Saruna ar KITIJU ANNU STRAZDIŅU tika uzsākta, dzirdot, kā darbavietā viņa brīvi runā angļu valodā, turklāt likās, ka vēl ar akcentu. Kad uzzināju, ka jauniete kādu bērnības posmu kopā ar ģimeni dzīvojusi Īrijā, sarunas pavediens pakavējās īru zemē, kaut mūsu saruna izvērtās par pieredzi sevis meklējumos.
– Ģimenes stāstu negribētu pārāk publiskot, bet, tā kā mamma ir cēsniece, sāku mācīties Cēsu pamatskolas 1. klasē, kad piedzima mana māsa. Mamma izdomāja, ka ir jābrauc uz Īriju, jo tur jau atrodas viņas māsa, – sarunu iesāka Kitija. – Aizbraucām uz Īriju, kad man bija 8 gadi. Sanāca tā, ka Latvijā uzsāku mācīties 1. klasē, bet Īrijā mans vecums atbilda 4. klasei, jo tur skolas gaitas bērni uzsāk agrāk. No 4. līdz 8. klasei mācījos Īrijā, tikai pēc tam atgriezāmies Latvijā, jo radās iespēja. Pa to laiku, kamēr angļu valoda bija ikdienas valoda, man jau likās, ka sāku aizmirst latviešu valodu. Arī ar vecākiem daudz sanāca runāt angliski, jo draugi runāja angļu valodā, māsīca – angliski, brālēns vispār latviešu valodu nesaprot.
– Kur mācījies pēc Īrijas posma?
– Atgriežoties Latvijā, mācījos Sarkaņu pamatskolā, kur atkal sanāca piemēroties citai klašu sistēmai. Īrijā biju 8. klasē, Latvijā – atbilstīgi 4. klasē. Pabeidzot 6. klasi, aizgāju uz Madonas Valsts ģimnāziju, savukārt pēc ģimnāzijas 9. klases beigšanas iestājos Valmieras Viestura vidusskolā, kur mācījos teātra novirziena klasē. Tā bija iespējām bagāta skola, kur varēja iepazīt teātra mākslu, notika arī teātra festivāli. Šī skola deva ļoti daudz. Kā mēs ar klasesbiedriem norunājām – gribētos vēl vienu gadu tur mācīties. Valmieras Viestura vidusskolu absolvēju pagājušajā gadā.
– Šis laiks ir pietiekami grūts un trauksmains arī jauniešiem, kas it kā visu uztver vieglāk.
– Man bija grūtāks posms no decembra, kad meklēju darbu pa ziemu. Bija uznākusi kaut kāda divdesmitgadnieka krīze. Domāju, ka varbūt tagad būtu kur jāiestājas mācīties, tikai jāzina, kas mani vairāk saista un interesē. Galvā visādas domas, bet koronavīrusa pandēmijas laiks un trauksmainais stāvoklis visu bremzēja. Esmu tas cilvēks, kas cenšas sevi izprast un savest kārtībā. Esmu nonākusi pie secinājuma, ka viss ir cilvēka galvā. Kā domāsi, tā arī būs.
– Varbūt izvēlēsies turpināt izglītību pa teātra līniju?
– Nav tā, ka es negribētu. Man patīk būt uz skatuves, patīk organizēt pasākumus. Diezgan ilgu laika sprīdi esmu darbojusies Madonas novada jauniešu domē. Taču Valmierā sapratu, ka visu mūžu teātrī negribētu pavadīt, labāk rīkoju kādus pasākumus. Teātris tomēr ierobežo, ar laikus veidotos rutīna, ko neviens nevēlas. Mani skolotāji bija gan Valmieras Drāmas teātra aktrise Inese Ramute, gan Mārtiņš Meijers, gan Agris Apinis. Paplašināti tika mācīta arī literatūras vēsture. Un tad pamazām sapratu, ka īsti nezinu, ko gribu darīt. Vieglāk bija nonākt pie secinājuma, ka nevajag skriet, laika ir daudz, tāpēc izvēlējos paņemt brīvu gadu. Arī kovida laiks ieviesa korekcijas. Mana skola pārgāja uz attālinātajām mācībām no 2020. gada marta. Uzreiz viss izmainījās. No pavasara paralēli ar eksāmeniem uzsāku darbu "Madonas alus" terasē Bodniekos. Te man iepatikās, pa ziemu pastrādāju arī "Kebabostā".
– Tātad labi jūties arī apkalpojošā un viesmīlības sfērā, patīk darbs ar cilvēkiem?
– Man darba pieredze veidojas jau no 14 gadu vecuma. Pirmais darbs bija Cēsīs, kur tirgoju zemenes. Pēc tam 15 gadu vecumā aizbraucu uz Rīgu, kur strādāju uzņēmumā "Ievas Siers", tirgoju cieto sieru. Bija mazliet bail, ka nepazīstu Rīgu, ka man tikai 15 gadu, ka jādzīvo Latvijas Universitātes kopmītnēs Jūrmalas gatvē. Atgriezos Madonā, nostrādāju mēnesi mājas vīna ražotnē. Arī Madonā esmu tirgojusi zemenes. Darbā pirmais un svarīgākais ir vide, lai patīk tajā uzturēties, arī pretimnākoša vadība. Nav tādas sajūtas, kad rītā piecelies un negribas iet uz darbu, drīzāk ir vēlme doties strādāt. Nav nogurdinoši, strādājot patīk tas, ka dienas ir aizpildītas, visu laiku ir, ko darīt. Laiks paskrien ātri, vakarā saproti, ka ir forši, ir gandarījums. Taču apkalpošanā ir jāiestrādājas. Pagājušajā gadā bija grūtāk, jo daudz kas bija jāapgūst, ko nezināju. Šogad ir vieglāk. Bodniekos, Madonas alus terasē, pavārs no Gruzijas gatavo nacionālos ēdienus. Kad atver ēdienkarti, jau liekas, ka esi Gruzijā. Kā teica viens klients, īpaši kovida laikā ir forši atbraukt uz Gruziju, pietrūkst tik gruzīnu mūzikas. Arī es esmu iemācījusies pagatavot hinkaļus, bet pa ziemu mājās gatavoju pahlavu. Vienu brīdi uzskaitīju kilometrus, cik noskrienu darbā. Ikdienā tie ir 6-8 km, sestdienā – līdz pat 19 km. Pagājušajā gadā pēc lielā darba skrējiena, kad jutos nogurusi, gribējās kur aizbraukt – prom no Madonas. Paņēmu atvaļinājumu, aizbraucu ar draugiem uz Latvijas otru galu – uz Roju. Atpūtāmies pie Usmas ezera. Sapratu, ka ir daudz vietu Latvijā, kur gribētu nokļūt.
– Kā būtu bijis, ja paliktu Īrijā?
– Arī es to esmu domājusi. Ja paliktu Īrijā, būtu pavisam cits cilvēks. Tur jauniešiem nav tādu iespēju, kādas ir šeit, Madonā, arī Valmierā, kur esmu pavadījusi ilgāku laiku. Šeit ir jauniešu dome, ir jauniešu centrs, un katrs var iet un ko darīt. Var darboties pulciņos, attīstīt intereses. Es dejoju Kalsnavas jauniešu deju kolektīvā, iepriekš dejoju tautas nama "Kalnagravas" kolektīvā "Resgaļi". Valmierā arī dejoju. Īrijā viss, kas bija, tas bija skolā, izglītības ziņā viss bija daudz zemākā līmenī. Kad jaunietis sasniedz 16 gadu vecumu, jau sākas ballītes un klubi. Piemēram, mana māsīca gados ir jaunāka, bet ir pilnīgi cits cilvēks, ar citām interesēm, ko veicina tās valsts sistēma, kurā cilvēks dzīvo. Latvijā personības attīstībai ir visdažādākie piedāvājumi, atliek tikai izvēlēties.
– Kādas vēl aizraušanās saista bez dejošanas?
– Mācoties Valmierā, trīs gadus dziedāju korī. Tas bija obligāti 10. un 11. klasē, 12. klasē varēja izvēlēties, bet es gāju, jo gribēju pirmoreiz dzīvē ar kori piedalīties Dziesmu svētkos. Dziesmu svētki kovida dēļ tika atcelti. Vēl es ziemās slēpoju, un slēpo arī māsa Agnese, tētis, mazais brālītis Raivo: ja līdzās ir "Smeceres sils", sniegs, ir jāslēpo.
Esmu vecākā, māsa mācās mūzikas skolā, trenējas vieglatlētikā. Madonā ir visas iespējas jauniešiem izpausties.
– Vai gribētu vēl kādreiz aizbraukt uz Īriju?
– Tante ir zvanījusi, piedāvājusi, lai atbraucot uz kādu laiciņu un pastrādājot. Atbildu, ka varu aizbraukt un pastrādāt, bet ne jau uz visu vasaru. Protams, tur alga ir citādāka, bet visi mani draugi ir šeit, negribētu ko mainīt. Bet nekad nesaki: "Nekad!" Gribētu aizbraukt ciemos uz Cookstown, kur dzīvojām. Iepriekš Īrijā biju 2014. gadā. Pagājuši 7 gadi, arī tur daudz kas ir mainījies. Dzīvojām dvīņu mājā, un visa pilsēta pilna ar tādām mājām, dzīvokļu daudzstāvu namos tur nav. Mums bija liels māju rajons, kas nedaudz līdzinās Madonas Raiņa ielai. Interesanti, ka nav dārzu, kā tas ir latviešiem. Bieži ieeju google maps un paceļoju pa vietām, kur esmu kādreiz bijusi. Pilsēta ir diezgan liela, no mājas līdz skolai bija tāls ceļš. Kā jau Īrijā, tur aktīvi spēlē futbolu, arī es gāju, tas bija bezmaz piespiedu kārtā, tāpat kā peldēšana. Ja Īrijā neiemācītu peldēt, tagad droši vien to neprastu. Visur ir savi plusi. Kādu laiku sazinājos ar vienu savu draudzeni: es viņai sūtīju Latvijas saldumus, viņa – Īrijas.
– Tātad liels pluss ir labi apgūtā angļu valoda?
– Diezgan liels. Man bija doma, ka ir jāpārceļas uz Cēsīm, tikai jāsameklē darbs. Sūtīju CV uz vairākām vietām un saņēmu atbildes tikai tāpēc, ka man ir angļu valodas zināšanas, taču visiem darba piedavājumiem atteicu. Nē, es tomēr palieku Madonā. Vai man bieži nākas lietot angļu valodu? Ne pārāk. Labi, ka sanāk komunicēt ar Džastinu, tad ir iespēja runāt angliski, lai valodu neaizmirstu. Viņam ir amerikāņu akcents, man – īru, un tā mēs viens par otra akcentu mēdzam pasmieties.
– Kāda ir dzīve Buliņos?
– Tur atrodas audžutēta lauku mājas, viņš mani uzaudzināja no
3 gadu vecuma. Māja tika nopirkta pirms kādiem četriem gadiem. Sākumā mēs dzīvojām pilsētā, kad nomira vecmamma, pārvācāmies uz laukiem. Ja dzīvoju Oļos, sanāk braukt uz darbu un atpakaļ ar automašīnu. Kā palika 18 gadu, tā uzreiz nokārtoju eksāmenus un ieguvu braukšanas tiesības, jau no 17 gadiem sāku interesēties, kur mācīties, lai iegūtu autovadītāja apliecību. Tagad jau dzīvi lauku mājās uzskata par priekšrocību, īpaši lauku mājā patīk uzturēties pavasarī, vasarā, kas ir mīļākie gadalaiki. Laukos ir daba, miers. Esmu vasaras bērns. Ir teiciens „Ziemā, kad ir sals, aukstums sāpina", bet vasarā ir karstums, un man noteikti vieglāk ir izturēt karstumu, nekā aukstumu.
9.07.2021.