1941. gada 14. jūnija agrā rītā pie daudzu Latvijas iedzīvotāju namdurvīm atskanēja skaļi klauvējieni. Atverot durvis, cilvēki uzzināja, ka viņiem steigā jāpamet savas mājas un jādodas svešumā, tālu prom no Dzimtenes. Šajā datumā pret latviešu tautu tika īstenota viena no šausmīgākajām padomju varas represijām. Šogad aprit 80 gadu, kopš kilometriem garas lopu vagonu rindas ar tūkstošiem cilvēku tajos uzsāka garu un mokpilnu ceļu pretī izsūtījuma vietām. Deportēto latviešu vidū bija arī ILONA VILCIŅA, ar kuru kopīgi atsauksim atmiņā šos vēsturiskos notikumus.
– Tuvojas viena no melnākajām dienām latviešu tautas vēsturē. Kādu jūs atceraties 1941. gada 14. jūniju?
– Dienā, kad izsūtīja manu ģimeni, man bija 9 gadi un brālim 14. Pie mūsu mājas piebrauca mašīna, visi runāja krieviski. Pagasta vecākais bija latvietis, bet visi pārējie runāja tikai krieviski, mēs neko daudz nesapratām. Vecmamma sāka kārtot mantas, lika tās maisos. Līdzi ņēmām maizi, speķi, dažādas drēbes. Divi no maisiem bija ļoti smagi, trešais pēc svara bija daudz vieglāks. Atceros, ka bez manas ģimenes vēl izveda arī pagasta vecākā un aizsarga ģimeni, viņa paša tobrīd mājās nebija. Mēs piestājām pie veikala, jo es biju izbraukusi no mājas basām kājām. Tajā veikalā viņš man nopirka gumijas kurpītes, konfektes, šprotes un konservus, kādus es līdz tam nebiju ēdusi. Mūs visus atveda uz Madonu, tā saucamajā policijas mājā, cik es sapratu, visus reģistrēja un tālāk aizveda līdz vagoniem. Vagons, kurā tikām ievietoti mēs, stāvēja pretī tai vietai, kur tagad atrodas veikals „Drogas". Uz sliedēm atradās ļoti daudz vagonu, to rindu varēja samanīt ļoti tālu gabalu uz priekšu. Pirms sēdāmies vagonos, vīriešus atdalīja no sievām un bērniem, teica, ka būšot ļoti neērti vienkopus braukt gan sievietēm, gan vīriešiem, tāpēc ceļš būs jāmēro atsevišķi, bet kolīdz visi tikšot līdz galapunktam, atkal varēšot satikties. Mana mamma mazliet prata krievu valodu un pārjautāja, vai tiešām mēs visi atkal varēsim būt kopā. Viņai krievi atbildēja: „Čestnoje slovo." Mūs visus salika pa vagoniem, tētis paņēma smagākos maisus sev, lai mums nebūtu jāstiepj daudz smaguma. Izrādījās, ka mums palika maiss, kurā bija ieliktas divas krāsainas šķeterētas dzijas segas, spilvens, mammas izejamais mētelis, brālim uzvalks un zābaki. Man līdzi tika paņemta tikai viena jaciņa un viena kleitiņa. Vēl arī daži zīda lakatiņi. Kad jau bijām tikuši līdz Svetlovskai, mums paziņoja, ka vīriešu ešelons ir „nogriezts" nost un visi vīri aizvesti uz Svetlovskas apgabalu. Tā arī mēs tēti vairs nekad neredzējām.
Pirmajā dienā mums neko nedeva ēst un dzert, otrajā dienā vagonā ienesa lielu spaini karsta ūdens, bet mums jau nebija, ar ko pasmelt ūdeni no tā spaiņa. Atceros, ka kopā ar mums vagonā bija tāds onkulītis, kuru sauca par Vagartēvu, viņš bija no Saikavas. Mēs izēdām tukšas konservu bundžas, kuras viņš atgrieza vaļā ar savu atvāžamo nazi, un tad vismaz bija ar ko pasmelt ūdeni. Kad jau bijām tikuši līdz robežai, mums iedeva maizi, tie kukulīši bija ļoti skābi un negaršīgi, bet kas nu bija, to nācās ēst.
Stacijā netālu no Urāliem uzzinājām, ka ir sācies karš. Mēs sajūsminājāmies, cerējām, domājām, ka mūs vedīs atpakaļ uz mājām. Bet tā nenotika… Turpmākās dienas vilciens uz priekšu kustēja tikai naktīs, mēs jau baidījāmies, ka tiekam vesti uz nošaušanu. 5. jūlijā iebraucām gala stacijā – Krutojaras sovhozā, kas bija kādus 300 kilometrus no Krasnojarskas. Tur jau bija priekšā ļaudis no kolhoziem un sovhoziem, citi bija sabraukuši ar zirgiem, citi ar buļļiem. Neviens lāgā negribēja ņemt tās ģimenes, kurās bija mazi bērni, kā pirmās izvēlējās ģimenes ar gados vecākiem bērniem. Mūsu glābiņš bija tas, ka tikām sovhozā, jo tiem, kuri strādāja kolhozos, nedeva ne maizīti, ne arī ko citu. Ko paši varēja sagrabināt, ar to bija jāiztiek. Viņiem tikai gada beigās kaut ko atmeta. Cilvēkos valdīja liels apjukums, karš bija sācies pirms vairākām nedēļām, mēs uz ceļiem satikām pajūgus, kuros sēdēja vīrieši – viņi tika vesti uz fronti. Veikalos varēja iepirkties par kartiņām, kuras cilvēkiem izsniedza. Atminos, ka pašā sākumā, kad ieradāmies izsūtījuma vietā, tiem, kuri strādāja, deva 500 gramu maizes, bet nestrādājošajiem pienācās 300 gramu. Pirmo ziemu dzīvojām pie vienas krievu sievietes. Viņai mājā bija tādas lāviņas, nezinu, vai tās bija domātas ciemiņiem vai ģimenes vajadzībām. Tā nu mēs visi trīs vienā lāviņā sagulējām.
– Kādas bija jūsu skolas gaitas svešumā?
– Skolā ar krievu valodu problēmu nebija, mēs jau bijām to „apburzījuši", dzīvojoties kopā ar krievu bērniem. Viņiem ļoti gribējās zināt, kādas mantas mums ir līdzi, kā tās izskatās. Mēs visi viņiem rādījām, kādas ir tās mūsu mantas. Par mantu rādīšanu krievu bērni mums no lauka atnesa kādu zirņu saujiņu vai burkānu, arī sievietes dažreiz šo to iedeva. Kad ziemās uznāca lielie puteņi, uz skolu tikt nevarēja, paliku sādžā uz vietas. Jāsaka, ka tā skola bija tāda nekāda, tur bija diezgan liela atpalicība – nebija burtnīcu, grāmatu arī ne, uz visu klasi bija tikai viena grāmata. Es pabeidzu piecas klases.
– Kādi darbi un pienākumi gūlās uz jūsu kā bērna pleciem?
– Nākamajā vasarā mūs aizveda uz fermu, kur bija jāaprūpē govis. Brālis fermā strādāja par mēslu mēzēju – skotņiku. Es gāju ganos pa dienu, brālis pa nakti. Mājiņa, kurā mitinājāmies, bija caursaloša, ar spraugām, mēs to kurinājām ar akmeņoglēm. Nebija nekā, ko paklāt sev apakšā, nekā, ar ko apsegties. No kaimiņienēm dabūjām kaut kādas lanckas. Mammai bija pufaika, kuras piedurknēs es sabāzu iekšā kājas, un ar pārējo mamma mani apsedza. Vasarās dabūjām ogas, putnu olas ņēmām no perēkļiem. Ja kādā ligzdā olu bija pamaz, tās neaiztikām, bet tur, kur oliņu bija vairāk, gan dažas paņēmām. Tas mums bija liels atspaids. Ja vilks nokoda kādu teliņu, mums tika pa šķēlei gaļas, labprāt gājām uz tīrumiem raut ārā usnes, jo par to deva kilogramu maizes. Strādāju arī graudu kaltē, tur visu laiku bija jāmaisa graudi, lai tie nesakarstu. Tā kā man bija pilnīgi basas kājas, priekšnieks no noliktavas izrakstīja man pāri šņorzābaku. Es tolaik nēsāju 37. izmēru, bet tiem zābakiem bija 40. izmērs, par ko es ļoti priecājos. Kāpēc? Jo pirms došanās uz kopmītni, kurā gulējām pa naktīm, mēs ar manu draudzeni piegrābām pilnus zābakus graudu, kopmītnē tos noskalojām un pa nakti izsautējām tādos mazos, tievos katliņos. Vismaz paēst varējām. Arī pašas krievietes ņēma visu, ko vien var paņemt. Mums vienmēr teica – nekad nedrīkst teikt, ka zogam, mēs paņemam. Vārījām cukurbietes, tos pašus graudus, ēdām maizīti. Mammai pa dienu fermā deva litru piena, varēja teikt, ka bijām paēduši. Reiz mamma aizbrauca uz lielāku sādžu un kādai priekšnieka sievai pārdeva savu saderināšanās gredzentiņu. Kad viņa atgriezās, teica man un brālim: „Tagad es jums varēšu iedot ēst tik, cik jūs gribēsiet, nevis ar normu." Viņai bija iedoti divi lieli maisi ar kartupeļiem, spainis ar skābētiem gurķiem un spainis skābētu kāpostu.
– Pēc cik ilga laika jums izdevās atgriezties Latvijā, un kā turpinājās jūsu dzīve?
– Es izsūtījumā pavadīju piecus ar pusi gadus. Kādā vakarā pie mums pienāca sieviete, prasīja, vai esam latvieši un vai negribam braukt atpakaļ uz Latviju. Uzdevums tiem cilvēkiem bija atvest uz Latviju bērnus no bērnunamiem, bet viņi ņēma visus. Nācās gaidīt nedēļu, līdz atbrauca ešelons, to laiku dzīvojām visai badīgi. Kad atbraucām, tikām līdz robežai, jau aizmirsies bija, cik Latvijā ir balti, tīri ceļi. Mani adoptēja mammas māsīca, es dzīvoju Grostonas pagastā. Manu tēti notiesāja, pret viņu cēla apsūdzību par palīdzības sniegšanu starptautiskajai buržuāzijai. Kad pienāca 1949. gada izsūtīšana, mani neizveda, jo es skaitījos adoptēta. Mamma palika izsūtījumā vēl 10 gadu pēc Staļina nāves, strādāja par apkopēju sovhoza kantorī.
Kad es apprecējos, pārcēlos dzīvot uz Madonu. Lāgā jau nebija, kur atrast darbiņu, četrus gadus nostrādāju Madonas slimnīcā par sanitāri dzemdību nodaļā. Vīrs vairāk nekā trīs gadus nodienēja armijā, es pēc aiziešanas dekrētā mājās pavadīju gadus sešus, kamēr mani bērni bija mazi. Pēc tam trīs gadus strādāju aptiekā par fasētāju un vēlāk sāku strādāt trikotāžas cehā par adītāju. Tur arī aizritēja mans darba mūžs, ja neskaita dažus sīkus pēcpensijas darbiņus. Manā mūžā gana daudz ir sagājis iekšā… Ir tik daudz gadu pagājis, kopš šie notikumi mani skāruši, ka dažreiz sāku domāt – vai tas viss tā varēja būt, vai tas tiešām notika?
– Kur smeļaties spēku un enerģiju, kas ir jūsu prieka avots?
– Esmu ļoti bagāta – man ir trīs bērni, seši mazbērni un vienpadsmit mazmazbērni. Ir arī dzīvītē bijušas tumšās puses, bet nu es dzīvoju ļoti labi – bērni man palīdz, sagādā nepieciešamo. Tā kā lielākā mūža daļa tika pavadīta trikotāžas cehā, mans hobijs ir tamborēšana. Es tamborēju bez vajadzības, manī iesēdies masu darbs no trikotāžas ceha laikiem. Esmu izgatavojusi daudz pašadītu čībiņu, dažādas lietiņas mazmazbērniem.
– Diemžēl mūsu vidū ar katru gadu paliek arvien mazāk cilvēku, kuri ir liecinieki šausmīgajiem vēstures notikumiem. Kādas ir jūsu domas par to, ka šo cilvēku atmiņas tiek saglabātas un nodotas nākamajām paaudzēm?
– Jā, tas noteikti ir vērtīgi. Man mājās ir albumi ar 130 gadu vecām fotogrāfijām, tās bildes jau nepazudīs, ja vien mani bērni un viņu bērni tās turpinās saglabāt. Mūsdienās jau viss glabājas datoros, bet kur ir garantija, ka datori kādreiz nenobruks? Viss vērtīgais ir jāsaglabā, lai tas nepazūd.
11.06.2021.