INESEI LĪBEREI šis ir nozīmīgs gads – 1. aprīlī apritēja 40 darba gadi Lubānā, kas aizvadīti, palīdzot cilvēkiem, kā arī rudenī viņa atzīmēs apaļu dzīves jubileju. Karjeras kāpnes sākušās ar darbu sanitāres amatā, šodien Inese vada Lubānas novada sociālo dienestu un tā struktūrvienību „Lubānas veselības un sociālās aprūpes centrs".
Laika gaitā piedzīvotas visdažādākās reformas. – Sāku strādāt un ilgus gadus aizvadīju neatliekamajā palīdzībā kā ārsta palīgs, tad izmācījos par radiologa asistentu. Lubānā, Tilta ielā 3 un 5, atradās slimnīca ar 35 vietām, ambulance un neatliekamā palīdzība, bet 2000. gadā notika mazo slimnīciņu reforma, sāka izveidoties ģimenes ārstu prakses. Būtībā bija tāds krīzes laiks, viss juka un bruka, man piedāvāja vadīt iestādi. Pārņēmu it kā slimnīcu ar astoņiem sociālās aprūpes centra (SAC) klientiem. Medmāsiņas, kas bija nodaļā, strādāja kā mediķi un arī aprūpētāji. Iestājos un paralēli darbam četrus gadus braukāju mācīties uzņēmumu vadību RPIVA. Tā iegāju šajā ritmā, ka iestājos arī Rēzeknes Augstskolā, kur uzņēmumu vadību pabeidzu maģistrantūrā.
2004. gadā SAC pārnāca uz tagadējo ēku, pārcēla arī ātro palīdzību. Ātro palīdzību ar 2009. gadu pārņēma zem vienota NMPD. Paralēli arī strādāju rentgenā, jo tā bija kā sirdslieta. Rentgenu tepat vēl varēja veikt līdz 2015. gadam, kad procesu vajadzēja digitalizēt, bet vadība neatbalstīja sakarā ar to, ka cilvēku paliek mazāk, – atminas Inese Lībere.
– Kā kļuvāt par sociālā dienesta vadītāju?
– Ar 2010. gadu, kad vajadzēja reģistrēties sociālo pakalpojumu reģistrā, sāku vadīt sociālo dienestu – nezinot, kas ir sociālā dienesta darbs. (Smejas.) Sociālajā dienestā arī sāka strādāt ļoti labs ģimenists Vēsma Masa, kādreizējā bērnudārza pedagoģe. Sākumā jau šķita – nekas. Pakalpojumi, ko nodrošināja sociālais dienests, vēl nebija tik plaši. Ar laiku tas ir attīstījies un gājis uz priekšu, līdz ar to darba apjoms arī krietni audzis. Tagad sociālajā dienestā esam apauguši ar tik dažādiem pakalpojumiem, ka SAC palicis otrajā plānā. Par to mazliet žēl, ka mazāk sanāk iesaistīties SAC darbā – organizācijā, komunikācijā ar klientiem. Te man jāliela savs personāls, kas lieliski strādā. Viegli sociālajā dienestā nav, jo cenšamies arī sniegt pēc iespējas vairāk, plašāku pakalpojumu loku, kaut esam mazs novads. Tā paša deinstitucionalizācijas procesa ietvaros nodrošinām dažāda veida pakalpojumus saviem klientiem, izveidojām dienas centru. Paši sev ar to atkal esam radījuši papildu darbu (smejas), arī dome sākumā negribīgi atbalstīja, bet tagad esam ļoti priecīgi, ka centriņš sataisīts, darbojas un šobrīd to jau apmeklē astoņi pastāvīgie klienti.
– Vai darbavietu izvēlei pamatā ir vēlme palīdzēt cilvēkiem? Jo bez tā šādā darbā noteikti nevar…
– Jā. Esmu sapratusi, ka mana misija uz zemes ir palīdzēt cilvēkiem. Bērnībā biju tā, kas preparēja vardes, interesēja visi „kāpēc?". Ieguvu vidējo speciālo izglītību medicīnā; tolaik mūs mācīja ļoti vispusīgi, skaitījāmies mazie ārsti. Paralēli mācībām strādāju arī par sanitāri, tā ka visu šo darbu zinu no „apakšas", kā aprūpēt cilvēku. Strādāt ātrajos kādreiz bija pavisam citādāk nekā šodien. Braucām ar vecajiem UAZ, stiepām pacientus divatā, pašai bija jāuzstāda diagnozes pacientiem. Tagad brigādē ir trīs cilvēki, rati ir stumjami, tehnoloģijas un nodrošinājums ir krietni attīstījies, kaut vai izmeklēšanas ziņā. Mums bija klausule, tonometrs, ar ko mērīt spiedienu, šļirce un sava intuīcija. Bet patika tas, ka varu palīdzēt cilvēkiem. Bija doma studēt medicīnu tālāk, bet ātri sagrozīju galvu, apprecējos, piedzima divas meitas. Varbūt arī nebija tāda atbalsta, lai turpinātu mācīties, tā nu sanāca.
– Darbs šai virzienā – palīdzēt cilvēkiem – turpinās, tikai citā veidā. Ne tikai darbā sociālajā dienestā, bet zinu, ka vadāt arī biedrību „Saulains rīts".
– Biedrība tika nodibināta 2011. gadā, 2016. gadā iegūts sabiedriskā labuma organizācijas statuss. Pateicoties projektam, ir izveidota sabiedriskā duša, veļas mazgātava. Vēsma rakstīja nākamos projektus, kur caur biedrību varējām īstenot dažādus pakalpojumus. Tagad tā paša darbu apjoma dēļ ir mazāk aktivitāšu, bet, piemēram, caur NVA ņemam jauniešus darba praksē. Esmu arī biedrības „Latvijas Pašvaldību sociālo dienestu vadītāju apvienība" valdē. Arī tur gūta vērtīga pieredze; nereti gan esam apbēdināti, ka esam runājuši, strādājuši pie viena, bet valdība likumdošanā beigās pieņem ko pavisam citu. Tomēr pastāvu pie uzskata, ka jebkura pieredze noder.
– Neizbēgami jāpiemin arī „Covid-19" laiks, kas nereti nesis grūtības, smagu pieredzi. Iepriekšējā gada nogalē saslimšana ar kovidu skāra arī jūsu vadīto iestādi. Kādus secinājumus, pieredzi no tā guvāt?
– Jā, decembra beigās mūs skāra kovids, arī pati saslimu, tika nodaļā. Gāja ļoti grūti. Ikdienā jau darba ir krietni par daudz, bet saslimšana ar „Covid-19" to tikai saasināja. Tagad saprotu, ka rīkojos nepareizi – darīju sev pāri. Kad daudzi no saslimušajiem speciālistiem ņēma slimības lapas, es sēdēju mājās ar 38-39 grādu temperatūru, zvanījos, sēdēju vebināros. Mediķus pie SAC klientiem nevarējām saukt, ātrā palīdzība sākumā pacientus neveda uz stacionāru. Kad jutos kaut cik labāk, pati gāju viņus izklaušināt, lai saprastu, kā kuram iet. Pateicos mūsu izpilddirektoram, kas interesējās, kā palīdzēt. Paldies pašvaldībai, ka atļāva iegādāties skābekļa koncentratoru. Par to, kā ārstēt saslimušos, izpētīju kādas ar „Covid-19" pacientiem ASV strādājošas mediķes pieredzi un saskaņoju arī ar mūsu ģimenes ārstu. Klientiem, kuriem „Covid-19" saslimšanas dēļ trūka skābekļa, varējām to nodrošināt, jo līdz tam bija tikai mazais skābekļa balons – būtībā tā pietiek tikai pirmās palīdzības sniegšanai. Šī ierīce ir ieguvums arī turpmākajam darbam, to varam pielietot klientiem, kuri slimo, piemēram, ar astmu vai cita medicīniskā stāvokļa dēļ var būt zems skābekļa līmenis. Tā ka nav ļaunuma bez labuma. Kopumā tiešām gāja grūti, arī dažiem klientiem bija smaga slimības gaita, un ar visu bija jātiek galā pašiem. Tam nav bijis līdzīga precedenta. Protams, varbūt tika pieļauts pa kādai kļūdai – kā jebkur un kā ikvienam, jo visi šai sakarā varam tikai mācīties, viss notiekošais ir pilnīgi nebijusi situācija. Ļoti jāsaka paldies Labklājības ministrijai un Veselības inspekcijai. Protams, viņi prasīja atskaites par aktuālāko tābrīža situāciju saistībā ar saslimšanu iestādē, bet vienlaikus arī sniedza atbalstu, saprotot, ka darba apjoms ir milzīgs. Līdz mūsu vadībai par to neaizklauvējos. Taču guvu pārliecību par savu kolektīvu, ka meitenes zina, ko un kā darīt.
Pēc pārslimošanas un joprojām valdošajiem ierobežojumiem redzu, ka cilvēki ir izslāpuši pēc kontakta, SAC klienti nereti pat grib mukt laukā, ir nācies pie durvīm noķert. (Smejas.) Protams, pagalmā viņi var tikties ar saviem tuviniekiem, bet uz centru, veikalu, pēc tā, ko varbūt kārojas nopirkt, – netiek. 15. maijā gaidām, kad pieņems vadlīnijas, tad redzēsim, vai ko jaunu pieņems.
– Tagad arī esam jaunas – novadu – reformas priekšā. Ar kādām domām to sagaidāt? Turklāt savulaik esat bijusi Lubānas novada pašvaldības domes deputāte. Vairs nevēlējāties turpināt darbošanos politikā?
– Novadu reformu gaidu ar cerībām, jo saredzu lietas, kam būtu jāmainās, ko prasītos reorganizēt. Tad jau redzēs, ko nesīs novadu reforma, jo nezināmā ir daudz. No pieredzes viedokļa bija lieliski redzēt, kā notiek pašvaldības darbs, esot deputātei. Nākamajā sasaukumā likums vairs neļāva kandidēt SAC vadītājiem. Varbūt pirms gadiem pieciem to vēl būtu gribējusi, bet tagad arī vairs nevēlos iet iekšā politikā, redzot, kas tur mēdz notikt. Cilvēkiem varu palīdzēt ar savu tiešo darbu, ārpus tā svarīgākas kļuvušas garīgās vērtības.
– Kas palīdz uzlādēties, kas ir tās lietas, kas sniedz gandarījumu ārpus darba pienākumiem?
– Sasniedzot 40 gadus, sāku domāt par savu sūtību uz zemes – vai esmu īstajā vietā, varbūt krasi kaut kas jāmaina? Sāku mācīties ezotēriku, esmu beigusi Reiki 3. līmeni. Tagad esmu atklājusi vektoro masāžu un somatiku – izzināt, kāpēc cilvēks saslimst. Piemēram, sāp mugura, bet sākums jeb cēlonis jau tam ir pavisam kas cits. Tas galvenokārt domāts pašai sev, bet arī lai palīdzētu citiem netradicionālākā veidā.
Lai gan, no vienas puses, nomaļākas lauku sētas Lubānā paliek tukšas, priecē, ka gana daudz jauno grib atgriezties pie dabas, veselīgā vidē, mūk no lielpilsētām. Tostarp arī mana jaunākā meita ar diviem bērniem ir Lubānā, meklē savu māju laukos. Un zinu citus tādus piemērus, kad izvēlas dabisko. Arī pašai kā vaļasprieks ir rosīties pa dārzu, sēņot, ceļot, vienkārši pabūt pie ūdens, ziemā slēpot – būt dabā.
14.05.2021.