1. jūlijā stājies spēkā Latviešu vēsturisko zemju likums, ko Saeimā sākotnēji iesniedza Valsts prezidents Egils Levits. Likuma izstrādi paredzēja Administratīvo teritoriju un apdzīvoto vietu likums. Saskaņā ar pašreiz uzņemto likuma virzītāju kursu varētu pat tikt pārsaukti vietu, ielu nosaukumi; pasākumos, skolās un pašvaldības darbā izmantota latgaliešu vai lībiešu valoda to attiecīgajās vēsturiskajās zonās.
Likuma daļa, kas attiecas arī uz Madonas reģionu, – valstij un attiecīgajām pašvaldībām, kuru teritorijas ietilpst vēsturiskajās zemēs, jānodrošina latgaliskās identitātes un kultūrvēsturiskās vides saglabāšana, attīstība. Tostarp jāveicina latgaliešu valodas kā latviešu valodas paveida apguve izglītības iestādēs, publiskajos pasākumos, ikdienas darbā pašvaldībā, kā arī jāatjauno un vidē jāizmanto vietvārdi latgaliešu valodā, piemēram, ceļazīmēs, vietu un ielu nosaukumos.
No Madonas novada Latgalei kā latviešu vēsturiskajai zemei pieder daļa Barkavas un Ošupes pagasta, savukārt no Varakļānu novada – Murmastienes pagasts, Varakļānu pagasts un Varakļānu pilsēta.
Vidzemei kā latviešu vēsturiskajai zemei no Madonas novada pieder Aronas pagasts, Barkavas pagasta daļa, Bērzaunes pagasts, Cesvaines pagasts, Cesvaines pilsēta, Dzelzavas pagasts, Ērgļu pagasts, Indrānu pagasts, Jumurdas pagasts, Kalsnavas pagasts, Lazdonas pagasts, Liezēres pagasts, Lubānas pilsēta, Ļaudonas pagasts, Madonas pilsēta, Mārcienas pagasts, Mētrienas pagasts, Ošupes pagasta daļa, Praulienas pagasts, Sarkaņu pagasts, Sausnējas pagasts, Vestienas pagasts.
Barkavas un Ošupes pagastu pārvalžu līdzšinējais vadītājs, tagadējais Madonas novada domes priekšsēdētāja vietnieks komunālās saimniecības, teritoriālās pārvaldības un attīstības jautājumos Aigars Šķēls uz šādām izmaiņām likuma ietvaros tomēr raugās skeptiski.
– Daļa iedzīvotāju šajos pagastos jau līdz šim jutušies vairākkā latgalieši, piemēram, braucot uz Dziesmu un deju svētkiem, Barkavai bija Barkavas brunči ar Latgales piesitienu. Kamēr tas skar kultūru un tradīcijas, tikmēr viss jau līdz šim bija kārtībā. Mani satrauc šo likumu bīdītāju komentāri, kas izskanēja publiskajā telpā, ka pirmais solis – apstiprināt šo likumu, tad panākt, lai pašvaldību administratīvās robežas sakrīt ar vēsturisko zemju robežām. Nemaz nekomentēšu, ko tas nozīmētu tālāk… Tad – skolās ieviest latgaliešu valodu Latgales zonā, pasākumos un pašvaldībā darba valodā izmantot latgaliešu valodu. Vietvārdi, ielu nosaukumi – viss perspektīvā jāpārsauc. Man tas šķiet jau ekstrēmi un pilnīgi nevajadzīgi. Ja nostiprinām vēsturiskās zemes, pasakām – šeit ir Latgales robeža, tur – Kurzeme; tradīcijas, tautastērpi – viss kārtībā, bet nevajag to visu jaukt ar sadzīvi. Citiem iedzīvotājiem tas radīs tikai apgrūtinājumus. Braucot pa Latviju, es vēlos lasīt ielu uzrakstus skaidrā latviešu valodā, nevis, piemēram, pie Daugavpils nezinātājs buldurēs kaut ko latgaļu valodā, pie Ventspils – vēl citā. Kam tas vajadzīgs, un kam no tā vieglāk paliek? – retoriski jautā Aigars Šķēls.
Kaut arī likums ir stājies spēkā ar 1. jūliju, paredzams vēl pārejas periods tā ieviešanai, tostarp izdodot attiecīgus Ministru kabineta noteikumus. Jāuzsver, ka šobrīd iedzīvotājiem dzīve un sadzīve nemainās, ielas un vietas tuvākajā laikā netiks pārsauktas latgaliešu valodā.
– No pašvaldības cītīgi sekosim līdzi, kādas aktivitātes saistībā ar likuma ieviešanu notiks, lai nepieciešamības gadījumā paustu arī savu viedokli par to, kas nav vajadzīgs. Šā brīža dzīve cilvēkiem nemainās, un no pašvaldības visiem spēkiem arī cīnīsimies, lai tas tā paliktu. Neesam pret vēsturiskajām zemēm, bet esam pret to jaukšanu ikdienas dzīvē, – teic priekšsēdētāja vietnieks.
Kādēļ šāds likums tādā gadījumā bijis nepieciešams? Likuma autori saredz, ka likums radīšot nepieciešamos priekšnoteikumus iedzīvotāju kopīgās identitātes stiprināšanai un latviešu vēsturisko zemju kultūrvēsturiskās vides un kultūrtelpu saglabāšanai un ilgtspējīgai attīstībai.
Likuma preambulā iekļauti latviešu nācijas veidošanās vēsturiskie aspekti un uzsvērts, ka latvietības daudzveidība, kultūrtelpas un latviešu vēsturisko zemju kultūrvēsturiskā vide ir nācijas kopējā bagātība.
Ar jauno likumu akcentēta katra pagasta un pilsētas piederība kādai no piecām vēsturiskajām latviešu zemēm- Vidzemei, Latgalei, Kurzemei, Zemgalei un Sēlijai.
Ministru kabinetam uzdots līdz šī gada beigām apstiprināt Latviešu vēsturisko zemju un kultūrtelpu attīstības plānu, lai saskaņotu valsts un pašvaldību īstenotos pasākumus, kā arī koordinētu un mērķtiecīgi izmantotu šim mērķim pieejamos valsts un pašvaldību resursus. Tas būs vidēja termiņa attīstības plānošanas dokuments uz septiņiem gadiem, un tā izstrādi uzticēts veikt Kultūras ministrijai. Finansējumu plāna īstenošanai paredzēts noteikt, sagatavojot 2023. gada valsts budžeta projektu.
Noteikts, ka MK reizi gadā Saeimai un Valsts prezidentam sniegs ziņojumu par paveikto likuma mērķu sasniegšanā, plāna īstenošanā un iecerēto turpmāko darbību. Pirmais ziņojums jāsniedz līdz 2023. gada 30. jūnijam.
7.07.2021.