Tā bija ne tikai debija Latvijas čempionātā vieglatlētikā, bet vispār pirmā reize mūžā, kad Zemgales Olimpiskā centra Jāņa Lūša stadionā Jelgavā orientierists Andris Jubelis Latvijas mēroga sacensībās noskrēja 5000 m distanci, ierindojoties 2. vietā.
Varbūt tas bija pārsteigums arī vieglatlētu sabiedrībai, ka 2021. gada Latvijas čempionātā vieglatlētikā, kas norisinājās 26. un 27. jūnijā, 5000 m skrējienu veica un sudraba medaļu izcīnīja divi Latvijas izlases orientieristi – mūsu novadnieks Andris Jubelis un Sandra Grosberga.
No 1. līdz 9. jūlijam Andris kopā ar Latvijas orientieristu izlasi piedalās pasaules čempionātā orientēšanās sportā, kas notiek Čehijā, Doksi pilsētā. Dažas dienas pirms čempionāta Čehijā aicināju viņu uz sarunu.
– Kā izlēmi piedalīties Latvijas čempionātā vieglatlētikā?
– 2019. gadā pēc potītes traumas ilgu laiku īsti nebija skaidrības, cik ātri izdosies pilnībā atgūties tā, lai es varētu pilnā ātrumā atkal skriet apvidū, kā arī tas sakrita ar laiku, kad biju bez trenera. Tāpēc pavīdēja doma vairāk pievērsties gludajai skriešanai un gatavoties vairāk sprinta orientēšanās, kas šobrīd ir pilnībā nodalīta no klasiskās orientēšanās mežā un notiek savi sprinta pasaules un Eiropas čempionāti.
Jau pusotru gadu trenējos arī Madonas novadnieka Jāņa Razgaļa vadībā SK "Tērauds" sportistu rindās. Pamatā tāpat gatavojos orientēšanās sportam, bet daudz lielāku uzmanību pievēršot skriešanas ātrumam, tāpēc regulāri arī piedalos sacensībās stadionā. Tā arī likumsakarīgi Latvijas čempionāts un 5 km distance skriešanā bija manā sacensību plānā.
– Kā vērtē orientierista attiecības ar vieglatlētiku?
– Orientēšanos vairāk pielīdzinātu krosam, kas arī ir vieglatlētikas disciplīna, bet kopumā mana stiprā puse vienmēr ir bijusi ātra skriešana, tāpēc piedalīšanās vieglatlētikā nebija pārsteigums. Kopumā, protams, tas ir cits sporta veids, un ir nepieciešama pieredze. Stadionā ļoti svarīgi iemācīties skriet vienmērīgi, jo katra sekunde par ātru kādā aplī var atspēlēties finišā. Orientēšanās sportā tas ir citādāk, jo intensitāte mainās visā distances garumā, kur attiecīgi ir vieglāki un grūtāki posmi. Vieglatlētikā parasti intensitāte ir tikai augoša, jāprot to sabalansēt, lai ātruma pietiktu visai distancei, jo, to neizdarot, spēki var beigties jau apli pirms finiša.
– Kā trenējies un uzturi sevi formā?
– Iepriekš orientēšanās sportā iegūta ļoti liela fiziskā bāze, tāpēc vairāk var pievērsties specifiskiem treniņiem stadionā. Šobrīd Madonā šādu treniņdarbu nav iespējams veikt, jo nav piemērota stadiona. Daudz treniņu aizvadu Jaunkal-snavā, bet arī tur diemžēl nav 400 m celiņa, tāpēc regulāri sanāk arī aizbraukt uz Jēkabpili, Vecbebriem, Cēsīm, Murjāņiem. Cenšos arī skriet mežā, lai nezustu orientēšanās tehnika, bet kopumā patlaban prioritāte ir skriešanas ātrums.
– Ātruma pietika sudraba medaļas izcīnīšanai Latvijas čempionātā vieglatlētikā.
– Līdz šim stadionā biju skrējis tikai 3000 m. Taču treneris izstāstīja, kas ir jādara, un sekoju viņa norādījumiem. Labāku rezultātu sasniegt liedza tas, ka visu distanci veicu vienatnē – jā, trešās vietas ieguvējs mina man uz papēžiem, taču pa priekšu skrēju un gaisa pretestību lauzu es. Bet bija labi, gribēju uzrādīt labāku rezultātu, bet arī desmit sekundes vairāk debijas reizē ir ļoti atzīstami. Tas nozīmē, ka orientēšanās sportā ir iegūta laba sportiskā bāze, un tagad, pastrādājot papildus stadionā, ātrums un izturības dotības tikai palielinās.
6.07.2021.