Maijs sagatavošanas grupiņu bērniem, viņu vecākiem un pedagogiem ir īpaši trauksmains un gaidīts laiks, jo gatavojas izlaidumam.
Muzikālajai audzinātājai SARMĪTEI KRŪGAĻAUŽAI šis būs jau četrdesmit ceturtais izlaidums, kas aizvadīts Liezēres pagasta pirmsskolas izglītības iestādē. Tā ir pirmā un vienīgā darbavieta, pa šiem gadiem nav bijusi vēlēšanās to mainīt. Tas ir Sarmītes sirdsdarbs un aicinājums.
– Jau nākamnedēļ lielajā dzīvē palaidīsit četrpadsmit putnēnus. Šis jums būs arī pēdējais izlaidums bērnudārzā.
– Izlaidums ir priecīgs un tajā pašā laikā skumjš notikums. Katru reizi, kad bērni dzied, acīs iezogas asaras. Ir žēl, ka laiks tik ātri ir paskrējis, bērni pamet bērnudārzu, lai dotos uz skolu. Lielākoties bērni šeit ir no pirmās grupiņas, ar viņiem esmu kopā no pirmajām dienām dārziņā. Izlaidumā apjaut, ka bērni ir jāpalaiž tālāk. Emocijas ir spēcīgas. Daudzu gadu garumā izlaidumā bērni dzied „Paliec sveiks, bērnudārzs". Tas ir tas mirklis, kad nevar valdīt emocijas. Bet ir tik liels prieks, ka bērni ir izauguši un ir gatavi skolai.
– Kā ceļš jūs atveda uz bērnudārzu?
– Mācoties Liezēres astoņgadīgajā skolā, vasaras mēnešos strādāju par auklīti bērnudārzā. Darbs ar mazajiem bērniem man ļoti iepatikās. Savu mērķi zināju skaidri – tālāk mācības turpināšu pedagoģijas virzienā. Iestājos Rīgas pedagoģiskajā skolā. Jāmācās bija trīs gadi un seši mēneši, absolvējot to, ieguvu bērnudārza audzinātājas diplomu. Kad beidzu skolu, Ozolos bija uzcelts jaunais bērnudārza korpuss, un mani kopā ar citām absolventēm atsūtīja darbā uz šejieni. Ļoti priecājos, jo darbs bija pie mājām. Sākumā strādāju ar piecgadniekiem, pastrādāju arī silītes grupā, bet ilgus gadus biju muzikālā audzinātāja, jo pedagoģiskajā skolā bija jāapgūst klavierspēle. Pēdējos gados tam pievienojās arī sports.
Mācoties piektajā klasē, man uzticēja auklēt tikko dzimušus dvīnīšus. Tagad varu teikt, ka tas noteikti bija pārgalvīgi, bet tieši tas manī radīja tik lielu mīlestību pret bērniem. Mācoties skolā, ar prieku darbojos ar bērniem, tas bija pamats manai karjerai.
– Mūzika jums ir tuva jau kopš bērnības.
– Tēvs spēlēja akordeonu, un saprotams, ka mūzika ir caurvijusi visu dzīvi, bet klavierspēli apguvu tieši Rīgā. Daudzus gadus dziedu pagasta sieviešu ansamblī „Lira". Ļoti skumji, ka jau ilgāku laiku nav mēģinājumu un uzstāšanās pasākumos. Līdz tam tas viss bija ierasts – mēģinājumi, kopābūšana, sarunas. Tā tagad ļoti pietrūkst.
– Darba stāžs ir ilgs. Ir mainījies kolektīvs. Mūziku pie jums apguvušas arī vairākas paaudzes.
– Kad sāku strādāt par muzikālo audzinātāju, bija daudz bērnu, grupās līdz pat trīsdesmit bērniem. Ar laiku skaits ir mazinājies, tagad gribas, lai bērniem ir interesanti. Agrāk lielu vērību nepievērsa, piemēram, ritmam. Šobrīd tas ir ļoti nozīmīgi. Bērniem mūzika vienmēr ir patikusi, īpaši, kad iedod kādus pašgatavotus ritma instrumentus vai kādu mūzikas instrumentu. Liela interese visu vecumu bērniem ir bijusi par klavierēm, un es arī ļauju paspaidīt taustiņus, sadzirdēt skaņas. Esmu novērojusi, ka viņiem sports tomēr vairāk patīk, jo var izkustēties, izvingroties.
Šobrīd bērnudārzā ir trīs grupiņas, bērni ir dažāda vecuma. Ir ļoti jāpiedomā, kā organizēt nodarbības, kā pievērst uzmanību, radīt interesi. Un tas nemaz nav viegli. Katram vecumposmam ir atbilstošas dziesmas, rotaļas, dejas.
Šis pēdējais gads mums, pedagogiem, ir bijis izaicinājumiem bagāts. Sākumā bija grūti aptvert radušos situāciju, valdīja neziņa un neizpratne. Bija brīži, kad nodarbības nedrīkstēja notikt, bet tajā laikā tika plānoti nākamie darbi, rakstīti scenāriji. Arī bērniem bija skumji, jo nodarbības nenotika. Kad atkal tās varēja atsākt, bērni ļoti priecājās. Lai gan situācija valstī joprojām ir skaudra, atskatoties uz šo laiku saproti, ka nemaz tik traki nebija. Cilvēki spēj pielāgoties jebkurai situācijai. Grūtāk ir bērniem, kad nesaprot – kāpēc tagad sports būs ārā? Kāpēc nav mūzikas? Arī svētku formāts viņiem radīja izbrīnu, neizpratni.
Skumji, ka svētki šajā laikā tiek svinēti bez vecākiem. Iepriekš piepildītā zāle, smiekli un prieka asaras bija tik liels gandarījums pedagogiem. Ziemassvētki, Māmiņdiena, arī izlaidums – bez vecāku klātbūtnes. Tomēr bērni strādāja, gatavojās svētkiem un ļoti centās.
Darbs bērnudārzā ir visa kolektīva sadarbība. Audzinātājas nāk uz nodarbībām un līdzdarbojas, kas ir liels atbalsts arī man. Veiksmīgs rezultāts tiek iegūts strādājot kopā, plecu pie pleca.
Šo gadu laikā arī kolektīvs ir mainījies, bet ir tāds prieks redzēt, ka kādreiz bērni, kas pie tevis ir mācījušies, atgriežas, lai nu jau būtu kolektīva daļa. Tāpat vienmēr priecājos satikt savus audzēkņus. Ejot uz māju vai nākot uz darbu, satieku nu jau skolēnus, kas vienmēr jau pa gabalu sveicina. Tas tik ļoti priecē sirdi. Un tu saproti, ka darbs, ko visus šos garos gadus esi darījusi, nav bijis veltīgs. Paliek sirdi sildošas atmiņas.
– Visu mūžu esat aizvadījusi bērnudārzā, vai pa šiem gadiem ne reizi nav bijusi vēlēšanās dzīvē ieviest pārmaiņas? Pamainīt darbavietu?
– Visus šos gadus esmu pavadījusi Ozolos. Ilgs laiks vienā darbavietā. Gājis ir visādi, bet ne reizi neesmu nožēlojusi, ka jaunībā izvēlējos kļūt par pedagogu. Esmu cilvēks, kurš, ja reiz ir iedzīvojies kolektīvā, tur arī paliek, ir grūti mainīt ierasto vidi. Esmu priecīga un pateicīga par katru dienu, ko varēju aizvadīt bērnudārzā ar kolēģiem un bērniem, kuri paši jau ir lieli un pie manis jau mūziku apguva viņu bērni.
– 31. maijs ir pēdējā darba diena Liezēres pamatskolas pirmsskolas grupās. Vai lēmums par došanos pensijā bija grūts?
– Šobrīd esmu pārliecināta, ka sevi esmu izsmēlusi. Darbs ar bērniem neļauj apstāties un nogurt. Ir jādomā, kā notiks nodarbības, ko jaunu mācīšu bērniem, scenāriji pasākumiem. Tas nav viegli, bet interesanti. Bet cilvēks ar laiku mēdz izdegt. Viņiem ir cits piegājiens, un jaunas dvesmas vienmēr ir nepieciešamas. Ar katru paaudzi bērni mainās. Ir ļoti jādomā, kā viņus ieinteresēt. Agrāk, kad nebija tik plašas informācijas pieejamības, viedierīču, bija vieglāk piesaistīt un noturēt bērnu uzmanību. Šī ir pavisam cita paaudze, bērni daudz ko zina, ir daudz redzējuši, līdz ar to īpaši jādomā, ko viņiem piedāvāt, lai būtu ne tikai noderīgi, bet arī interesanti. Noteikti nevar teikt, ka šai paaudzei nekas neinteresē – aug gudri, zinātkāri cilvēki.
Cita dēļ noteikti varētu vēl strādāt, tomēr manas paaudzes cilvēkiem ir grūti ielauzties jaunajā, digitālajā laikmetā. Jaunās tehnoloģijas nevedas tik viegli. Un man ir dzelžains uzskats, ka ir jādod iespēja jaunajiem.
Ir jāsaka liels paldies kolēģiem par prieku, palīdzību, veicot ikdienas pienākumus. Tāpat arī ģimenei, kas vienmēr ir iesaistījusies manā bērnudārza dzīvē. Ja vien kas nepieciešams mūzikas jomā, meita Kristīne vienmēr palīdz. Arī vīrs Pēteris, cik vien bijis viņa spēkos, allaž ir sniedzis atbalstu. Esmu pateicīga gan ģimenei, gan kolektīvam. Un tagad saglabāsies skaistas atmiņas par pirmo un vienīgo darbavietu. Ar bērniem vienmēr ir interesanti, atmiņas un prieks, ko viņi ir radījuši, sildīs mani.
– Nomainot ierasto ikdienu pret mierīgāku laika ritumu, kā tiks aizpildīts brīvais laiks?
– Tā kā dzīvoju privātmājā, darba nekad netrūkst. Ir pašiem savs dārzs, puķu dobes. Strādājot ne visam atliek laika. Kad būšu pensijā, tam varēšu veltīt visu savu laiku. Pie mums bieži viesojas mazdēli, iesaistās darbos un palīdz gan zāli nopļaut, gan malku sakrāmēt. Noteikti bērnudārza pietrūks, ierastā ikdienas ritma, bet man ir seši mazbērni, un bērni vienmēr man būs apkārt.
Ar cerību, ka reiz atkal norisināsies pasākumi, – noteikti tos apmeklēšu. Kopā ar māsu vienmēr braucām uz Dziesmu svētkiem, apmeklējām arī Operas svētkus. Arī ceļojuši esam, bet ārzemes mani nevilina. Man vienmēr ir bijusi pārliecība – Latvija un sava māja ir vērtības, ko es nemainīšu ne pret ko. Taisnība ir teicienam, ka nekur nav tik labi kā mājās.
Mums ir ļoti stipras ģimeniskās saites – gan ar saviem bērniem un mazbērniem, gan māsu un viņas bērniem. Vienmēr svētkus svinējām kopā, ievērojot tradīcijas. Ģimenē ir spēks.
21.05.2021.