrānes talants ir arī pašu vietas atpazīstamības garants, īpašs laiks bija pavasaris 2007. gadā, kad rakstniecei apritēja apaļa jubileja un klajā nāca viņas jaunākais darbs – romāns „Dievsunīši".
Tomēr ne jau pompozi pasākumi vai kampaņveida uzmanības apliecinājumi ir Ilzes Indrānes dzīves saturs un prieks. Gluži otrādi – rakstnieci vairāk uzrunā daba, divsaruna, uzrakstīta un saņemta vēstule, pašas pamanīti un līdzpārdzīvoti redzējumi.
– Man patīk smalkie raksti – balts izšuvums uz baltas blūzes (Līvijas Endzelīnas gleznā), balts zieds uz sen nekopta, aizauguša kapa, vecs suns (un cilvēks), kas atrod jaunas mājas cerības, vecs kastaņkoks vai ābele (vai cilvēks), kas zied līdz krišanas mirklim, iekrīt pats savos ziedos, ar ziediem apsedz rētas, celmenes, kapus – īpaša liktensvēlība, īpaša laime. Kaimiņi satraucas, žēlo, izsaka līdzjūtību kritušajam un cits citam – dzīvas visas cilvēciskās jūtas, dzīvs zieds vēl katru uzrunā – kā jaunībā.
– Kas rakstnieci šobrīd aizkustina, iešūpo domas un brīnīšanos?
– Tas, par ko man gribējās jums teikt, lai rakstāt vai tikai piedomājat, – par vienu priecīgu kaimiņu vecmāmiņu. Kā viņa, neviena neaprakstīta, nefilmēta un nefotografēta, mierīgi stāda kokus un puķes. Iet un stāda, iet un stāda. Iestāda ceļa malā kastaņus – desmit, divdesmit, simts stādu, un neviens neorganizē pasākumu, viņu nefotografē. Arī šopavasar – laiks tik sauss – viņa bēdājas, ka viena rinda varbūt neaugs, un stāda atkal.
– Egles arī vajag iestādīt, – teic kaimiņu vecmāmiņa un kādu eglīti ziemai iestāda.
Atrod puķi (ierauga mežā vai manā dārzā) un stāda, lai citā vietā tāpat augtu. Tas ir priecīgs pārdzīvojums, bet bēdīgs pa šo pašu līniju ir cits.
Vislabprātāk braucu ar autobusu Madonas pilsētā dziļi iekšā, lai man nav jābrauc garām slimnīcas pagalmam, kas ir krāšņi noklāts ar asfaltu vai krāsainiem ķieģelīšiem. Klājums tur ir, bet nebūs zāles, nebūs vairs zāles. Man žēl zemes, esmu fanātiķe no „Zemesvēža" laikiem (domāts Ilzes Indrānes romāns „Zemesvēzi dzirdēt". – Aut.), fanātiķe, jā, un man ir žēl zemes, kas notiks ar to?
Vienai draudzenei pat dzejā uzrakstīju: „Tu tak man palīdzēsi stādīt to liepu rindu, mās, pirms šo zemi, zemīti ar krāsainu asfaltu klās."
Tādas ir pārdomas Meža dienu sakarā. Manējie taču ir mežinieki – bērni un mazbērni – visi ir mežos, ar soļiem mēra zemīti, caur pirkstiem to sijā. Mazdēls mācās Jelgavā, Latvijas Lauksaimniecības universitātē, tūlīt noliks eksāmenus, būs praksē Kalsnavā. Mēs visi turam zemi zemē, lai Dievs zina, kur debesi turēt.
Vairāk lasiet laikrakstā STARS. 07.06.2008.
Autore: INESE ELSIŅA
OĻĢERTA SKUJAS foto